Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
8. marts, 2012
Drukāt

Divi talanti, viens uzvārds – Zariņi


kasparszarins_1

Cēsu Izstāžu namā līdz 23. martam  aplūkojamas izstādes “Kaspars Zariņš. Iekšējā balss” un “Vija Zariņa. Kluss skaistums”.

 

Cēsu Izstāžu nams, kas ir vēlā klasicisma – ampīra brīvformu ēka, ir ievērības cienīga ne tikai ar telpu neparasto arhitektonisko risinājumu, bet arī ar ēkas vēsturisko mantojumu. Sākotnējā Cēsu pils muižas stallī un ratnīcā bija gan Latvijas armijas kājnieku pulku novietne, gan padomju laiku noliktavas un garāžas, līdz 1985. gadā ēkā pēc rekonstrukcijas tika iekārtots Izstāžu nams. Jaunajā ekspozīcijā savu glezniecības darbu izlasi rāda divi gleznotāji Zariņi – dzīvesbiedri Vija un Kaspars. Viens uzvārds un divi tik atšķirīgi, bet talantīgi gleznotāji, viena kopīga mākslinieku darbnīca un divas suverēnas izstādes – “Kaspars Zariņš. Iekšējā balss” un “Vija Zariņa. Kluss skaistums”.

V. Zariņa ir izsmalcināta gleznotāja, kuras gleznu kompozīcijas izstaro iekšēju mieru un harmoniju, tās atspoguļo gleznotājas iekšējo pasauli un domāšanu. Svarīga ir forma un nianses, kur ar gleznieciskiem līdzekļiem māksliniece mēģina panākt smaržu, vēju, siltumu un aukstumu, miglu, mieru un trauksmi. Māksliniece saka: “Glezna top galvā. Mirklīgi redzēta skaista gaisma, fons vai tēli, tie nosēžas vizuālā atmiņā un brīdī, kad top glezna, uzkrātā vizuālā pieredze nostrādā. Dažreiz ir nojausma, kurā virzienā jādodas, dažreiz ir tā, ka glezna vada. Glezno – un pēkšņi iznāk kaut kas pilnīgi negaidīts un neplānots, tad jāpadomā. Nav tā, ka jāpārglezno kompozīcija vai jāmaina sākotnējā ideja, bet tās ir nianses, kas iesprūk gleznā.”

 

Māksliniece atzīst, ka viņai ir tā sauktie bezgalīgie darbi, kuri būtībā ir pabeigti, bet, laiku pa laikam tos uzlūkojot, vienmēr atrodas kas jauns, ko pielikt klāt. Glezna atrodas tādā kā starpstadijā. To, vai glezna var sākt savu no gleznotāja neatkarīgu ceļu, nosaka iekšējā izjūta.

 

Izstāde “Vija Zariņa. Kluss skaistums” piedāvā harmoniskās, nesteidzīgās noskaņās baudīt gleznas no cikla “Mana daba”, “Mežs”, kā arī ainava “Plašums, miers un klusums”.

Zemtekstu un tikai sev vien raksturīgo simbolu meistars K. Zariņš latviešu mūsdienu mākslā ir suverēna personība ar spilgti izteiktu individuālu stilu. Par mākslinieka atpazīstamības zīmi glezniecībā un citās radošo izpausmju jomās kopš 90. gadiem kļuvis darbu biežākais personāžs – Pedants. Mākslinieks saka, ka Pedants nav izdomāts tēls, tas ir pašportrets, kuru viņš nodēvējis šajā vārdā. Laika gaitā Pedants iedēvēts par K. Zariņa alter ego. “Visu, ko es gribu, es izsaku ar Pedanta tēlu. Pedants ir vairāk nekā es pats.” Mākslinieka darbi ir pārsteidzoši atklāti un asi ironiski, šķiet, tiem piemīt enerģētiska vibrācija, kas simbolu veidā sniedz neredzamas informācijas kodus. “Mākslinieks redz to, kas nav redzams, tas spēj sastindzināt kadru, kas ir kā mūžīgs televizors ar labu filmu. Skatoties labu gleznu, vienmēr var atrast ko jaunu, tā it kā ar jums runā. Tas notiek tāpēc, ka mākslinieks kaut kādā nezināmā veidā ir ieplūdinājis informāciju, kuras vērtība ir spēja gleznai atjaunoties. Doties nezināmajā ir gleznotāja priekšrocība, tiekties pēc tā, kas nav zināms un radīt pārsteigumu, pirmkārt jau pašam sev, tas ir grūtākais uzdevums,” tā K. Zariņš.

Izstādē “Kaspars Zariņš. Iekšējā balss” īpaši uzrunā glezna “Pamestās galvas”. Tā datēta ar 2009. gadu, kad no Latvijas prom straumēm plūda neskaitāmi cilvēki, pamešana jau bija kā neapturams process – zaļajā jūrā, peld galvas – ne dzīvas, ne mirušas, kā prāts un jūtas tiem, kas pametuši savas mājas, lai sāktu dzīvi citur.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+