Mobilā versija
+14.6°C
Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
Ceturtdiena, 29. jūnijs, 2017
13. marts, 2017
Drukāt

Divžuburis nolūzis: Latvija ir zaudējusi vēl vienu nozīmīgu personību (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvija ir zaudējusi vēl vienu harismātisku un nozīmīgu kultūras personību. Ceturtdienas, 9. marta, vakarā mūžībā devies izcilais kordiriģents Gido Kokars.

Kordiriģēšanas metri brāļi Imants un Gido Kokari bija kā viena spēcīga koka divi zari. Kā divžuburis.

“Pirms vairākiem gadiem Doma baznīcā atvadās pie brāļa šķirsta Gido mani satvēra aiz rokas, sacīdams – man ir sajūta, ka noplēsta puse no mana ķermeņa, tāpēc, tu, Apsīti, stāvi man blakus…,» atceras viens no Latvijas neatkarības deklarācijas rakstītājiem, vēlāk tieslietu ministrs un Satversmes tiesas tiesnesis un visu mūžu korists, vairākkārtējs kora «Daile» prezidents Romāns Apsītis.

Imants allaž bija pragmatiskāks, Gido emocionālāks. Viņi viens otru papildināja. Grāmatā “Brāli, Brāli!” divas grāmatzīmes. Viena – Imantam. Otra – Gido. Viena kā Saule zeltā. Otra kā Mēness, tādēļ sudrabā. Tik it kā pretēji un reizē nedalāmi bija viņu personību atspulgi.

Imantam dzima dēli, Gido – meitas. Vecākā ir Rīgas Angļu ģimnāzijas direktore un Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas docētāja Maija Kokare: “Mans tētis. Domas brīvība, fantastiska emocionalitāte un dziļa cilvēciska gudrība – tās ir personības šķautnes, kuras mani viņā fascinēja ik dienu. To nolasa ikviens, kāpēc lai man tas būtu kā citādi? Bet ir jau citādi. Klātbūtnes sajūta (arī netiekoties), atskaites sistēma lēmumiem, apskāvienu mīļums – visi tie nieki, kas tuvina cilvēkus, ir sasaistījuši mūsu dzīvošanos tādā kā pašsaprotamā harmonijā. Saredzu viņu savos bērnos, atpazīstu sevī. Klausos mūzikā. Zīmīgi, ka viņa nāves brīdī es (jau otrreiz) klausījos Ešenvalda operu “Iemūrētie” – par upuri, kas jānes radītājam. Un domāju, ka nekad neesmu jutusies upurēta.”

Kokaru lolojums bija koris “Ave Sol”. Vairāk nekā divdesmit gadus tajā dziedājis Dziesmu svētku Goda virsdiriģents Juris Kļaviņš: “Gido vienmēr atceros kompānijā ar brāli Imantu. Korī Imants spēlēja pirmo vijoli, Gido – un tas bija tik pašsaprotami – otro. Viņš bija ārkārtīgi simpātisks, draudzīgs, bet tajā pašā laikā ar augstām prasībām pret mūziku, kurā visvairāk interesēja skaņdarba emocionālā puse.” Ar savu kvalitāti koris “Ave Sol” pārliecināja visas Maskavas lielās ministrijas, ka tieši šie dziedātāji no Latvijas spējīgi pasaulē parādīt pašu labāko. Gido rokās bija arī Bauskas skolotāju koris. Un reiz, vēl tālajos stiprajos komunisma laikos, viņš spēja ieskaidrot Bauskas rajona vadībai, ka oktobra svētkos jādzied tieši… Vivaldi “Gloria”! Jo tieši šis skaņdarbs esot slavinājums pāri visam.

Romāns Apsītis Gido Kokaru atminas kā dzīvespriecīgu vīru, kurš, trešo sievu apņēmis, teica – man patīk “liderīga “dzīve. Taču gadījās arī dramatiski brīži, kurus Gido pārdzīvoja ar cieņu. Latvijas Universitātes kora “Daina “desmit gadu jubilejas vakarā koris atļāvās nodziedāt visiem zināmo studentu himnu “Gaudeamus Igitur”, bet toreizējais LU kompartijas otrais sekretārs, viscaur partijiski noskaņots vīrs, uzbruka – jūs atļāvāties nodziedāt buržuāziskās Latvijas korporeļu himnu! Gido Kokaru padzina no Universitātes, viņš zaudēja darbu Konservatorijā, bet sešdesmit “Dainas” dziedātāji aizgāja viņam līdzi, izveidojot nākamo “Daili”.

“Ave Sol” menedžeris, tagad mūzikas instrumentu veikalu tīkla “Mūzikas centrs” mārketinga direktors Guntars Felsbergs atceras kora deviņdesmito gadu sākuma ārzemju ceļojumus ar autobusiem. Brāļi Kokari savos septiņdesmit gados sēdējuši viens otram blakus pašā autobusa priekšā, kur nemaz nav tik daudz vietas, kur izstiept kājas, un stoiskā mierā uzņēmuši grūto braucienu. Gido Kokars priekšējos sēdekļos tradicionāli rīkojis ballītes ar spirtā jauktu kondensēto pienu, tādu garšīgu pastrēbienu, savā ziņā arī ēdienu. Otrā rītā par Kokariem daudz jaunākiem bijis grūtības atvērt acis, sāpējusi galva, bet Gido, autobusam piestājot benzīntankā, smērējis maizītes, vārījis kafiju, un Imants izpildījis rīta rosmi, jo, tā kā viņam bija dzelzs endoprotēze, ārsti ieteikuši vingrošanu. “Gido zināja savu vērtību, zināja, kas viņš ir un kas viņam pienākas, bet nekad to nepieprasīja un neuzstāja uz jelkādām savām tiesībām,” atceras Guntars Felsbergs.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Te nu sanāk neveikli, jo ir izņemts komentārs, kam es adresēju nicinošo repliku. Lūdzu LA.LV izņemt arī manējo, jo nav nekāda sakara.

  2. ko var tā fanot par sēnalām,es esu izcila grāmatvede un harizmātiska ,nozīmīga persona savā ģimenē

  3. Ja tev senlatviešu pagānisms ir garīga vērtība tad man tevis žēl,visas māras,pērkoni,daugavas,laimas un citi murgainie personāži ir domāti lai atrautu no īstās patiesības kas bībelē rakstīta.Tā ir garīga vērtība kura dod labumu nevis šie vecie pesteļi.Slavenākā šo koru dziesma saule,pērkons daugava kur tikai viens teksts saule ir mūsu māte un pērkons tēvs ir sacerēta īstā pagānu gara kuriem dabas procesi un nedzīvi objekti kļūst par elkiem pielūgsmes objektiem.Neomulīgi uzturēties kur tik lielā skaitā slavina pagānismu

    • Taču neuzturies te !
      Laid desas luņķim galu vaļā un naski vien prom uz krakovām, kur pielūdz mamonu !

  4. Kāds garīgs nabadziņš un kroplītis tu esi, man tevis žēl! Aizej kaut reizi mūžā uz Mežaparku vai kādu koncertzāli!

  5. Pat ja taa un pat ja butiba es tev piekritu tik pat vareji jau pakluset un nerakstit sada bridi savas negacijas!

  6. kādreizējā koriste Atbildēt

    skumji,ļoti,ļoti skumji.

    Līdzjūtība piederīgajiem

Par misiju reitingus neprasīsAr grozījumiem Sabiedriskajā pasūtījumā jauniešu radiostaciju noskaņos uz vietējās mūzikas viļņa.
Draugiem Facebook Twitter Google+