Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. jūnijs, 2013
Drukāt

Dobeles amatnieki graustu pārvērš radošā centrā

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ja kārojas nobaudīt, kā garšo pūpolputra, tad Lieldienās jāauj kājas un jādodas uz Dobeles Amatu māju, kur saimnieces būs parūpējušās par šo svētku virumu.


 

Taču Amatu mājā ļaudis viesojas ne tikai svētku reizēs. Tā ir prasmju un radošo iespēju darbnīca, kur var apgūt kādu senu vai mūsdienīgu amata prasmi, aplūkot amatnieku darinājumu izstādes un izmēģināt savu roku radošajās darbnīcās. Jau mājas ārpuse ar lielajiem atvērtajiem slēģiem kā vārtiem aicina – laipni lūgti. Vēl ne tik sen šī ēka līdzinājās graustam, kas nebūt nerotāja pilsētas vēsturisko centru. Jauno “seju” tā ieguva, pateicoties Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības projektam “Amatniecības pārrobežu sadarbības tīkls kā Latvijas – Lietuvas pierobežas pievilcības veicinātājs”.

Pie senās ēkas pārveidošanas ķērās arhitekts un dizainers Jānis Kukša.

– Vizuāli es šo celtni nemainīju, taču pamatīgi pārveidoju apdari un pilnīgi pārprojektēju telpu plānojumu. Ieturēju Rundāles pils stilu, kad telpa nāk aiz telpas. Platība nav tik liela, lai mētātu durvis šurpu turpu. Es arī aizliedzu pirmā stāva logiem likt priekšā žalūzijas vai aizkarus, jo tas ir ļaudīm atvērts nams. Ja kādam salst, var ieiet iekšā sasildīties, apēst pankūku, iedzert tēju un uzfilcēt sev kādu siltu nieciņu. Veidojot interjeru un mēbeļu skices, domāju tieši par Dobeles amatnieku prasmēm, – stāsta Jānis Kukša.

{gallery id=”1626″}

Galdniecības darbi tika uzticēti uzņēmumam “Sandras mēbeles”. Tā īpašnieks Sandris Feimanis stāsta, ka galvenais bija panākt, lai nams iegūtu omulīgu gaisotni, kas apvienotu sevī mājīgumu, senatnīgumu un mūsdienīgumu.
amatumaja29

– Visas mēbeles darinātas no priedes, vienīgi durvis ir oša koka. Tagad jau tā robeža starp senatni un mūsdienām izzūd, jo atkal ir pieprasījums pēc austajām gultas segām, – teic Sandris.

Māja, kas dzīvo savu dzīvi nevar līdzināties muzejam vai izstāžu zālei, tāpēc amatu mājas galvenā telpa ir saimes istaba ar malkas pavardu. Plīts nav domāta tikai aplūkošanai, tā cītīgi veic savus pienākumus – izstaro siltumu un uz tās gatavo ēdienu. Visbiežāk uz plīts cepas pankūkas, ar kurām cienā viesus. Painteresējos, kas tas par dekoru pie plīts durtiņām? Izrādās, tas nav nekāds dekors, jo sakaltētās apelsīnu miziņas kalpo iekuram.

Amatu mājā senās un laikmetīgās lietas savā starpā nekaro. Apsildāmās flīžu grīdas labi “sadzīvo” ar vecajām griestu sijām. Pie logiem izveidotas platas palodzes, uz kurām var ērti sēdēt vai arī novietot dažādus priekšmetus.

Otrā stāva plašākā telpa atvēlēta austuvei. Stelles un tītavas nestāv dīkā, krājot putekļus, bet tiek krietni vien nodarbinātas. Uz vienām stellēm patlaban tiek austi tautiski brunči Penkules deju kolektīvam. Lai arī cik sena nodarbošanās būtu aušana, tomēr interese par šīs prasmes apguvi nezūd. Taču pēdējā laikā Amatu mājas apmeklētāji visvairāk vēlas iemēģināt roku dekupāžas veidošanā un filcēšanā. Pie roku mazgājamās izlietnes pamanu, ka pat ziepes ir apfilcētas. Bet, sēžot pie saimes galda un cienājoties ar pīrādziņiem, prātoju, ka es arī mīļuprāt vēlētos dzīvot šādā namā starp tautiskām un siltām lietām.

 

 

Uzziņa

Arhitekts, dizainers Jānis Kukša

Mēbeles SIA “Sandra mēbeles”

Metālkalumi Mārtiņš Smilga

Pavarda mūrētājs Dzintars Freibergs

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+