×
Mobilā versija
Brīdinājums +22°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
17. jūlijs, 2018
Drukāt

Divu auto sadursme: trīs gadus vecas meitenītes dzīve aprāvās kalna galā (7)

Arhīva fotoArhīva foto

"Audi 80" (no kreisās) un "Audi A4" sadursme pirms diviem gadiem. Ceļa labajā pusē mēģina glābt mazo meitenīti.

Patiesībā šis nav pat kalns. Tāds uzkalniņš, kādu ir pilna Latvija un kurus mēs izbaudām, braucot pa gleznainajiem lauku ceļiem un veroties pasakainajās ainavās. Šie uzkalniņi par kalniem pārvēršas no perspektīvas un traucoties lielā ātrumā ar automobili vai motociklu. Ejot kājām vai braucot ar pajūgu, šādus uzkalnus vai kalnus var pat nepamanīt.

Smiltenes novada Mēros un šīs apdzīvotās vietas tuvumā šādu uzkalnu netrūkst. Diemžēl vienā no tādiem 2016. gada 4. augustā aprāvās trīs gadus vecās Emīlijas dzīve, kad purns purnā saskrējās divas “Audi” automašīnas, no kurām katrā atradās pusbrāļi. Vienā automašīnā viens pusbrālis sēdēja pie stūres, otrā – blakussēdētāja sēdeklī, ļaujot braukt savam dēlam.

Par notikušo notiek divas atsevišķas tiesvedības par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu, kā dēļ izraisīti smagi miesas bojājumi un iestājusies nāve. Vienā procesā viens pusbrālis ir apsūdzētais un otrs cietušais, otrajā – otrādi. Piektajā jūlijā Vidzemes rajona tiesā Alūksnē biju liecinieks vienai no tiesvedībām, kurā Uldis Priedīts ir apsūdzētais (savu vainu neatzīst, uzskata, ka tiek apmelots), Gatis Birgers – cietušais. Attiecības starp abiem pusbrāļiem gan pirms, gan pēc incidenta vērtējamas kā sliktas, viens otru uzskata par svešiem cilvēkiem.

 

Automobiļi sadūrās ceļa vidū

Traģēdijas vieta šodien. Labi redzams uzkalniņš, aiz kura var "paslēpties" pretimbraucošais auto. Soma nolikta sadursmes vietā. Foto - Artis DrēziņšTraģēdijas vieta šodien. Labi redzams uzkalniņš, aiz kura var "paslēpties" pretimbraucošais auto. Soma nolikta sadursmes vietā. Foto - Artis Drēziņš

Vispirms savu atzinumu sniedza un tika nopratināts ceļu satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis. Izpētot notikušā apstākļus, eksperts secināja, ka abas automašīnas ar priekšējām daļām sadūrušās uz sešu metru platā ceļa iedomātās viduslīnijas. Virzienā uz Mēru centru brauca “Audi A4”, kuram pie stūres sēdēja Gatis Birgers. Sadursmes brīdī “Audi A4” ātrums bija ap 20 km/h. Virzienā no Mēru centra brauca “Audi 80”, kuram pie stūres sēdēja Kaspars Priedīts – viņam bija tā saucamās baltās tiesības jeb atļauja mācīties braukt, ja līdzās sēž cilvēks ar vismaz trīs gadu pieredzi autovadīšanā. Kasparam līdzās sēdēja viņa tēvs Uldis Priedīts, kas līdz ar to uzņēmās atbildību par savu dēlu. “Audi 80” ātrums sadursmes brīdī bijis ap 50 km/h. O. Irbītis ātrumu noteicis, veicot datormodelēšanu. To, ka “Audi 80” virzījies ātrāk, varot secināt arī pēc tā, ka “Audi A4” atsists atpakaļ no sadursmes vietas, par ko uzskatāmi liecina pēdas negadījuma vietā. Eksperts lēš, ka pirms bremzēšanas “Audi A4” ātrums bijis ap 50–70 km/h, “Audi 80” pēdas nav fiksētas, tāpēc tā ātrumu pirms sadursmes nav iespējams fiksēt, bet ātrums sadursmes brīdī bija ap 50 km/h.

“Abu iesaistīto personu vaina jāvērtē tiesai. No tehniskā viedokļa, ja jebkurš no automobiļiem būtu turējies pēc iespējas ceļa labajā pusē, kur vietas pietika, abi būtu izmainījušies un sadursmes nebūtu,” saka eksperts.

U. Priedīta trīs gadus vecā meita Emīlija atradās uz aizmugurējā sēdekļa pa vidu. Viņai ap vidu bija pārlikta bezinerces drošības josta, turklāt visatbrīvotākajā veidā. Trieciena brīdī inerce bērnu svieda uz priekšu – Emīlija ar galvu atsitās pret priekšējo sēdekļu viduskonsoli un automobiļa priekšējo paneli. Iegūtās traumas bija daudzas un nāvējošas, tai skaitā lauzti kakla skriemeļi.

“Nekad nevar visus ap­stākļus paredzēt, taču pētījumi pasaulē rāda: ja bērns atrodas piesprādzēts sertificētā bērnu sēdeklītī ar pieciem stiprinājuma punktiem, tad viņa izredzes izdzīvot avārijā, kurā nenotiek automašīnas ģeometrijas izmaiņas un pa salonu nelido priekšmeti, palielinās par 90%. Konkrētajā gadījumā bērns nebija sēdeklītī, bija bez paliktņa, nebija piesprādzēts atbilstoši Latvijas ceļu satiksmes noteikumiem,” tiesā teica O. Irbītis. Noteikumi nosaka, ka bērnam līdz 150 cm augumam jālieto speciāls sēdeklis vai paliktnis.

 

Nejaušā lieciniece centās glābt meitenīti

Zane Krēsliņa atradās ap 20 metriem no notikuma vietas savas mājas pagalmā. Ceļš daļēji ir aizsegts kokiem un krūmiem. Dzirdējusi un redzējusi tikai vienu automobili – “Audi A4”. Jau pēc skaņas licies, ka tas brauc ātri, uzmetusi acis – automobilis atradies pretējā braukšanas joslā. Sadursmi neredzējusi – tikai dzirdējusi lielu blīkšķi. Skrējusi skatīties un pēc tam zvanījusi policijai. Savienota ar mediķiem, kuri pa telefonu Zani instruējuši, kas jādara ar mazo meiteni, kas bija iznesta no automašīnas – to pasažieri bijuši šokā un ar dažādām traumām, tāpēc mazo Emīliju centusies glābt Zane, diemžēl tas nebijis viņas spēkos. Atbraukuši mediķi un konstatējuši bērna nāvi.

 

Viss suņa dēļ?

Ko “Audi A4” darīja pretējā braukšanas joslā? Automašīnas vadītājs Gatis Birgers apgalvo, ka apbraucis suni.

“Tai dienā kopā ar kaimiņu devāmies uz veikalu Mēros. No zāles ceļa labajā pusē netālu no mājas ceļgala izskrēja balts vai balts ar melnu suns. Centos to apbraukt. Tad ieraudzīju, ka pretim ir automobilis. Neizdevās izvairīties,” atceras Gatis.

“Necenties to darīt!” uzkliedza apsūdzētais.

“Samazināju ātrumu. Braucu ap 60–70 kilometriem stundā. Bremzēju. Centos atgriezties savā braukšanas joslā. Pretējā pusē biju kādu sekundi. Pretimbraucošais kā brauca pa vidu, tā arī brauca.”

Apsūdzētais: “Cik tālu suns izskrēja uz ceļa?”

Liecinieks: “Pāris metru.”

Apsūdzētais: “Cik centimetru?”

Liecinieks: “Es tev neesmu nekāds mērinstruments! Es atteikšos liecināt.”

Pēc tiesneses Antras Strupules brīdinājuma liecinieks turpina: “Pusotru metru. Priekšā neviena nebija: kādus simt metrus jau varēju redzēt, ka ceļš ir brīvs.”

Apsūdzētā advokāts Guntars Sīmanis: “Kāpēc pēc sadursmes nepainteresējāties, kas noticis ar otra automobiļa pasažieriem?”

Liecinieks, kurš negadījumā guvis nelielas traumas: “Es biju šokā. Tur jau bija citi cilvēki. Un man jau bija savs pasažieris, par kuru rūpēties.”

Šis pasažieris bija Intars Tūcis, viņš guvis nelielas traumas: “Vispirms parādījās viens suns, tad otrs. Braucām ar kādiem 50–60 kilometriem stundā. Gatis negribēja uzbraukt sunim. Tas bija mirklis, kad pretim parādījās automobilis. Gatis jau paspēja daļēji atgriezties savā joslā. Pie jēgas nācu tikai tad, kad runāju ar policistiem.”

Apsūdzētais (piepaceltā balsī): “Cik tālu no krustojuma bija suņi?”

Liecinieks: “Tu nebļauj uz mani! Nevaru pateikt.”

Apsūdzētais Uldis Priedīts uzskata, ka nekādi suņi nav bijuši. Viņš, kā pats apgalvo, esot bijis piesprādzējies. Eksperts O. Irbītis gan secinājis, ka neesot bijis piesprādzējies. Negadījumā guvis smagas traumas un nokļuvis reanimācijā. Ko redzējis negadījuma laikā, liecinās kādā no nākamajām tiesas sēdēm.

 

Pretimbraucošais mētājies no vienas puses uz otru

Savam tēvam piekrīt arī Kaspars Priedīts – suņi izdomāti. Viņš uzskata sevi par labu braucēju – bija izgājis autokursus, atlicis tika nolikt eksāmenus. Bijis piesprādzējies. Nav guvis lielas traumas. Tai dienā pa bedraino, šķembaino ceļu braucis ar atļauto ātrumu. Kad aptuveni 50–60 metru attālumā ieraudzījis pretimbraucošo automobili mētājamies no vienas puses uz otru, mēģinājis to apbraukt pa kreiso pusi un vienlaikus bremzējis.

“Viņš speciāli man labajā spārna ietriecās! Riktīgi ātri brauca. Likās, ka pat paātrinājās,” liecina autovadītājs.

Bojā gājušās Emīlijas mamma Eva Melbārde traģēdijas brīdī atradusies līdzās meitai aiz vīra. Liekas, ka piesprādzējusies. Negadījumā sadragājusi plecu, salauzusi roku un sasitusi galvu. Bija aizbraukuši pakaļ vīram uz Mēriem, nopirkuši veikalā krējumu un devušies mājup. Atceras, ka pirms avārijas Kaspars vadījis automobili apmēram ar 70 km/h. Īsi pirms sadursmes skatījusies pa labi uz aitu ganāmpulku pļavā, kad Kaspars iebļāvies: “Kas te notiek?” – un bijis blieziens viņai pa galvu, kopumā nežēlīgs trieciens. Kundze atceras, ka Kaspars iebraucis pretējā kustības joslā, lai apbrauktu pretim braucošo automobili un vienlaikus bremzējis. Suņus nav redzējusi. Pēc trieciena attapusies un aiz elkoņiem izvilkusi no automašīnas meitiņu, kas bijusi noliekusies starp priekšējiem sēdekļiem.

 

Bija vai nebija suņi?

Par suņiem tagad neviens neko vairs nepierādīs. Aptuveni 200 metru attālā divstāvu daudzdzīvokļu mājā patiešām tolaik dzīvoja trīs suņi (tagad palikuši divi), kuriem paticis sēdēt grāvī un ķert garāmbraucošās automašīnas. Suņu saimniece Antra tai laikā atradusies Vācijā un suņi bijuši vīra uzraudzībā. Pēc notikušā vīrs viņai piezvanījis un izstāstījis, par ko suņi tiekot vainoti. Suņi patiešām atradušies ārpus dzīvokļa. Kad pēc negadījuma vīrs izskrējis ārā, suņi atradušies mājas pagalmā.

“Bet tas attālums jau mazs… Pa nakti suņi atrodas dzīvoklī, pa dienu – pagalmā. Melnajam, Robim, ieraugot automobili, patīk skriet gar ceļa malu, bet baltā skrien pakaļ,” neslēpj suņu saimniece.

Nākamā tiesas sēde paredzēta 19. oktobrī. Paralēlajā tiesvedībā – 1. oktobrī.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Tādu pa vidu brauceju ir pilnas gruntenes, reti kurš māk braukt pa savu malu, jo neprot savākt uz gruntenes auto.

    • Abi braucēji ir totāli auni. Izskrienot dzīvniekam uz ceļa, ir maksimāli jābremzē un jāsaglabā taisnvirziena kustība. Labāk lai salocīti bleķi un bojā gājis dzīvnieks nekā cilvēki. Savukārt otrs lohs… ja kāds mauc tev pretim pa tavu joslu, tev ir nevis jāmauc pa kreisi (jo ļoti ticams, ka viņš atgriezīsies savā joslā un frontālais būs šā vai tā), bet jābremzē un jābrauc maksimāli tuvu labajai malai.

  2. Diemžēl par spīti šiem baisajiem gadījumiem,kur bojā iet mazi bērniņi,mammītēm un tētiņiem kā nav tā nav prāta. Redzot kā mazie nepiesprādzēti lēkā pa braucoša auto salonu,cik tur vajag,pietiek pat ar nelielu ātrumu,ja nāksies bremzēt mazais izlidos pa logu. Un tie,kuri sava ērtuma pēc zīdaiņus liek priekšējā sēdeklī,neaizdomājas,ka pie nelielas sadursmes izsprāgstot airbag nositīs mazuli?Ja šādiem vecākiem ir vienaldzīgi savi bērni,varbūt vispār nekļūt par vecākiem!?

  3. Kur tad palika tas trešais suns, iespējams, vainīgais ?

  4. Tipiskie lauku draiveri. Ne piesprādzējas, ne pagiezienus rāda, ne ātrumu ievēro – pa lēnu, tā arī pa ātru, joslas ir priekš mīksajiem. Nu lūk. Rezultāts. Līdzjūtība tiem bērna radiniekiem, kuriem nav nekād sakara ar šo csn.

Draugiem Facebook Twitter Google+