Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. maijs, 2015
Drukāt

Dižgaru gads: trakas idejas vai provinciāls rasols?

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vakar Latvijas Nacionālajā teātrī noslēdzās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes rīkotais “Plašā apvāršņa konkurss”, kura tematika pieskaņota Raiņa un Aspazijas gadam.

Ko mums dod latviešu dižgariem veltīts gads, ko par Raini un Aspaziju domā jaunieši, un ko sabiedrībai kopumā dod lasītprasmes veicināšanas pasākumi? Par šiem jautājumiem “KZ” redakcijā pagājušajā nedēļā pie apaļā galda diskutēja LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Ilze Stikāne, dzejniece, literatūrzinātniece, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas pedagoģe Iveta Ratinīka un izdevniecības “Lauku Avīze” direktore Evija Veide.

Kampaņveidīgums nogalina?

– Jau gandrīz pusgads pagājis Aspazijas un Raiņa gadā: kā kopumā vērtējat pašu ieceri rīkot gadu, kas veltīts konkrētām kultūras personībām? Vai tādus gadus citiem jubilāriem vajadzētu arī turpmāk, un kā izvēlēties – kuriem jā, kuriem nē?

Iveta Ratinīka: – Esmu kategoriski pret, jo tādā formā kā šobrīd tas rada ļoti nepārdomātu, nesakārtotu, eklektisku iespaidu. Atbalstu visus pasākumus, kuriem ir kvalitātes aspekts – semināri, konferences –, ar to viss kārtībā. Bet tas, kā Muzeju naktī šai tematikai tika pievilkta jebkura muzeja ekspozīcija, ikviena darbība, pārģērbtie Raiņi un Aspazijas, kas vazājās apkārt kā tādi budēļi – viss šis popkultūras piesitiens un pašdarbnieciskuma līmenis totāli grauj cieņu pret parādību kopumā.

Un tad vēl Raiņa kaps, kas jāsakopj žurnālistam. Vai tad Memoriālo muzeju apvienība nevarēja sakopt Raiņa kapu viņa jubilejas gadā? Nolīgt dārznieku, kas to apčubinātu? Kur tad Raiņa mīlēšana? Septembrī Raiņa jubileja visiem jau būs līdz kaklam, un, ja tad vēl Dzejas dienas ar to pārsātinās, tas visu nogalinās pilnīgi. Vai tad nevarēja nopietni apsēsties un izdomāt, lai nebūtu šīs rasolainās pārsātinātības, šīs provinciālisma piegaršas?

Ilze Stikāne: – Man tas kampaņveidīgums arī nepatīk, bet neesmu arī tik kategoriski pret, jo savukārt daudzi manas paaudzes cilvēki, kas tikai skolā mācījušies par Raini, saka: “Es nemaz nezināju, ka viņi ir tik interesanti, ka viņiem bijušas cilvēcīgas attiecības…” Protams, piekrītu, ka to vajadzētu darīt kvalitatīvi un ne tik banāli un nevajadzētu pievilkt aiz matiem lietas, kam ar Aspaziju un Raini maz sakara. Un vēl: ja runā par jubilejām, apskatījos, kas šogad paliek Aspazijas un Raiņa ēnā. Rudenī 180 gadu apritēs Krišjānim Baronam, un par viņu mēs nedzirdam neviena vārda… Jā, varbūt oktobra beigās folkloristi kaut ko rīkos vairāk vai mazāk skaļi, bet viņš palicis pavisam ēnā… Vēl Porukam paliktu 145, Fricim Bārdam – 135, Valdim Luksam – 110, Dzidrai Rinkulei-Zemzarei – 90…

I. R.: – … un mēs vēl nemaz par dzīvajiem nerunājam…

I. S.: – Jā, Mārim Rungulim paliek 65, Jānim Rokpelnim – 70… Ja ir kādi daži, kas nomāc visus pārējos, tas arī nav īsti pareizi…

I. R.: – Nesamērotība parādās arī tajā, ka tad, ja skolotājs nav eksperimentētājs, pēdējais, ar ko skolēni pabeidz 12. klasi, ir Ziedonis un Vācietis. Un, ja vēl visu gadu tik šausmīgi bliež ar Raini un Aspaziju – paliek iespaids, ka mūsdienu autoru latviešu literatūrā vispār nav.

Silvija Tretjakova: – Nākot uz apaļo galdu, tieši paskatījos, kas šogad notiek. Jāsaka, visu programmu nemaz nevar izlasīt vienā piegājienā. Bet līdzīgi kā Ilzei man nav tik viennozīmīgi negatīva attieksme. Mēs katrs tiešām neapmeklējam visus pasākumus, un, piemēram, Muzeju nakts ir pavisam īpašs fenomens. Runājot par budēļiem – tas jau arī ir lasījums. Piemēram, strādājot ar grāmatām, mēs vienmēr sakām: nevienam nav tiesību teikt, ka tu neesi sapratis grāmatu pareizi. Iveta teica: tas Rainis jau aknās sēž. Man liekas, šajā gadā varbūt vairāk iemirdzējās Aspazija. Programmā gan prevalē Raiņa vārds, bet ir ar Aspaziju saistīti ļoti spēcīgi darbi, un tas, ka šogad pacelti viņi abi, man patīk vislabāk, jo, protams, skolā vienmēr dominējis Rainis. Kāpēc tik nesabalansēti – tas jāprasa kultūrpolitikas veidotājiem. Un es arī neuzskatu, ka līmenis būtu tik zems, vismaz “Plašā apvāršņa konkursā” mani pat pārsteidza tas, cik labi bērni saprot filozofiskās idejas.

Evija Veide: – Mans viedoklis – ar atsevišķām kritiskām piezīmēm – kopumā ir pozitīvs. Un pozitīvais, manuprāt, ir tieši tas, ka mūsu sabiedrībā atradies tik daudz cilvēku, kas spēj šīs idejas izcelt un nest. Mums bijušas jaukas jubilejas, kur profesionāļi satiekas konferencēs, apspriežas, nolemj, ka viedais un mūsu kultūras vēsturē nozīmīgais dižgars tiešām ir vieds, ka viņa statusā nekas nav mainījies, un izšķiras. Bet, vērojot šo gadu un dažādos notikumus, gribu pozitīvi novērtēt plūsmu reģionos. No vienas puses, protams, gribas, lai visi sarīkojumi būtu skaisti un gaumīgi, bet, no otras puses, tieši tajā daļā, kas nereti šķiet provinciāla un apstrīdama no kvalitātes viedokļa, iekšā ļoti daudz sirsnības un cilvēcības, un tieši tad cilvēki, iespējams, atrod ceļu atpakaļ pie Raiņa pelēkajiem vai Aspazijas gaiši zilajiem sējumiem, tie tiek izcelti no bibliotēkas plauktiem. Jo man vienmēr ir bažas par to, ka grāmatas, kas stāv bibliotēku plauktos, kur tās neviens necilā, pēc kāda laika var nonākt pavisam tumšā stūrī.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+