Divi tautas tērpi 0
1973. gadā no dzīvesvietas Toronto ģimene nolēma braukt uz dziesmu svētkiem Klīvlendā, kur togad notika dziesmu svētki simtgades zīmē. Mums ar brāli tā bija liela dēka – pirmo reizi mūžā viesnīcā, kura bija latviešu pārpilna.
Viens no mana mūža vislielākiem pagriezieniem notika tieši šajos Klīvlendas svētkos. Divpadsmit gadu vecumā ieraudzīju lielo, krāšņo tautas tērpos ģērbto dejotāju pūli, un tas mani apžilbināja. Esot bijuši 900 dejotāju. Pēc tam mani mocīja neremdējamas ilgas vilkt mugurā “tos garos lillā brunčus” un dejot tautas dejas. Neatlaidīgi prasījos iet “Diždancī”, līdz man atļāva pašai ar sabiedrisko transportu braukt uz “Mazā diždancīša” mēģinājumiem otrdienu vakaros Latviešu namā. Tas ceļā prasīja pusotru stundu katrā virzienā.
Toronto “Diždanci” vadīja vienreizējais Zigurds Miezītis. Līdz pat savai aiziešanai viņsaulē Zigis lepojās ar to, ka “Diždancis” piedalījies visos Ziemeļamerikas dziesmu svētkos, kā arī daudzos Eiropas svētkos.
Līdz ar iestāšanos “Diždancī” tautas tērps kļuva pilnīgi nepieciešams. Tā par visas ģimenes projektu kļuva mana Alsungas tērpa gatavošana 1976. gada Kanādas dziesmu svētkiem Toronto. Krustmāte izšuva aproces, mamma noauda jostu, brunčus noauda Rita Auziņa, bet sašuva vecāmāte. Arī ņieburu vecāmāte izgatavoja ar draudzenes šuvējas Annas palīdzību. “Diždancis” bieži uzstājās, nedēļas nogalēs braukāja pa dažādām Kanādas un ASV pilsētām uzstāties.
Ap to pašu laiku pie mums nonāca tēva, Reinholda Veinberga, māsīcas Zemgales tērps, gatavots 30. gados Latvijā, Latviešu sieviešu nacionālajā līgā. To uzskatīja par īpašu dārgumu, kuru nevajadzētu “Diždancī” novalkāt. Tas bija paņemts līdzi no mājām 1944. gadā, pārdzīvojis dīpīšu nometni Vācijā, vienu posmu Anglijā un tad tik nonācis Kanādā.
Tie bija skaisti Bukaišu pagasta brunči, kopā ar greznu divvirziena izvilkumā izšūtu kreklu, ņieburu ar dzintara pogām un zvaigžņu jostu, viss cieši saskaņots ķieģeļsarkanos toņos. Tā kļuvu par divu tautas tērpu īpašnieci. Izrādījās, ka līgā toreiz bija izgatavoti trīs līdzīgi Bukaišu tērpi. Trešais atradās ASV pie tēva māsas Mirdzas, kura arī bija savu tērpu paņēmusi, bēgot no mājām, frontei tuvojoties. Kopā ar citiem bukaišniekiem viņa kājām aizgāja uz kuģi, līdzi nesot arī savu tērpu. Apmeklējot Garezera vasaras vidusskolu, šo tērpu pēc kārtas valkāja brāļa meitas.
Konkursa tēma piesauc dižo latviešu pēdas pasaulē, bet diži mēs arī varam būt kopā. Šo daudzo trimdinieku brīvprātīgo darbu un pūles grūti ciparos izvērtēt. Jāpieskaita ne tikai pati braukšana uz svētkiem, bet arī ceļš uz iknedēļas koru un tautas deju mēģinājumiem, rīcības komiteju sēdes un lielie priekšdarbi, kā arī daiļamatnieku meklējumi pēc piemērotiem audumiem, dzijām, diegiem, pērlītēm, sidraba un citiem piederumiem, lai varētu mājās izgatavot pēc iespējas labu un pareizu tautas tērpu. Kopš Otrā pasaules kara Ziemeļamerikā nokļuvušie latvieši (tāpat kā tie, kas palika Eiropā, un tie, kas aizbrauca uz Austrāliju) sarīkojuši kādus 30 dziesmu svētkus ASV, 14 svētkus Kanādā un vēl jaunatnes dziesmu svētkus. Iedvesmotas latviešu dvēseles, sastājoties kopā, latviešu pasaulē ievadīja jaunatni, ieaudzinot pašapzinīgu attieksmi pret savu mantojumu. Jā, diži un izcili.
Dace Veinberga, Toronto Kanādā
