Sports
Citi sporta veidi

Divritenis kā dzīvesveids – Lelde Ardava0


Sporta ārsti atzinuši, ka Leldei Ardavai daba devusi spēju izturēt lielas slodzes.
Sporta ārsti atzinuši, ka Leldei Ardavai daba devusi spēju izturēt lielas slodzes.
Foto: Juris Kalniņš

Jurisprudences maģistre, divu bērnu māmiņa, sieva, atbildīga persona savā darbavietā un joprojām Latvijas ātrākā kalnu divriteņa pedāļu minēja – Lelde Ardava.

Cik jauki uzvarēt!

Lelde sportā nonāca samērā vēlu. Līdz gadiem sešpadsmit tik vien bija kā aktivitātes nelielajā Rīgas 1. ģimnāzijas sporta zālītē. Tad parādījās pirmais divritenis, tikai braukšanas priekam uz skolu. 19 gados kopā ar draudzeni Lelde nolēma piedalīties pirmajās sacensībās Rīgas velomaratonā, vēl ar padomju laiku divriteni. Jau pavisam drīz izdevās finišēt pirmajai kādās ZZK tautas klases sacensībās. Lelde smej, ka sākumā bijusi viena doma – vinnēt savu draudzeni Agnesi, kura trenējās daudz vairāk – esot brīvdienās nobraukusi 60 kilometrus, tas nav iespējams!

Kā šodien viņa atceras, ka reiz kādās sacensībās milzīgā klajā laukā patālu priekšā bija kāds vīriešu kārtas braucējs spilgti zaļā jakā. Jāpanāk, nodomāja Lelde un metās ķert. Lai arī cik grūti klājās, braucējs tika panākts. Šī vēlme par katru cenu sasniegt to, ko nodomājusi, Leldi vada joprojām.

Tālāk viss sāka ripot kā ritenis no kalna. Dažādas sacensības turpinājās, un 24 gadu vecumā blondo censoni Rietumu bankas komandā uzaicināja pats SEB velobraucienu patrons Igo Japiņš. Vēl pēc gada bija pirmā treniņu nometne Spānijā. Populārajos SEB velobraucienos pamazām izdevās uzvarēt gandrīz katrās sacensībās. Starp citu, tāpat kā mūsdienās, kad šis lielākais MTB riteņbraukšanas sacensību seriāls nes “Latvijas valsts mežu” maratona nosaukumu. Uzvaru kopvērtējumā Lelde sev nodrošinājusi jau pirms pēdējiem posmiem.

Izšķiršanās

Drīz pienāca brīdis, kad bija jāizšķiras – labs un interesants darbs Ārlietu ministrijā vai amatieriski profesionāla nodarbošanās ar riteņbraukšanu. Lelde izšķīrās par pēdējo, jo darbs ir mūža garumā, bet mīt pedāļus augsti sportiskā garā var vien nedaudzus gadus. Pavisam trīs gadus viņa nodarbojās tikai ar riteņbraukšanu, startēja gan pasaules (16. vieta), gan Eiropas čempionātos, kur MTB maratonā izcīnīja devīto vietu un divreiz uzvarēja populārajā Tartu maratonā.

Sev par pārsteigumu, Lelde finišu sasniedza trešā arī UCI kategorijas velokrosā Ķīnā, kas nedaudz atšķiras no kalnu divriteņu maratona. Nesen viņa atkal sekmīgi startēja šajā valstī, izcīnot cienījamas vietas.

Lelde atzīst, ka lielu pateicību parādā jūtas savam vīram Edijam, kurš pats mina pedāļus amatieru līmenī – starp citu, velomaratonā viņi arī iepazinās. Sevišķi vīra atbalstu viņa novērtēja pēc pirmā bērniņa piedzimšanas, kad jau divpadsmitajā dienā sēdās uz velosipēda. Pēc nepilna gada Lelde atsāka startēt MTB trasēs. Sākumā gan bija neliels šoks, kad pirmajās pilnvērtīgajās sacensībās pēc bērniņa piedzimšanas viņa palikusi vien piektajā vietā. Tas lika trenēties daudz nopietnāk. Pavasarī uz treniņu nometni Spānijā viņa devās kopā ar nepilnu gadu veco meitiņu un vīru.

Lelde stāsta, ka pati pārliecinājusies, ka pēc bērniņa piedzimšanas sportista mūžs nebeidzas. Lai gan sadzīve uzliek savus pienākumus, enerģija sievietei tikai pieaug un iemīļoto nodarbību var turpināt ar vēl lielāku degsmi. Tas gan nenozīmē, ka visu sasniegt kļūst vieglāk. Bija reizes, kad pirms atbildīgām sacensībām uz treniņu un darbu Lelde devās, kad bērns vēl gulēja, un atgriezās, kad mazā jau gulēja. Ar nelielu nožēlu viņa atzīst, ka laika grāmatām, pat televizoram, nepietiek nemaz, taču tic, ka tas viss atgriezīsies, kad meitiņas Luīze un Margrēte paaugsies, arī riteņbraukšana vairs nebūs tik sportiska. Ko tad pensijā citu darīt?

Bez dabas dotā jau neiztikt

Lelde atzīst, ka riteņbraukšana nav viegls sporta veids, kura pamatā tomēr ir fiziska varēšana, treniņos sakrātie kilometri. Protams, ka šobrīd viņas nodarbei ne tuvu nav profesionāla nokrāsa, taču Latvijas mērogā Leldei joprojām nav īstas konkurences. Tagad darbojas citas īpašības, kas sportā arī nav maznozīmīgas, – apņēmība, gribasspēks, prasme un spēja pārvarētu savu “nevaru”, reizēm arī “negribu” un, nav ko slēpt, arī vēlme uzvarēt.

Saistītie raksti

Tiesa, savulaik Latvijas Olimpiskās vienības medicīnas centrā pēc daudzajiem testiem sporta ārsti atzina, ka Leldei Ardavai daba devusi spēju izturēt lielas slodzes.Leldei ir 34 gadi, un viņa labi saprot, ka šī brīža panākumi ilgi neturpināsies, taču riteņbraukšana viņai ir ne tikai medaļas un diplomi vien. Pienāks brīdis, kad tā kļūs par vienkāršu enerģijas izlādes veidu, lai noliktu malā ikdienas rūpes, aizmirstu sadzīves problēmas. Tas var turpināties vēl gadu desmitiem ilgi.

Lelde cer, ka pienāks brīdis, kad viņi varēs šo nodarbi atkal dalīt ar vīru, jo šobrīd Edija pārziņā vairāk ir bērnu pieskatīšana sacensību laikā, divritenis tikpat kā nolikts malā. No hobijiem vīram palicis vien hokejs. Tas ir jauki, kad astoņdesmitgadīgi riteņbraucēji, krāšņi satērpušies sportiskā apģērbā, jo­projām min pedāļus, sacenšas ar sev līdzīgajiem. Lelde ar nožēlu atzīst, ka daudzi gluži vienkārši nolemj kļūt veci un visas savas agrākās vēlmes un kaislības nodod aizmirstībai. Tam nav objektīvu iemeslu, vienkārši tas ir viņu lēmums – novecot. Lelde tam nav un, pati cer, nekad nebūs gatava.

LA.lv