Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

Monika Zīle: Pašmāju pārtikai izrādītā pircēja mīlestība rūpīgi jākopj (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Ir absolūti pašsaprotami, ka patlaban valdība saspringti meklē – un, jācer, atradīs! – jaunus ceļus Latvijas pārtikas produktu realizācijai pēc Krievijā ieviestajām sankcijām. Nedaudz gan mulsina dažu augstu amatpersonu skumjpilnās pārsteiguma izpausmes: ak vai, cik zemisks gājiens, šausmas!… Pieļauju, tās ir tautiskā standarta emocijas publikas patēriņam, nevis re­āls apmulsums. Jo tikai pilnīgi debila būtne varēja domāt, ka krievi bez ierunām samierināsies ar Eiropas Savienības un ASV reakciju uz notikumiem Ukrainā un lielā pazemībā pieņems dažādus ierobežojumus. Lielā austrumu kaimiņa atbilde, protams, bija tikai laika jautājums, un gribas optimistiski domāt, ka valdības gaiteņos vēl pirms izskanējušā embargo jau apsvērti kādi nekādi rīcības varianti, Krievijas tirgum aizveroties. Nu tā slēdzene ir noklikšķējusi, un šajā skaņā daļa pārtikas ražotāju ar sirds trī­sām dzird sava rūpala zārka vāka uzlikšanas noti. Kaut arī valdība mētā verbālus glābšanas riņķus, tie pagaidām neatgādina patiešām drošus līdzekļus izpeldēšanai no krīzes okeāna. Tādēļ sankciju cunami trāpītajiem tik svarīgs sabiedrības psiholoģiskais plecs un vietējā pircēja maciņa atbalsts pašu mājās tapušajām ēdamlietām.

Taisnības labad jāteic, ka šī atbalsta nav trūcis nekad. Šis patriotisma veids ir apbrīnojami noturīgs – piemēram, neraugoties uz pasaulē zināmu dārzeņu audzēšanas un pārstrādes tehnoloģiju ieviešanu arī Latvijā, ļoti lielai tiesai patērētāju mūsu hidroponikā nogatavojies tomāts vai gurķis tik un tā garšo labāk nekā tāds pats “holandietis” vai “spānis”. Varbūt izklausās paskarbi, bet domāju, daļa mūsu uzņēmēju šo emocionāla latviskuma augsnē sakņoto atbalstu jau uztver kā pasakas vērdiņu, kurš pēc izdošanas vienmēr atgriežas kabatā. Lai gan lielveikali saviem piegādātajiem diktē noteiktus standartus, jau pirms gada secināju, ka viena konkrēta zīmola (šoreiz vārdā nesaucu) maisiņos fasētos kartupeļus “Rimi” bodēs labāk nepirkt – veselajiem pa vidu allaž vismaz divi trīs bojāti, gadās, pilnīgi sapuvuši. No Rīgas tālāk izbraucot, lauku veikalos sastopama prece, maizi ieskaitot, ar kvalitātei neatbilstoši augstu cenu. Šo tīklu piesātina vidējie un mazie uzņēmēji, kuru godaprāts tikai pašu ziņā. Protams, viņiem ir ražošanas vajadzībām ņemto kredītu un mūsu lauksaimniecībai ES atvēlēto netaisni zemo subsīdiju žņaugi. Taču preces cenā, kā liecina vērojumi, mēdz iekļauties arī ģimenes locekļu spēkratu līzings… Diemžēl Latvijā joprojām uzņēmējdarbību dažs uztver ačgārni – vispirms labklājība, nevis peļņa. Tie ir tikai daži apstākļi, kuru dēļ izčākstēs skaļie aicinājumi cieši sakļaut rokas un pie karogiem zvērēt iegādāties vienīgi savas valsts preci. Sanāk tāds vienvirziena ceļš, rosīgai satiksmei par knapu. Vajadzīga arī otra josla, pretējam virzienam. Tagad būtu loģiski visās uzņēmēju auditorijās, kur pulcējas Krievijas sankciju satriektie un pagaidām neskartie, akcentēt vajadzību daudz rūpīgāk izturēties pret vietējai precei līdz šim izrādīto pircēja beznosacījuma mīlestību un nopietni domāt par tās kopšanu. Savvaļā pamesta, iznīkst pat visdzīvīgākā puķe. Jo sevišķi – tirgū saasinātas konkurences apstākļos.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ja būtu laba tā pašmāju pārtika, nebūtu jāpierunā. Zirgam jāsmejas. Nav ko te skaldīt matus!

  2. Nomierinieties! Pārtikas pasaulē ir tik, cik ir. Tiesa, ir pārprodukcija. Bet ir arī badā mirstošas valstis. un bilance drīzāk ir ar mīnus zīmi. Krievija pati sevi ar pārtiku nav spējusi nodrošināt jau turpat 100 gadus. Tagad vēl maizes klēts Ukraina zaudēta. Ja negribēs turēt iedzīvotājus badā, būs vien jāpērk. Pirks no Baltkrievijas. Bet baltkrievi savukārt pirks no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Polijas. Tikai etiķete būs baltkrievu valodā. Pienam, gaļai, gurķiem un miltiem firmas zīmoli neeksistē. Baltkrievija kļūs par pārtikas eksporta lielvalsti. Putins leposies savējiem, ka pamatīgi ieriebis fašistiem. Un latviešu zemnieks smīnēs bārdā, bet publiski, protams, vaimanās, cik šausmīgi cietis.

Draugiem Facebook Twitter Google+