Mobilā versija
+24.8°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Piektdiena, 18. augusts, 2017
21. janvāris, 2017
Drukāt

115,2 km un ar fēnu sildītas pankūkas. Oriģināla gadumija igauņu mežā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Vita Devjatņikova Vecgada vakarā Igaunijā piedalījās 12 stundu skrējienā un, noriņķojusi 115,2 kilometrus, uzvarēja dāmu konkurencē.

Komanda “VSK Noskrien” skrējienā “Pēdējais nakts sapnis” Harju apriņķa piejūras mežos piedalījās piekto gadu pēc kārtas, taču Vita par to uzzināja tikai novembra vidū. Nospriedusi, ka skriet 12 stundas viņai būs stipri par daudz, tomēr pēc dažām dienām nodomājusi – kādēļ gan nepamēģināt? Tuviniekiem teikusi, ka dosies uz Igauniju svinēt Jauno gadu, mierīgi pasēdēt un varbūt arī mazliet paskriet.

 

Kāds Igaunijā bija laiks Vecgada vakarā?

Sākumā pat ļoti silts, ap sešiem grādiem, taču pēc kādām četrām stundām sāka līt, brīžiem pat stipri, un nepārgāja. Kad biju jau viscaur slapja, sāka salt roku pirksti, un nācās pārģērbties. Sasildīties palīdzēja brīvprātīgo pasniegtā karstā tēja, sula un siltie ēdieni, kurus varēja baudīt kaut vai pēc katra apļa. Iestājoties tumsai, radās daudz peļķu un dubļu, bridu visam cauri.

 

Cikos sākāt un beidzāt skriet?

Starts bija 31. decembrī dienas vidū, finišs – tieši gadu mijā. Skriet bez pārtraukuma un visas 12 stundas nebija obligāti. Varējām arī soļot vai apstāties, lai atpūstos, paēstu vai pārģērbtos.

 

Kā klājās skrējienā? Kurš bija smagākais brīdis?

Līdz šim nebiju tik daudz skrējusi. Vienreiz karstā vasaras dienā piedalījos sešu stundu skrējienā, veicu 65 km, tāpēc Igaunijā nezināju, kas sekos pēc pirmajām sešām stundām. Tajās noskrēju apmēram 65 kilometrus un nodomāju, ka turpmākajās gan staigāšu, nevis skriešu. Bet manus plānus izjauca komandas biedri, paziņojot, ka līdz dāmu rekordam šajā trasē man pietrūkst mazāk nekā desmit kilometri. Tā kā bija vēl laika diezgan, tas likās reāli. Ap simto kilometru man strauji tuvojās kāda Krievijas skrējēja, mūs jau šķīra tikai viena minūte. Biju pagurusi, nodomāju – kā būs, tā būs. Un atkal talkā nāca mani tempa turētāji, pienesot man padzerties un visu, ko vēlos, lai tikai neapstājos. Tā es pamazām attālinājos no krievietes un beigās finišēju ar krietnu pārsvaru, trases rekordu uzlabojot par astoņiem kilometriem. Noteikti to neizdarītu bez tāda atbalsta, kāds bija man!

Trase bija viena kilometra aplis mežā. Vai tad nav nogurdinoši tā visu laiku riņķot?

Domāju, ka drīzāk sajukšu prātā, nekā noguršu (smejas). Bet nebija tik traki, atslēdzu prātu no visām domām un tik skrēju. Palīdzēja arī tas, ka vienmēr blakus bija kāds skrējējs, ar ko parunāt. Ja skrietu viena, būtu citādi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+