Kaspara Ādamsona sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri arī šoreiz izvērtās mākslinieciski pārliecinošā dialogā.
Kaspara Ādamsona sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri arī šoreiz izvērtās mākslinieciski pārliecinošā dialogā.
Foto – LETA

Divu koncertciklu apvienojums 0

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) pēdējo gadu sezonās izvērsis “Koncertsarunas ar Goran Gora” – ciklu, kas pamatā domāts skolēniem, taču šos pasākumus, protams, nav aizliegts apmeklēt arī jebkuram, kurš vēlas papildināt savas zināšanas akadēmiskajā mūzikā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Vienlaikus orķestra mākslinieki katru sezonu publikai ir piedāvājuši arī kinokoncertu ar muzikālo pavadījumu kādai klasiskai vai pusaizmirstai mēmajai filmai – Čārlzam Spenseram Čaplinam un Sesilam de Millam sekoja Kote Mikaberidze, bet tagad atkal atgriešanās pie agrīnās Holivudas kino. Programmā “Filips Glāss un amerikāņu mēmais kino” nu ir apvienotas abas repertuāra funkcijas – izglītojošā un izklaidējošā. Koncertsarunai ar intriģējošo pieteikumu “Filips Glāss – transa arhitekts” dienu vēlāk sekoja tradicionālā “Pirmskoncerta saruna”, Orestam Silabriedim un Dāvim Sīmanim vēstot par to, kas īsti rodams amerikāņu komponista 2. čella koncertā un mēmajā kinolentē “Beidzot drošībā!” (“Safety Last!”), un tūlīt pēc tam 5. februārī Lielajā ģildē izskanēja arī pati koncertpro­gramma.

Arī Filipa Glāsa 2. koncerts čellam un orķestrim “Naqoyqatsi” saistīts ar filmu mūziku – partitūras tematiskais materiāls balstīts tā sauktās “Qatsi” triloģijas noslēdzošās daļas skaņu celiņā. Pati Godfrija Redžo filma uz ekrāniem iznākusi 2002. gadā, 2. čella koncerts pirm­atskaņojumu piedzīvojis 2012. gadā un tagad, jau pēc neilga laika, nonācis arī līdz Latvijai. Kā zināms, amerikāņu minimālista daiļrades jaunākā posma partitūras tiek vērtētas visai skeptiski, ne bez iemesla norādot, ka komponista spilgtākās un oriģinālākās idejas pārsvarā īstenotas 70. gadu darbos, pēc tam repetitīvā minimālisma izpausmēm raksturīgo maģiskumu pakāpeniski nomainot blāvam neoromantismam. LNSO izvēlētie Glāsa opusi tomēr nav likuši vilties – gan 4. simfonija “Varoņi”, gan koncertfantāzija diviem timpānistiem un orķestrim palikuši atmiņā kā daudzējādā ziņā izteiksmīgi un interesantu ideju caurstrāvoti darbi, un arī par 2. čella koncertu jāteic, ka romantiskās noskaņas komponista iecerētajā koncepcijā iekļaujas gluži labi. Neraugoties uz apzīmējumu “transa arhitekts”, vienā no jaunākajiem veikumiem Glāss ar meditatīvu un mistisku apziņas stāvokļu cikliskiem apļojumiem īpaši neaizraujas. Skaņdarba septiņās daļās rodami gan lirisku un dramatisku raksturu pretstatījumi, gan ar dažādiem emocionāliem rakursiem un intensitāti apveltītu čella kadenču dialogi ar orķestrim atvēlēto tematisko materiālu – un tas koncerta mākslinieciskajai dramaturģijai katrā ziņā nāk par labu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopā ar LNSO Filipa Glāsa opusa lasījumu uzņēmušies gados jauni mūziķi – čellists Kristaps Bergs un diriģents Kaspars Ādamsons. Tieši interpretācijas jauneklīgums, uzrunājot ar priekšnesuma dramaturģiskās arhitektonikas dinamiskumu un emocionālo izteiksmīgumu, bija viena no vērtīgākajām atskaņojuma kvalitātēm. Skaņdarba satura atklāsmē Kristaps Bergs saistīja arī ar tembru variācijām, mūziķa iedzīvinātajam čella tonim sasniedzot vērā ņemamu kolorīta daudzpusīgumu ne tikai poētiskas dabas kantilēnās, bet arī dramatiskas ekspresijas caurvītajās epizodēs. Tādēļ šis priekšnesums, lai arī ne vienlīdz spožs un precīzs, atzīstams par radošu veiksmi. Arī Kaspara Ādamsona sadarbība ar LNSO līdz šim izvērtusies mākslinieciski pārliecinošā dialogā. Arī šoreiz diriģents spēja pilnvērtīgi atklāt savu partitūras lasījuma versiju, orķestra māksliniekiem atsaucoties ar stabilu, izsvērtu un izjūtās kontrastainu skanējumu.

Iepriekš iepazītās atskaņojuma kvalitātes nezuda arī programmas otrajā daļā, kad centrālā uzmanība tika pievērsta 1923. gada kinolentei “Beidzot drošībā!” ar Platona Buravicka oriģinālmūziku. Par komponista jauno veikumu var rakstīt līdzīgus vārdus kā par viņa radīto albuma “Kuncen­dorfs un Osendovskis” transkripciju – izvērstajā partitūrā Buravickis ieguldījis lielu un nopietnu darbu, un rezultāts saista gan ar intonatīvo iezīmīgumu, gan ar orķestrācijas prasmēm, gan arī ar teicamu stila un humora izjūtu. Mūzika lieliski atbilda filmas vēstījumam, ļaujot pienācīgi novērtēt vienu no sava laika spožākajiem Holivudas kino paraugiem, kuru uzņēmuši režisori Freds Ņūmeijers un Sems Teilors. Patiesībā šis darbs nesaraujami saistīts arī ar kādu citu vārdu – slaveno aktieri Haroldu Loidu un viņa aizraujošajām spējām komēdiju pārvērst par spriedzes filmu, un otrādi. Atliek vien cerēt, ka ar LNSO līdzdalību Rīgā kādreiz beidzot tiks demonstrēta arī Godfrija Redžo kinotriloģija Filipa Glāsa mūzikas pavadījumā – tas būtu pavisam atšķirīgs, taču tikpat suģestējošs ­piedzīvojums.