Sandra Vensko: Divu pasauļu sadursme 4
Savaldība un pacietība. Aizvien aktīvāk izskan doma par sadzīvošanu, kopīgas ideoloģijas veidošanu un labklājības celšanu. Ikvienam skaidrs, ka labklājība ir svarīgs faktors, lai mazinātu agresiju, vardarbību, vienam otra pazemošanu.
Taču brīvību pieradušam cilvēkam ikdienas gaitās nereti ir bailes no mazākā satricinājuma, tomēr aizmirstas lielāki riski. Piemēram, paradoksāli, bet jau it kā pierodam, ka varam zaudēt ne tikai valodu, bet arī valsti. Visvienkāršākais veids, kā baidīt – slēpta, bet pretvalstiska aģitācija. Otra galējība – infantils un vienaldzīgs skatījums uz notiekošo, paņirgājoties par ciešanām, sāpēm un pārdzīvojumiem. Vērojot Ukrainā aizklātas sejas un ieročus rokās, nākas domāt par cilvēces kaunu, kas joprojām tiek ačgārni pārvērsts uzvaras simbolos un tiražēts, ievadīts cilvēka apziņā, nests kā zīme, lente, karogs un nelatvisks vārds. Kādā vēstulē dzejnieks Olafs Gūtmanis, būdams izsūtīts uz Krasnojarskas apgabalu, raksta: “Labākās zāles – modrs prāts un ticība labākai nākotnei, kazas piens, suņa tauki.” Tālais 1951. gads un ticība labajam, ne miņas no naida, nekādu atriebības alku, nekādas pārākuma apziņas saziņā ar turienes iedzīvotājiem. Var jau teikt, ka tolaik dzejnieks bija padomju varas ienaidnieks un visiem izvestajiem no Latvijas vajadzēja turēt muti, taču visos laikos līdzās lepnībai mājo arī nevēlēšanās palūkoties, ko tad īsti viens par otru domājam.
Nez vai iedzīvotājus, kuri joprojām Latvijā nerunā latviski, kāds vairs sauc par lepniem savas valodas aizstāvjiem. Laikā, kad apkārt atbalsojas pretēji viedokļi par notikumiem pasaulē, krievu valoda aiz sevis velk smago ideoloģijas vezumu. Valsts drošība un ļaužu saliedētība ir viena no valsts ēkas sienām, bez kuras būve, ja pūtīs stiprāki vēji, vienmēr stāvēs šķībi. Vienīgi tautas pašcieņa, zināšanas, savas valsts robežu sargāšana, veselība un darbs ir pamati, kas ļauj dzīvot mierā un radīt vai baudīt kultūru. Ja vēl kāds joprojām sūrojas par to, ka neesam sasnieguši labklājības līmeni, kādu vēlamies, tad vairāk vai mazāk skaidrs, ka reālam latviešu valodas lietojumam visās jomās ir tikpat svarīga nozīme kā piemiņas objektu, valstij svarīgu būvju, stratēģisku pievedceļu pa sauszemi, jūru, upēm vai gaisā izmaksu plānošana un izveide.
Tikpat svarīgs ir latviešu valodas izmantošanas un lietojuma tīkls no Liepājas līdz Daugavpilij. Ikvienam mūsu valstī ir atvērtas durvis publisko bibliotēku apmeklējumam, pieejamas grāmatas – mācību, izziņu literatūra latviski, bilingvāli, dažādās valodās. Valodas apguve vairs nav sarežģīta, to var mācīties bērnudārzā, skolā, pašmācības ceļā, apmeklējot valodu kursus. Arī identitātes jēdziens nav nekas abstrakts vai nesaprotams. Katrs cilvēks izvēlas vietu, kur dzīvot, bet nemitīgie strīdi par divu valodu mācīšanu Latvijā ne pie kā laba nav noveduši. Varbūt kaut kad iegūta dzīve Latvijā ir jānosauc īstajā vārdā, jāpārlūko atbraukšanas iemesli un jāizdara secinājumi, kāpēc daudziem nepilsoņu jautājums ir svarīgāks par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Bez savstarpējiem apvainojumiem, tomēr jābeidz pieklājīgi klanīties katram, kurš neatzīst latviešu valodu un rīkojas pretēji pamatnācijas nacionālajām interesēm. Tie, kuri šodien veido šo Latvijas valsts iedzīvotāju slāni, jau sen vairs smirdošā veikalā nestāv rindās pēc tukšā un atbaidošā govs tesmeņa, bet gan bauda tolerances un kultūras koka augļus, prot atšķirt labu kultūras produktu no slikta, izmanto ērtības. Bez latviešu valodas zināšanām turēt pavadā tūkstošiem cilvēku, kuri labprāt aktivizējas pasākumos un orientējas kultūras norisēs, ir bezjēdzīgi. Visi esam sirdsgudri un jauki ļaudis, bet, manipulējot ar cilvēktiesībām, kad vīģes lapa nav pa rokai, atbaidoši viepļi ar aizsegtām mutēm var ienākt apziņā vai arī kļūt par tiešu un reālu vardarbību pret ikvienu cilvēku. Taču neviens nepārveidos valsti līdz nepazīšanai, to integrējot atpakaļejošos datumos. Divu pasauļu sadursme nav māksla un kultūra. Divu pasauļu sadursme nozīmē, ka vienam karā jāiet bojā vai jāpadodas pat tad, ja tas ir valodu karš.
