Foto – Anda Krauze

– Esmu mūžu nodzīvojusi veselībā un spēkā. Mans pienākums ir palīdzēt slimajiem bērniem, – teikusi kāda pensionāre sarunā ar “Ziedot.lv” darbiniekiem. Mums katram ir savs pamudinājums, iemesls un cerība, lai Labestības dienā, 26. maijā, atdarītu sirdi un maku. Palīdzību gaida 72 bērni. 


Sirds silta sabiedrība

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Labdarības akcijas mērķis ir palīdzēt slimajiem bērniem dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi. Ziedojumi domāti viņu ārstniecībai un rehabilitācijai, ko neapmaksā valsts, un bez sabiedrības līdzdalības tas nebūtu iespējams.

– Atsaucība ir ļoti liela, mums Latvijā ir sirds silta sabiedrība. Septiņos projekta “Labestības diena” gados ir palīdzēts visiem vecākiem, kuri lūguši palīdzību savam slimajam bērnam. Beidzas akcija, zvanu vecākiem – summa ir saziedota, visu gadu varēsiet saņemt, piemēram, reitterapiju. Viņi raud, nespēj aptvert šo prieku, – stāsta Sanita Endzele no “Ziedot.lv”. Viņa zina, ka lūgt palīdzību vecākiem ir ļoti grūti, pirmajā sarunā viņi pat lāgā nespēj parunāt. Bet “Ziedot.lv” doma ir tāda – ja reiz cilvēks ir pārkāpis fonda slieksni, palīdzība ir vajadzīga. Pēc palīdzības nevēršas, piemēram, ja bērns sirgst ar astmu vai gastrītu. Palīdzību gaida tie, kam diagnosticēts autisms, centrālās nervu sistēmas nopietni bojājumi, daudzi bērni, par kuriem zināms, ka viņi nekad pavisam neatveseļosies. Lielākoties vecāki un viņu radi, draugi jau ir daudz naudas ieguldījuši slimā bērna ārstniecībā, bet pienāk diena, kad arī kredīts ir paņemts un iztērēts, bet bērna ārstniecība vēl jāturpina.

Kokteilis

VIDEO. “Par šo jautājumu var piedot Kaimiņam visus grēkus.” Kaimiņš uzdod kultūras ministrei šī brīža kutelīgāko jautājumu

Kokteilis

VIDEO. Aktieris Kaspars Dumburs atklāj, vai gatavs spert nākamo soli attiecībās ar Sanktpēterburgā dzimušo draudzeni

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi

– Vecāki lūdz finansiālu palīdzību bērnu dzīvības un veselības glābšanai, bet saņem arī emocionālo – ka nav vieni šajā pasaulē, ka viņus saprot un atbalsta. Ir ļoti grūti nesalūzt, saskaroties ar bērna slimību. Jābūt ļoti stipram.

Pirmā LNT labdarības akcija notika 2007. gadā. Bija neparedzēti liela sabiedrības atsaucība. Un tā tas turpinās. Vecāki saka milzīgu paldies sabiedrībai, kas palīdz viņu bērniem.

Īpaši vecāki

Sanita stāsta, ka neviens nevar būt pilnīgi drošs, ka viņa ģimenei reiz nav jāmeklē sabiedrības palīdzība. Lasot iesniegumus – abi vecāki stipri un veseli, nelieto alkoholu. Un viņu ģimenē ienāk mazulis, kas nekad nebūs pilnīgi vesels. Bērna diagnoze ir šoks. Pirmais jautājums – kāpēc? Mums dzimtā nekad nekas tāds nav bijis! Bet šie vecāki ir stipri un drosmīgi, jo pārvar šoku un sāk cīnīties par bērna veselību. Neviens no viņiem nesaka – ak, kāpēc man tāda nasta! Bet secina – tātad šim bērnam bija jāienāk manā ģimenē, un es izdarīšu visu iespējamo. Ja ir dzirdējuši, ka delfīni var palīdzēt, vecāki saka – es sev nepiedošu, ja nebūšu slimo bērnu aizvedis arī uz delfināriju.

Tāpat lūdz finanses ergoterapijas nodarbībām. Valsts apmaksā desmit nodarbības gadā. Tas ir nepietiekami. Reitterapija vispār nav valsts apmaksāts pakalpojums, lai gan tā ir ļoti spēcīga terapija bērniem ar kustību traucējumiem, ar bērnu cerebrālo trieku. Vecāki var apmaksāt terapiju trim, pieciem mēnešiem, bet ar to nepietiek.

Un lielākajā daļā ģimeņu strādāt un pelnīt var tikai viens no vecākiem, jo otram viss laiks jāvelta bērna kopšanai. Pēc tam kad bērnam krīze pāri, vecāki nāk uz “Ziedot.lv” biroju pieteikties palīgā kādos darbos, viņi kļūst arī par ziedotājiem citu ģimeņu bērniem.

Kā veicas?

– Labos stāstus par to, ko cilvēku saziedotā nauda ir palīdzējusi, rāda LNT sižetos. Pēc nopietnas, ļoti dārgas ortopēdiskas operācijas bērns spēj staigāt vai var iztaisnot kājiņas, ko līdz tam nespēja.

Daudzi lūdz apmaksāt delfīnterapiju. Kāda māmiņa zvanīja un stāstīja, ka pēc delfīnterapijas dēlam vairs nav krampju. Ja bērns visu nakti vairs nav savilkts krampjos un vecāki kādu nakti var izgulēties, viņiem tā ir milzīga vērtība. Kāda meitenīte pēc pirmā delfīnu seansa pateica pirmos vārdus.

Ļoti daudz bērnu saņem rehabilitācijas pakalpojumus. Latvijā ir ļoti spēcīgi fizioterapeiti, ergoterapeiti, logopēdi, te notiek reitterapijas, montesori nodarbības. Taču vecāki meklē kvalitāti un, ja uzzina, ka bērnam palīdzētu kāds rehabilitācijas centrs Igaunijā, brauc uz turieni.

Par saziedotajiem līdzekļiem daudzus bērnus operē Minhenes ortopēdiskajā klīnikā. Ārsts Pīters Berniuss par savu naudu jau trešo gadu brauc uz Latviju aplūkot savus mazos pacientus pēc operācijām, lai viņiem nebūtu jāmēro dārgais un tālais ceļš. Bērnu klīniskā slimnīca atvēl telpas, kur dakteris pieņem savus pacientus. Berniuss nolasīja lekciju mūsu ortopēdiem un aicināja viņus pie sevis uz Minheni, labprāt iemācīšot savu metodi. Skatījos, kā viņš strādā, viņš bērnus atbrīvo un apbur, – priecājas Sanita Endzele.

Zirgu dresētājas bērnība

Vācu ārsts Pīters Berniuss ir operējis arī Arnellu Rozi Dumbraiti (8) no Siguldas, kurai diagnosticēta reta saslimšana – abpusēja Coxa Vara (vienkāršā valodā – gūžas kauli neturas bļodiņās). Latvijā meitenei veiktas trīs valsts apmaksātas operācijas, Vācijā – viena par pagājušā gada Labestības dienā saziedotu naudu. Tagad nepieciešama vēl viena operācija. Arnella ar vecākiem un mazo brālīti dzīvo Siguldā un mācās Mores pamatskolā.

– Arnella piedzima sveika un vesela. Sāka staigāt gada un mēneša vecumā. Kad meitai bija divi gadi un seši mēneši, savā kristību dienā viņa vairs nevarēja paiet, kliedza un krita zemē. Ko lai dara? Braucām un nokristījām, no baznīcas pati iznāca ārā, taču kliboja. Sākām meklēt, kas par vainu. Ortopēdijas centrā veica pirmo pārbaudi un atklājās baisā slimība Coxa Vara. Sekoja trīs gūžu kaulu operācijas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Ārsti teica, ka viss būs kārtībā. Tad ar vīru nolēmām, ka Arnellai vajadzētu brāli vai māsu. Konsultējāmies Igaunijā, speciālisti teica, ka šī slimība iedzimst tikai meitenēm, turklāt tikai vienai no 1000. Par laimi, tikām pie brālīša. Vairāk gan neriskēsim, Dieviņš mums ir iedevis brālīti un māsiņu, – stāsta mamma Līga. Arnella ir skaista meitene ar milzīgu bizi pāri dibenam. Varbūt mazāka nekā citas meitenes viņas vecumā.

– Es jau vairs sapņos nedzīvoju, bet ceru, ka meitai gūžas vismaz nesāpēs. Latvijā ārsti spriež, ka viņa izaugs metru piecdesmit gara. Meitenei arī vairāk nevajag. Vai ne? (Jautā Arnellai. Meita piekrītoši pamāj.) Nebūsim lieli, bet iekarotāji, Napoleons arī bija maziņš, – joko mamma. Arnella ir ļoti gudra matemātiķe, dzejoli iemācās, pāris reizes izlasot, un aizrautīga enciklopēdiju lasītāja, anatomijas enciklopēdijas viņa studē arī pēc operācijām. Mamma Arnellai tā arī saka – tu dzīvē sasniegsi visu ar savu prātu. Par meitas slimību un izredzēm uzzinājusi tikai Minhenes ortopēdijas klīnikā, kur korekti viss paskaidrots. Pēc operācijas Vācijā esot liels progress. Meitenes augumiņš “pacelts” ar rezervi, lai gadu viņa var augt un nesāpētu gūžas. Novembrī skrūves un stiprinājumi, kuri tika ielikti, lai Arnellas gūžas kauli saaugtu, jāņem ārā. Atkal jādodas uz Minheni un vajadzīgs sabiedrības atbalsts operācijai. Līga apbrīno vācu ārstu profesionalitāti un medicīnas personāla labo attieksmi. Pēc operācijas ik pēc stundas ārsti nākuši Arnellu apraudzīt. Divas nedēļas katru dienu pulksten 7 palātā ieradušies divpadsmit ārsti. Ķirurgs Pīters Berniuss lūdzis atļauju mediķu konferencēs prezentēt Arnellas operāciju un veseļošanos. Minhenes ortopēdiskajā klīnikā bijis par visu padomāts. Arī par speciāliem plāksteriem, lai pēc operācijas nebūtu jāšuj rētas. Latvijā pēc operācijām māsiņas atnesušas lupatiņas, lai Līga pati mazgā meitu. Bet kā viņa viena to var izdarīt? Vācijā meitu mazgājuši trīs cilvēki, vēlāk arī vannojuši, pat galvu mazgājuši. Arī izvingrinājuši Arnellu, mammai nekas nav bijis jādara, tikai jāapbrīno Minhenes ortopēdiskās klīnikas darbs. Bet Līga pašmāju medicīniskos pakalpojumus nenoniecina, visi zinām, kāpēc tā ir. Viņa saka – paldies Dievam, ka meita ir tik tālu tikusi! Arnella vēl piemetina, ka Minhenes klīnikā katru ceturtdienu bērnus apciemojuši klauni: – Viņi ienāca palātā, uzreiz iegāja dušas telpā un apšļakstīja viens otru ar dušu, – smejas Arnella.

– Man jau saka, ka esot no meitas jāmācās – Arnella ir cīnītāja. Ja vajag operāciju, tad vajag, viņa izturēs. Pēc operācijas stāstīja, ka visu redzējusi, lidojusi kopā ar taurenīšiem un viņai bijis labi. Tad sāku lasīt gudras grāmatas, kur teikts, ja ķermenis izjūt ārkārtīgas sāpes, dvēsele viņu uz brīdi pamet. Katra operācija ir robežsituācija, – teic Līga.

Viņa slavē meitas patstāvīgo dabu. No pirmās skolas dienas Arnella pati dodas uz skolas autobusu un brauc uz Mores pamatskolu. Bērni jau pa gabalu sauc, kurš aizņēmis Arnellai vietu.

Vācijā saņēmušas vēstuli no skolas, bērni rakstījuši, ka gaida Arnellu atpakaļ. Pēc operācijas sešas nedēļas bija jāievēro gultas režīms, Viņa nedrīkstēja staigāt, tikai rāpot. Arnella mācījusies mājās. Kad abas ar mammu braukušas uz skolu pēc liecības, klases biedri sapratuši – Arnella vēl nedrīkst staigāt, un pielāgojušies. Lai arī svētku drēbēs saposušies, arī rāpojuši pa grīdu un spēlējuši sunīšus. Tā viņi saņēma liecības. Līga ļoti rūpējas par meitas veselību – trīsreiz nedēļā vadā uz ārstniecisko vingrošanu, uz baseinu peldēt. Arnellas drosme izpaudusies arī šeit – meitene ielēkusi baseinā bez uzročiem un vienkārši sākusi peldēt. Pāris gadus viņa apmeklē arī Krimuldas rehabilitācijas centru. Fantastisks personāls, vērtē Līga.

Katru nedēļu Arnella brauc uz Mālpili pie ponija Rafaello. Pati uzliek iemauktus, izsukā poniju, pacienā ar burkāniem, izved pastaigā. Kaut kā taču viņas iecerētā zirgu dresētājas nākotne ir jātuvina. Un ponijs ir labs sākums.

Elīna un viņas drosmīgā mamma

Elīna Beļinska dzīvo Viesītē. Viņai laimējies piedzimt Allas un Voldemāra Beļinsku ģimenē, kuri sava bērna dēļ izdarīs visu iespējamo un gandrīz vai neiespējamo. Šogad kopā ar citiem slimu bērnu vecākiem nodibinājuši Latvijas Cistiskās fibrozes biedrību, lai cīnītos par bērnu veselību. Citādi kā par cīņu to nenosauksi. Bet visu pēc kārtas.

– Pirmajā laulībā nodzīvoju piecpadsmit gadus, bet bērnu mums nevarēja būt. Kad satiku Voldemāru, viņam jau bija divi lieli bērni, sieva, par kuru viņš ilgi bija rūpējies, mirusi ar vēzi. Tik daudz pārdzīvojis… Satikāmies, un tā mums bija kā otrā elpa. Elīnu gaidot, man bija tik labi, nekas nekaitēja, es burtiski lidoju. Kā nu ne – pirmais bērniņš! Jau pirmajā dienā pēc piedzimšanas Elīnu operēja. Sākumā ārsti nespēja diagnosticēt viņas slimību – un divarpus mēnešus zīdaini mocīja, neparakstīja zāles – kreonu. Bērna svars samazinājās. Kad pateica diagnozi – cistiskā fibroze – biju izmisumā. Nespēju to apjēgt – ilgi nedzīvos, slimība skars visus orgānus. It kā jau nebūtu ar to gana, ārste teica, ka tik slimu bērnu mātes vīri parasti pamet, būsiet viena pati ar bērnu… – atceras Alla.

Cistiskā fibroze ir ģenētiska slimība, ko bērns iegūst, ja abi vecāki ir slimības ierosinātāja gēna nēsātāji. Varbūtība, ka viņu bērns būs slims, ir 25%. Slimība skar aizkuņģa dziedzeri un sabiezina sekrētus. Lietojot mākslīgos fermentus – kreonu, aizkuņģa dziedzeru darbību var sekmēt, taču slimība sabiezina sekrētus arī plaušās, aknās, dzimumdziedzeros. Attīstās arī sliktās baktērijas, kas novājina ķermeni. Latvijā ar cistisko fibrozi slimo 39 cilvēki. Cistisko fibrozi var tikai apārstēt. Nāves cēlonis bieži ir plaušu darbības apstāšanās. Latvijā vidējais dzīves ilgums ar šo slimību ir 20 gadu, Eiropas valstīs, kur attīstīta ārstēšana, 30 – 40 gadus, ASV – vēl ilgāk. Tiesa, Latvijā vienai pacientei ir jau 30, bet viņa dzīvo, elpojot skābekļa koncentrātu, ir vajadzīga plaušu transplantācija, stāsta Alla. Šī slimība prasa ļoti lielu vecāku darbu. Bērnam jāēd piecas sešas reizes dienā un katru reizi vecākiem jānosaka kreona daudzums, kas jāpievieno maltītei. Bērnudārzos parasti šādus bērnus neņem, jo audzinātājas baidās no atbildības. Tas ir saprotams, arī Elīnas vecākiem noteikt kreona devu nenācās viegli – kļūdu un mēģinājumu ceļš. Ārsti padomus neesot devuši. Vēl bērnam katru dienu vairākas reizes jāskalo deguns, jāveic inhalācija, jāvingro, lai izdalītos krēpas.

Elīnas vecāki lūdz Labestības dienā sabiedrības atbalstu jaunu inhalatoru iegādei gan Elīnai, gan citiem mazajiem cistiskās fibrozes slimniekiem. Pagājušā gada oktobrī, Elīnu izmeklējot, ārsti plaušās atrada sliktās baktērijas, turklāt pateica, ka ar šādām baktērijām ilgāk par astoņiem gadiem neviens nav nodzīvojis.

– Bijām šokā trīs dienas. Voldemārs bija slimnīcā pie meitas. Runājām pa telefonu un katrs savā vada galā raudājām. Sapratu, kaut kas ir jādara. Atcerējos par telefona numuru, ko man iedeva kāda mamma, kura šeit vairs nevarēja izturēt un aizbrauca uz Angliju strādāt un dzīvot, lai glābtu savu bērnu. Jautāju, kā varētu Elīnu parādīt kādam ārstam Anglijā. Sieviete iedeva klīnikas adresi, kur ārstēja savu bērnu. Sarakstījos ar profesoru, viņš bija ļoti atsaucīgs, bija gatavs mūs pieņemt. Bet vajadzēja naudu. Vērsos portālā “Ziedot.lv”, bija nepieciešama ārstu izziņa, bet mūsu daktere to nedeva. Sasauca ārstu konsiliju. Pierādiet, ka ārstēšana Anglijā ir labāka, ārsti ierosināja. Ņēmu angļu vadlīnijas un iztulkoju. Paldies Latvijas ārstiem, ka tulkodama daudz ko uzzināju. Teicu, sauciet otru konsiliju, es jums pierādīšu. Noklausījušies nolēma, ka nosūtījumu uz Angliju dos. Braucienam naudu vajadzēja atrast pašiem. Slimnīcas rēķinus apmaksāja valsts. Anglijā attieksme bija cita, ārsti teica – par bērna miršanu nedomājiet, tikai uz priekšu. Arī ārstēšana atšķīrās – laikus veikti precīzi izmeklējumi, zāles, ieteica Elīnai inhalēt antibiotikas. Ar profesoru sarakstāmies joprojām. Tagad jūtamies droši, zinām, ko jautāt, – stāsta Alla. Esat kļuvusi cīnītāja, ieminos.

Voldemārs pajoko, ka pēdējā laikā sievu vairs nepazīst: – Tas ir tanks! Ja iecerējusi, panāks. Alla studē dokumentus, kur, izrādās, viss jau ir paredzēts, tikai mums par to neviens nav teicis. Viņa atklāja, ka jau esošie noteikumi paredz saņemt bērna aprūpes naudu 150 latus mēnesī. Mums nupat to piešķīra uz pieciem gadiem. Es tikai tā – esmu vecākais konsultants, bet Alla galvenais cīnītājs.

Alla uzstājusies lietuviešu cistiskās fibrozes konferencē, pēc tās lietuviešu ārsti ieteikuši Latvijā dibināt cistiskās fibrozes biedrību, citādi neko nepanākšot. Nodibināja un panāca, ka cistiskās fibrozes ārstēšanai bērnu slimnīcā šogad ir noteikts atsevišķs budžets, tur veido kabinetu, meklē ārstu komandu, pulmonologi izstrādā ārstēšanas vadlīnijas. Alla sapņo, ka vajadzētu kaut vienu sanatoriju, kurā speciālisti būtu apmācīti, kā strādāt ar šādiem pacientiem.

– Agrāk domājām, pārdosim māju, bērna dēļ pārvāksimies uz ārzemēm. Bet nu cistiskās fibrozes problēmu esam iekustinājuši. Domāju, ka to pašu ārstēšanu varam sasniegt arī te. Jā, ārsti sākumā mums nepalīdzēja, toties tagad palīdzam viņiem. Par ko Elīna sapņo? Kas tad mums ir vistuvākais? Par medicīnu! Elīna grib kļūt par medmāsu vai ārsti.

Kad pārbrauc no slimnīcas, visiem saviem zvēriņiem liek sistēmas, pārsien brūces un ārstē, – priecājas Voldemārs. Tikmēr Elīna demonstrē savu māku lēkt uz bumbas un skrituļot. Kad pie mājas atvadāmies, aizauļo garām uz velosipēda.

Bērnu ārstniecībai un rehabilitācijai Labdarības akcijās palīdzība sniegta šādā apmērā:

Līdz šim projektam “Labestības diena 2013” saziedoti 4764,26 lati.

	Rehabilitācijas kursi Latvijā un ārzemēs	Operācijas	Ārstniecības kursi	Tehniskie palīglīdzekļi/ortozes	Insulīna sūkņi	Digitālie dzirdes aparāti	Acu ārstniecība	Medicīniskais uzturs/ med. palīgiekārtas
Labestības diena 2007	7	13	3	1	–	9	–	3
Labestības diena 2008	6	2	9	2	–	20	5	1
Labestības diena 2009	25	5	8	5	–	6	3	3
Labestības diena 2010	31	5	16	7	3	3	3	1
Labestības diena 2011	16	8	13	4	4	4	1	1
Labestības diena 2012	7	6	20	2	1	–	–	–