Dižojas ar divtūkstoš kokiem: Ja Arnis Bērziņš kur brauc, vienmēr līdzi ņem mērlenti 0
Autore: Marta Oplucāne
Dendrologs, dižkoku meklēšanas entuziasts Arnis Bērziņš jau no agras bērnības aizraujas ar dabas pētīšanu. Šogad, atsaucoties uz Latvijas valsts simtgades akcijas “LV100 Dižošanās” organizatoru aicinājumu, viņš iesniedzis datus par vairāk nekā 2000 potenciālajiem un reģistrētajiem dižkokiem. Šie dati noteikti tiks papildināti, jo tā ir nodarbe, kas Arnim sagādā patiesu prieku.
Dižkoki ir vecuma, resnuma, garuma un kupluma rekordisti. Arnis, demonstrējot, kā pareizi jānosaka koka apkārtmērs, stāsta: “Stumbra resnums ir jāmēra pēc starptautiski pieņemtā paņēmiena – krūšu augstumā jeb 1,3 metrus no zemes.”
Kā sācis, tā nebeidz
Absolvējis Latvijas Universitāti, jaunais biologs uzsāka darbu Salaspils Nacionālajā botāniskajā dārzā, pasaules mēroga spīdekļa dendroloģijā – Raimonda Cinovska vadībā. Domubiedri brauca ekspedīcijās pa visu Latviju, pārsvarā tā bija parku inventarizācija – tika pētīts, kādi koki, krūmi, eksotiskās sugas tajos aug. “Vienlaikus mērījām arī dižkokus. Kopš tā laika turpinu tradīciju, nododu datus par potenciālajiem un reģistrētajiem dižkokiem gan Rīgas domes Vides daļai, gan Dabas aizsardzības pārvaldei, arī Dabas retumu krātuvei un Salaspils Nacionālajam botāniskajam dārzam,” teic Arnis.
“Dižkoku pētīšanai pievērsos, kad izlasīju Gunta Eniņa grāmatu “100 dižākie un svētākie”. Nodomāju, ka pašam arī vajadzētu pamēģināt šo lietu. Savā ziņā arī mamma bija tā, kas pamudināja pieķerties dižkoku mērīšanai. Mūsu mājai tuvumā ir skaists priežu mežs, kuru mēs iesaucām par parku. Pēc 1982. gada veiktajiem mērījumiem, lielākā priede šajā mežā bija 2,82 m resna. Otra – 2,85 m, šobrīd tā jau ir izaugusi par dižpriedi – 3,10 m.”
Var šķist, ka šādas profesijas pārstāvji nepārtraukti ceļo pa Latviju un iepazīst vēl neiepazītās mūsu valsts vietas. Tomēr entuziasts ar nožēlu teic, ka laika trūkuma dēļ ceļošana nesanāk nemaz tik bieži: “Man ir pašam sava dendroloģiskā kolekcija ar 450 aksoniem, neskaitot lakstaugus, kas ir koku un krūmu sugas/šķirnes. Kā arī esmu Latvijas Dendrologu biedrības biedrs. Es labprāt ceļotu, bet, godīgi sakot, tam neatliek laika. Ja tomēr sanāk kaut kur aizbraukt, vienmēr līdzi ņemu mērlenti.”
Ne tikai nomēra, bet vēro, kā aug
Uz simtgadei paredzēto akciju, kur ikviens iedzīvotājs tiek aicināts doties ārā un atrast vēl neapzinātos dižkokus, Arnis raugās pozitīvi: “Jāļauj cilvēkiem darboties, tā ir paliekoša vērtība. Iedomājos, ja šie dati, kas tiek iesniegti, tiktu pētīti vēl pēc 100 gadiem. Analizētu to, kā šie koki ir auguši, to attīstības tempu, varētu veidot grafikus un diagrammas.”
Runājot par jaunajiem censoņiem, kuru šajā nozarē ir pavisam nedaudz, Arnis teic: “Vienmēr atradīsies kāds, kuram tas interesēs. Protams, tas ir ļoti mazs procents, jo nozare ir stipri specifiska. Ir iespējams kokus analizēt arī pēc cita principa – pēc izvietojuma blīvuma. Šobrīd blīvākā vieta ir Iecavas Sila kapi. Tā ir Latvijā grandiozākā dižpriežu vieta, iesaku tur aizbraukt un apskatīties. Vēl var pētīt pieauguma dinamikas maiņu, arī tas ir saistoši. Manis paša atklājums ir Saulkrasti. Šajā vietā mans pirmais atradums bija 1987. gadā, pirmā trīs metrus resnā priede. Izskatās, ka par šo apkaimi rūpējas, tādēļ šis tas tagad tur ir labi paaudzies. Bieži vien cilvēki nemaz nenojauš, ka viņiem blakus atrodas šādas vērtības. Runājot par akciju, noteikti iesniegšu vēl datus. Sadarbojos ar Aivaru Jakoviču, kurš veido ekotūrisma ceļvežus par Mežaparku, Šmerli, Rīgas piejūru, Jaunciemu. Apstrādāšu datus no viņa jaunākajām grāmatām un iesniegšu to akcijas “LV100 Dižošanās” organizatoriem.
Cilvēkiem jārūpējas par kokiem
Šobrīd akcijas veidotājiem Arnis ir iesniedzis datus par 2048 kokiem. 554 reģistrēti kā dižkoki, 1422 – potenciālie dižkoku pretendenti. Savukārt atlikušie 72 ir eksotiski, īpatnēji un memoriāli koki. Dati ir par dažādām koku sugām. Melnalkšņu, bērzu, arī ozolu ir daudz, tomēr pārsvarā tie ir dati par priedēm. Arnis teic, ka cilvēkiem ir jārūpējas par kokiem, kas tiem atrodas blakus.
Pirmkārt, šiem kokiem nedrīkst nodarīt kaitējumu. Otrkārt, saprātīgi un uzmanīgi vajadzētu rūpēties par to, lai priedei vainagi neaizaug. “Nedrīkst koku pilnībā un uzreiz atsegt, lai vējš to neizgāž. Tomēr priede nedrīkst ieaugt, jo tai ir nepieciešama saule. Augšana neturpināsies, ja zari atmirs. Pieauguma nebūs, un galu galā koks “pacels ķepiņas”. Eksperts teic, ka cilvēku nolaidības dēļ arī Latvijas rekordistes ir cietušas. Piemēram, Allu priede, kas atrodas Ventspils novadā (4,4 m, 300 gadus veca) un Cēsu novadā augošā Lagātu priede (4,32 m, 200 gadus veca).
Arnis dzīvo Biķernieku meža tuvumā. Ejot uz darbu, viņam patīk izmest loku pa mežu, apsekot potenciālos dižkokus. “Biķernieku mežā telpiski viss ir skaidrs, izpētīts. Tagad atliek tikai laika dimensija, augšanas procesa pētīšana. Gada laikā priedes stumbra apkārtmērs izaug aptuveni par vienu centimetru. Ideālos apstākļos – pusotra, diviem. Tas nemaz nav tik maz. Protams, ozols aug ātrāk – aptuveni no trīs līdz sešiem centimetriem gadā. Labos ap stākļos, iespējams, pat vairāk. Man ir labi un patīkami uzturēties šādās vietās. Šis ir veids, kā es atpūšos, pozitīvi uzlādējos. Salīdzinājumā ar citām nodarbēm šī ir mazliet neparastāka. Dažiem patīk medīt, makšķerēt, citiem ogot un sēņot, bet man – mērīt dižkokus. Aizraujošs ir pašu koku meklēšanas process, literatūras izpēte. Ļoti palīdz vecās topogrāfiskās kartes, lai varētu izpētīt, kur nav cirsti koki jau gadu desmitiem, piemēram, kā tas ir Latvijas Infektoloģijas centra apkārtnē.”
