Dobelis: vairāk jāaizstāv latviešu intereses 0
“Latvijas Avīzē” viesojās pieredzējušais politiķis, nacionālists Juris Dobelis. Veterāns joprojām darbojas Nacionālajā apvienībā. Ar viņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Dobeļa kungs, kādi pašreiz ir jūsu pienākumi Nacionālajā apvienībā?
J. Dobelis: – Ar NA vadības ziņu izveidota tāda kā stratēģiskās analīzes grupa ar Aleksandru Kiršteinu, Māri Grīnblatu, Valdi Krastiņu un mani sastāvā. Apspriežamies, kas notiek, kas varētu un kas nevarētu notikt, spriedumus Grīnblats apkopo un sūta pēc NA vadītāju adresēm. Patlaban mūs visvairāk interesē gatavība pašvaldību vēlēšanām.
– Kādas ir jūsu rekomendācijas šīm vēlēšanām?
– Ja aptaujas liecina, ka Rīgā pagaidām tikai trīs politiskie spēki – “SC”, “Vienotība” un NA – spētu ieņemt vietas domē, tad manevru iespējas ir pamaz. Kolīdz “SC” pacelsies līdz vairākumam, iegūs kaut nedaudz pāri 50%, līdzšinējā pieredze liecina, ka latvisko spēku darbošanās opozīcijā necik sekmīgi nevar izvērsties. No mūsu puses jāizrauga kandidāts, kas neiet uz vēlēšanām “vienkārši tā”. Jāzina, ko tu domē darīsi un ko gribi panākt, jo pašvaldībās vēlētāji un deputāti ir tik tuvu viens otram, ka savstarpēji stipri ietekmējas.
– Un ko liekat priekšā kā nacionālistu domes priekšsēdētāja kandidātu?
– Mūsu četriniekā savā starpā domājam – kāpēc lai Aleksandrs Kiršteins nebūtu kandidātu lokā? Viņam ir pozitīvas īpašības – pieredze politikā, nacionālā pārliecība, kā arhitekts piedalījies un saprot pilsētas plānošanu. Svarīgi, lai mūsu domes priekšsēdētāja amata kandidāts parādītos visai drīz, jo viņam būtu jāatbild uz rīdzinieku jautājumiem, jārunā līdzi par risinājumiem un pilsētas attīstības plāniem publiskajā telpā.
E. Līcītis: – Nosauktas arī citas NA iespējamās Rīgas mēra kandidatūras – Gaidis Bērziņš vai Guntars Krasts.
– Šie vārdi izskanējuši, un droši vien jānotiek zināmai sacensībai, lai izvirzītu labāko kandidātu, kas ir cienīgs ieņemt amatu.
– Vai jūsu “vecajo padome” deva padomu nacionāļiem Rīgā iet ar savu sarakstu, nevis ar “latvisko spēku” apvienoto listi, kā bija domāts iesākumā?
– Jā, paudām šādu viedokli. Nevar mākslīgi sabāzt vienā maisā visus liberāļus, konservatīvos, nacionālos.
V. Krustiņš: – Diezin vai šis brīdis būtu produktīvs. Taču Ušakova un Amerika kungi divvienībā ir ļoti spēcīgi – Rīgā gandrīz kā otra valdība Latvijā. Ar nedalītu krievu preses atbalstu, ar labdarību pret iedzīvotājiem. Viņus pakritizē par līdzekļu nesabalansēšanu, bet seko atbilde – rīdzinieku labā netaupām. Daudzi gribēs balsot par viņiem, kaut vai bezmaksas tramvajā braucēji. Ko var likt pretī – tā retoriski jautājot?
– Es būtu kā svarīgu lietu virzījis – sabiedriskās drošības un kārtības nostiprināšanu…
– Nevar teikt, ka viņi tur neko nebūtu darījuši.
– Piekrītu, taču uzlabojumi var būt it visur – drošībā, kultūras dzīvē. Bez tam – lai nu cik būtu rosījies Ušakova kungs, taču, kad bija jāpieņem svarīgi lēmumi, viņš skaidri nostājās tajās pozīcijās, kas latviešu cilvēkam nevar būt pieņemamas. Konkrēti runa ir par skubinājumiem balsot par otru valsts valodu. Pat man šāda Ušakova kunga nostāja bija zināmā mērā pārsteigums, šķiet – viņa pārrēķināšanās.
– Neuztrauksimies par Ušakova zaudējumiem, nosauksim, kur nacionālistiem var būt ieguvumi.
– Nedomāju, ka vēlētājam jāpārdod balss dēļ braukšanas transportā par velti, ja viņš nevar būt drošs par kādas partijas valstisku rīcību nācijai svarīgos jautājumos. Es piekrītu, ka pensionāriem jābrauc par velti un skolēniem – bez maksas, taču, ja tas ir ietvars, politiska spēlīte nokļūšanai pie varas ar savtīgiem nolūkiem, tad stingri vien jāanalizē, par ko atdodu savu balsi. Tāpēc uzskatu –
NA vairs nav laika, ir jāintensificē gatavošanās Rīgas domes vēlēšanām. Ja paliks iepriekšējā vadība, būs ļoti grūti Rīgā kustināt nacionālo jautājumu, pilsēta kļūs vēl mazāk latviska. Patīk vai nepatīk, “Saskaņas centrs” šeit ir mūsu pretinieks. Nopietns pretinieks, ar ko jārēķinās. Būs jācīnās par katru vietu.
– Ko spilgtu izvirzīsiet kā ideju, lai piesaistītu vēlētājus?
– Tā būs saistīta ar nacionālu domāšanu no tā skatpunkta, kas Latvijas galvaspilsētai piestāv vai nepiestāv. Ka Rīga būs skaista, plaukstoša – to jau solīs gādāt katrs vēlēšanās startētājs. Te ir tā traģikomēdija, ka Ušakovs ir spējīgs un sparīgs uz darbiem un uz runāšanu, ka viņš izveidojis veselu tikpat aktīvu komandu, ka viņš sarīkojis diskotēku krieviem un solās rīkot diskotēku latviešiem, taču no latviskās puses viņam neviens it kā nestāv pretim. Tas ir skaidrs kā diena, ka mums jāliek pretī savs piedāvājums tam, ko nevar piedāvāt “SC” un kas nav – ielas vajag tīrīt, sniegu vajag novākt, ekonomiku vajag pacelt.
– Un kā jūs ieraugāt tur blakus “Vienotību”?
– Kā partnerus valdībā.
– Bet ar ko “Vienotība” būs partneri domē?
– Tas ir viens no jautājumiem, par ko man ir personīgs viedoklis. Mani dara bažīgu, ka “SC”, tiekot pāri pusei vairākumā vai pat netiekot, sāk meklējumus, lai paturētu varu Rīgā. Tā tirgošanās – jūs mums dodiet to, mēs jums šito. Šo viltīgo spēlīti “Vienotība” nedrīkst atļauties publiski. Pieslieties “SC” nozīmē nerēķināt līdzi, ka vēl pēc gada ir Saeimas vēlēšanas…
E. Līcītis: – Tās sadarbības indikācijas taču nākušas no Sandras Kukules-Sondores, kas ir Reformu partijas vadībā, nevis no “Vienotības”.
– Reformu partijai papriekšu jāpārvar 5% barjera iekļūšanai domē, lai kaltu tālākos plānus. Taču es domāju, ka noturēt varu jebkuriem līdzekļiem Rīgā ir tas vilinājums, pie kura “SC” intensīvi strādās, lai kādā situācijā šī partija būs pēc vēlēšanām. Lai gan mēdz teikt, ka pašvaldības esot vien pilsētas saimniecība, neapšaubāmi, ka par varu Rīgā noritēs politiska cīņa. Te ir Latvijas galvaspilsēta, te notiek ievērojamākie politiskie un ekonomiskie saieti, Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta – te vienmēr būs politika.
V. Krustiņš: – Jā, tā būs politika. Sakiet, kā vērtējat fonu, kurā notiek prezidenta mēģinājumi samierināt vai tuvināt karotājus frontes dažādās pusēs?
– Viens prezidenta teikums ir tāds, kas uzliek nosacījumus, proti, visām pusēm jāatzīst, ka Molotova-Ribentropa pakts ir noziedzīgs. Par to jau steigusies sašust krievvalodīgā prese.
Ko nozīmē samierināšanās? Tad vispirms jāatzīst tas, kas Latvijas teritorijā noticis, ne mēs kādam brukām virsū, ne mēs gājām iekšā svešā zemē. Pie mums atnāca ar draudiem un varmācību, ar ieročiem rokās. Ar tankiem atbrauca.
Kas okupācijas režīmā pēc tam notika? Turpinājums tādējādi, kā parasti rīkojās okupanti iekarotās zemēs. Vai tagad jāsatver pasniegtā roka un jāaizmirst viss, kas noticis, ja otrā pusē neparko nevēlas atzīt netaisnīgos nodarījumus?
– Un kad tālāk samierināšanās? Kā prezidents vēlas.
– Nē, cerams, vismaz NA nespers samierināšanās soļus pretī prokremliskajiem spēkiem. Jo kam tas vajadzīgs? Nodemonstrēt starptautiskajai domai, ka te meklē tuvināšanos un negrib celt nacionālu naidu? Latvijā taču tāpat nav nekādas naidošanās! Bet par samierināšanos veco karavīru starpā – negribas ticēt, ka Nacionālo karavīru apvienība tā vienkārši piekritīs rokasspiedieniem vai izlīgumam.
– Dobeļa kungs, bet var gadīties, ka Rīgā pie teikšanas paliek “Saskaņas centrs”. Taču redzam, ka blakus lielu troksni spēj sacelt lindermanieši un “SC” vajadzības gadījumā turas aiz viņiem vienkop. Un ir 274 tūkstoši pilsoņu, kuri vēlas šeit otru valsts valodu.
– Tas nozīmē, ka cīņa kļūs asāka. Viens vienmēr ir tāds, kurš pasaka kaut ko galēju, un tad citi jūtas saņēmuši tiesības iet pa šo iebristo taciņu tālāk. Un šie 274 tūkstoši ir skaits, ko nedrīkst nenovērtēt. Aizbildināšanās, ka daudzi gājuši balsot apmulsumā vai protesta dēļ, stipri vien ir pretrunā ar lielākās daļas atklātību – jā, te jābūt divām valsts valodām. Tā ir arī norobežošanās otrā kopienā. Politiķiem jāuzdod šis nepatīkamais jautājums – kāpēc latviešiem nav problēmas ne ar vienu citu tautību, ar poļiem vai lietuviešiem, arī ar ukraiņu lielu daļu ne, bet, lūk, ar krieviem tās pastāvīgi rodas?
Tas ir darba lauciņš latviešu politiķiem…
E. Līcītis: – Demokrātiskās aprindas jau paguvušas iebilst, ka vara pūlas ierobežot pilsoņus viņu tiesībās, liegt tiem rīkot referendumus.
– Nav runa par liegumu, bet nevar atļaut 10 000 parakstu vācējiem celt troksni un raisīt valstij nevēlamas sekas.
– Kā jūs spriežat ar divdesmit gadu politisko pieredzi, vai nacionālisma sajūta tautā šajā laikā nav kritusies? Vai kosmopolītisms nav vairojies? Daudziem šķiet, ka viņiem esot vairākas identitātes, ne tikai latviskā.
– Nesen biju Rēzeknes vidusskolā – teikšu, ka tik patriotiski noskaņotus bērnus sen nebija nācies redzēt vienkopus. Pieaugušie no izlaiduma klasēm jau ir balsstiesīgie un solījās vēlēt par nacionāļiem. Tā ka ir daļa jaunatnes, kam vārdi “latvietis” un “Latvija” daudz ko nozīmē. Nevar mest visus pār vienu – kosmopolītu – kārti.
V. Krustiņš: – Minējāt tikšanos vidusskolā. Redziet, šie jaunieši vēl nav bijuši augstskolā.
– Taisnība, par to vērts aizdomāties. Diemžēl universitātes pasniedzēji ir ar stipri dažādiem uzskatiem, nezin vai tais sienās dzīvo stiprs latviskuma gars. Man jāatceras gadījums ar mācību grāmatā mīkstināto vārdu “okupācija” un sekojošo neveiklo taisnošanos. Jāpiekrīt, ka zināmās aprindās kosmopolītisma idejas ir iemājojušas.
E. Līcītis: – Par nacionālo interešu aizstāvjiem runājot, jūsu partijas reitings vēsta vienu labu ziņu, ka tas nostabilizējies, bet otru – sliktāku. Ka tas nav pieaugošs.
– Taisnība, ka šajā ziņā man jāatceras “Tēvzemei un Brīvībai” reitingi, kuri vienlaik bija maldinoši stabili – pirms krišanās. Paši gan bijām vainīgi, savā starpā saplēšoties un stipri paārdot partiju. Tagad stingrāk jāiezīmē, ka ir viena partija, kura aizstāv pirmā kārtā latviešu intereses, ko citas kautrējas darīt. Jābrauc pa visu valsti, meklējot atbalstītājus, jābūt gataviem uzņemties “cīņu par latvisku Rīgu”. Nodibinātai Nacionālai apvienībai vēl jāuzkrāj spēki, jāpiepūš vaigi, jāprogresē – arī reitingu dēļ. Ļoti labi, ka jūs, prese, esat zināmā mērā durstītāji, kas neļauj stāvēt uz vietas, tikai nevajag uzreiz likt ar bomi pa sāniem – ka nepārlauž ribas! Noteikti, ka solīdas partijas programmā jābūt arī solīdi izstrādātai ekonomikas sadaļai.
– Dobeļa kungs, vai neesat nedaudz pārsteigts, ka arvien nacionālāku stāju ieņem viens otrs “Vienotības” politiķis, no kura to agrāk it kā nevarēja gaidīt? Šais pozīcijās redzēja Seili vai Ābiķi, bet beidzamajā laikā novērots, ka nacionālus paziņojumus izsaka Pabrika kungs vai Čigānes kundze.
– Godīgi sakot, es esmu priecīgs par jebkuru…
– … atgrieztu dvēseli?
– Dvēseli, kas ir ceļā uz atgriešanos. Cilvēkam, kurš dodas politikā, jāsaprot, kādi būs mani nolūki, tiekot pie varas, un ko es tur aizstāvēšu. Savā laikā Berklava kungs sacīja – te vienā gabalā runā par tādām un tādām tautībām, bet kāpēc latviešu politiķi nerunā par latviešiem, kuriem arī ir savas tiesības un intereses, kas prasīties prasās aizstāvamas. Vai neliekas dīvaini, ka Krievijā aptaujās esam pieskaitīti nedraudzīgajām valstīm, bet lūkojiet vien – viņi rīko “Jauno vilni” un humora vakarus, viņi te plūst kā lāči uz medu. Krievi pērk mājas un zemi…
– Viņiem te patīk!
– Patīk, un apgalvot tajā pašā laikā, ka te mājo krievu lielie ienaidnieki, – tas taču ir absurds! Vai ne?
V. Krustiņš: – Dobeļa kungs, tā kā esat Nacionālās apvienības vadītājiem tuvu stāvošu padomdevēju grupā, vai es drīkstētu pamudināt jūsu četrinieku aiziet un kādureiz parunāties ar prezidentu Bērziņa kungu?
– Kāpēc ne, to varētu pamēģināt. Ar Andri Bērziņu kopā balsojām par Neatkarības deklarāciju.
