Hibrīdkarš ir smags karalauks. Saruna ar politiķi Juri Dobeli 13
Politiķis Juris Dobelis (75) ilgus gadus mums bijis acu priekšā. LNNK dibinātājs, atmodas aktīvists un tautfrontietis, daudzkārt ievēlēts kā “Tēvzemei un Brīvībai” Saeimas deputāts, bet 1990. gada 4. maijā nobalsojis Augstākajā padomē par Neatkarības deklarāciju. Ciets nacionālists – kā būtu izliets no dzelzs. Tāpēc daudziem netīkams un pat daudzu nīsts. Turpretī ir cilvēki, kas mūsdienās nereti sūrojas par tagadējo politiķu mīkstmiesību, sak, te nu būtu derējis Dobeļa iznāciens! Lūdzu! “Latvijas Avīze” pēc ilgāka pārtraukuma piedāvā lasītājiem “Dobeļa iznācienu”.
E. Līcītis: – Pastāstiet, lūdzu, ko darāt kā pensionārs? Lasāt grāmatas un sekojat notikumiem presē?
J. Dobelis: – Man ir trīs nodarbes: sabiedriskās aktivitātes, ģimenes pienākumi, darbs ar sevi. Diezgan bieži eju uz Nacionālās apvienības frakciju, konsultējos. Partijā ir stratēģiskās analīzes grupa, kur salasāmies pieredzējušākie politiķi. Māris Grīnblats ir koordinators, es un diplomāts Valdis Krastiņš piedalāmies. Mēģinām sniegt atziņas mūsu praktizējošajiem politiķiem. Vai vadība materiālu ievēro – tā vadības darīšana. Vēl jau vienam otram gribas zināt, ko es par to vai citu notikumu domāju.
– Memuāri vēl tintes pudelē?
– Ar memuāriem nesteigšos. Teikšu godīgi. Ja rakstītu visu, ko esmu redzējis, man būtu lielas nepatikšanas. Tieslietu sistēma ir darbīga, aiznest sūdzību par tā saucamo apmelošanu – nieka lieta. Labāk pagaidīšu lielāku vecumu.
– Cilvēkiem esat palicis atmiņā kā liels runātājs, un bija reizes, kad Dobeli ar ceļamkrānu nevarēja nocelt no tribīnes, ja viņš par taisnību iededzies. Par ko pirmām kārtām šobrīd jūs ņemtu vārdu un kāptu uz katedras?
– Ļoti satrauc viss, kas pēdējos gados noticis lielajā politikā, skarot Latvijas valstiskās intereses. Kamēr nesāka iet karsti Ukrainā, tik traki nebija. Kopš tā brīža aktivizēti krievu karakuģu, lidmašīnu reidi mūsu robežu tuvumā, pa īstam izvērsies hibrīdkarš. Neko darīt – par to esam spiesti runāt visvairāk. Pārējos notikumus es skatītu caur šo prizmu. Tagad priecājamies, ka NATO sola Baltiju nepamest, pastiprina klātbūtni, ierīko štābus, notiek kopīgas mācības. Mums no savas puses beidzot jāsasniedz 2% finansējums robežu aizsardzībai.
