Viedokļi

Monika Zīle: “spīčraiteru” savārstījumi apkauno manu prezidentu 45

Foto – Ieva Leiniša/LETA

Viss paiet. Astoņas dienas ilgušie Latvijas simtgadei veltītie Dziesmu un deju svētki garām. Dalībnieki atgriezušies pierastajās gaitās un pat spilgtākajiem pasākumu fotomirkļiem jau pagātnes ēnojums. Arī domu apmaiņa sociālajos tīklos par Valsts prezidenta uzrunām svētkos Daugavas stadionā un Mežaparkā, spalgi uzšvirkstējusi visās iespējamajās emocionālajās nokrāsās, jau deg ar mierīgu liesmu un tuvojas izplēnēšanai. Gluži likumsakarīgi: ilgām tīmekļa diskusijām nepieciešams brīvā laika resurss, ko varam izmantot daudz lietderīgāk.

Bez šaubām, jebkura spoža vai neveiksmīga runa vienmēr jau pēc dažām stundām iekrīt vakardienas upē un to aizskalo citu notikumu ūdeņi. Tāpēc, atgriežoties pie abiem lielu svaigumu zaudējušajiem Valsts prezidenta publiskajiem vēstījumiem, riskēju izpelnīties labākajā gadījumā nosodošu izbrīnu: kuru tas vairs interesē?… Un tomēr – ja katrā nākamajā valsts augstākās amatpersonas iznācienā pie tautas nevēlamies piedzīvot bažu, neērtības un vilšanās miksli, manuprāt, nav jābaidās meklēt iemeslus, kuri traucē mums lepoties ar savas valsts prezidentu. Šoreiz atbīdīsim malā prezidenta vēlēšanu procedūras nianses, tai veltīto apsaukāšanos un, katraprāt, vispiemērotākās kandidatūras. Kritiski vērtējot, pat viscildenākajām personībām atrodami trūkumi. Ja vien tīši nenovietojam savu prezidentu uz neaizsniedzama pjedestāla, tad viņš ir tikai cilvēks, un būtu bērnišķīgi iztēloties, ka šā pienākuma pildīšanai varētu atrast indivīdu ar visdažādāko talantu buķeti.

Ka Raimondam Vējonim pietrūkst publiska oratora dotību, ir acīmredzams, bet šis nav trūkums, kura dēļ jāapšauba piemērotība amatam. Kritika par neveiklajiem teikumiem un sirsnīgajam brīdim absolūti nepiemērotajām frāžainajām definīcijām pienākas tiem, kuri Valsts prezidenta kancelejā noalgoti viņam palīgos. Palaikam jau izskanējuši mājieni, ka tur, sevišķi padomnieku draudzē, apgrozās dīvainas personas, kas prezidenta tuvumā gadījušās sarežģītu politisku norēķinu rezultātā, kurš bieži nenozīmē piemērotību misijai. Laikam jau mēs neuzzināsim vārdu tam (-ai), kas uzrakstīja tekstus Raimonda Vējoņa neizteiksmīgajām runām latviešiem tik nozīmīgajos svētkos.

Var piekrist viedokļiem, ka vajadzēja ļaut vējam aizlidināt “špikeri”, izteikties pašam, sacīt sirdī piedzimušus vārdus. Tomēr atbildība pārāk liela un tādos brīžos valstsvīriem (Vējonis nav izņēmums!) priekšā ir profesionāļa radīts runas vadmotīvs. Gan jau Valsts prezidenta publisko tekstu autoram piemīt visādas labas īpašības un talanti – iespējams, lieliski cep maizi, stūrē mašīnu, spēlē klavieres, veido floristikas šedevrus u. tml., izņemot attiecīgam brīdim piemērotu paudumu rakstīšanu.

Jautāsiet: kas es tāda esmu, lai vērtētu Valsts prezidenta kancelejas darbinieku stilu? Lieta, lūk, tāda, ka, maksājot nodokļus jau no pirmā centa, kopā ar sev līdzīgajiem maksāju labu algu arī puskoka “spīčraiteriem”, kuru savārstījumi apkauno manu prezidentu. Bet viņam vēlos likt pie sirds leģendārā politiķa Nikolo Makjavelli sentenci: “Valdnieka prātu vērtē, skatoties uz ļaudīm, kurus viņš sev pietuvina.”

LA.lv