Foto-LETA

Kādas emocijas pēc 13. novembra teroraktiem ir Parīzē esošajiem latviešiem? 2

Marija Naumova, dziedātāja (ieraksts “Facebook”): “Es nekad nebiju domājusi, ka tā var notikt arī ar mani, ka no rīta pamodīšos un būs sācies karš. Šodien [sestdien] Parīzē, vienā no skaistākajām pasaules pilsētām, ir šāda sajūta – ielas tukšas un tajā pašā laikā rindas ar cilvēkiem, kas vēlas nodot asinis, sabiedriskais transports strādā daļējas slodzes režīmā, viss ir ciet, gaisā patrulē helikopteri, visur ieslēgti tv, radio, internets, ļaudis sazvanās, sarakstās, lai pārliecinātos, ka ar draugiem, tuviniekiem viss kārtībā. Un apkārt jaušamas lielas bailes.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli”
Lasīt citas ziņas

Vēlētos notiekošo nosaukt par murgainu sapni, bet, lai vai cik tas ir sāpīgi, šis kļūst par daļu īstenības, mūsu dzīves un, galvenais – nākotni mūsu mīļajiem bērniem. Galvā ir viena vienīga doma, ko es varu darīt, lai kaut nedaudz vērstu lietas par labu, tomēr nekas vairāk kā litrs nodotu asiņu un lūgšanu nenāk prātā. To arī darām.

Visdziļāko līdzjūtību sūtu visiem, kas šajā baisajā naktī zaudēja savus mīļos. Lai miers mirušo dvēselēm. Dod Dievs, lai NEKAD un NEKUR šai naktij nebūtu turpinājuma. Lai mūsu sirdis nekļūtu ļaunas un atriebību alkstošas. Mieru, mīlestību, līdzcietību, piedošanu un pieņemšanu mums visiem.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Kaspars Goba, režisors (LSM.LV): “Atrados 10 minūšu gājiena attālumā no kafejnīcas, kur notika pirmā šaušana. Vienā brīdī tu redzi, ka cilvēku sejas pēkšņi mainās. Viņi skatās savos telefona ekrānos, un saproti, ka ir noticis kas šausmīgs. Mēs jau bijām paēduši un pieņēmām lēmumu doties mājās. Gājām pa mazām, klusām ieliņām. Ziņas arvien turpināja pienākt. Kamēr tikām mājās, bojā jau bija gājuši 50 cilvēki.” Francijas medijos izskanēja aicinājums cilvēkiem ar attiecīgu izglītību un profesiju piedalīties medicīniskās palīdzības sniegšanā cietušajiem. K. Goba, kurš mācījies Rīgas Medicīnas koledžā, naktī devās uz tuvējo lielveikalu, kur bija ierīkots medicīnas punkts: “Viss jau bija noorganizēts. Bija ļoti patīkami redzēt, kā viņi tika ar šo vājprātīgo situāciju galā, bez panikas.”

Una Bergmane, doktorante Parīzes politisko studiju institūtā (LETA): “Uzbrukuma brīdī atrados restorānā Parīzes 11. rajonā. Kad uzzinājām par notikušo, radās divējādas sajūtas – bailes un solidaritāte. Restorānā bija daudz dažādu ticību un tautību cilvēku, kuri jutās tikpat apdraudēti kā pārējie. Domājām, ko darīt tālāk – aizbarikādēt restorāna durvis vai katram iet uz savu pusi. Mēs izlēmām doties pie draugiem.

Sazinājos ar draugiem, un arī tagad noskaņojumi ir dažādi. Citi saka, ka paliks mājās šodien [sestdien] un arī rīt, jo pastāv uzskats, ka, iespējams, nekas nemaz vēl nav beidzies. Ir arī cilvēki, kuri gatavi turpināt darīt savas lietas, parādot, ka viņiem nav bail. Tieši to teroristi arī vēlas – redzēt, ka cilvēkiem tiek iedvestas bailes.”

Baiba Moļņika, Latvijas pārstāve UNESCO (LTV): “Notikusi neaptverama traģēdija. Visu laiku ir tāda sajūta, ka atrodies tādā kā sapnī, no kura ir ļoti grūti atmosties. Un laikam nesanāks… Mēs piektdienas vakarā bijām ļoti tuvu – Monmartrā, praktiski divas metro pieturas no turienes, kur atradās viens no traģēdijas epicentriem.

Šodien [sestdien] izskatās, ka Parīze ir tāda kā atmodusies. Ja nebūtu ziņu, ja nebūtu telefonu, ja nebūtu īsziņu, grūti būtu pateikt, ka tas viss vispār ir noticis, ja neskaita to, ka ir slēgti pāris veikali. Es neredzu šeit policiju, vēl mazāk – armiju. Cilvēki staigā, viņi aktīvi iepērkas, rosās, bērni spēlējas. Pēc tā ir ļoti grūti pateikt, cik ļoti traģisks ir šis stāsts.

Reklāma
Reklāma

Domāju, ka gaismai jebkurā gadījumā ir jāuzvar. Un man bija ļoti grūti šorīt saņemties iziet ārā, jo faktiski visi tika brīdināti, lai katrs paliek savā dzīvoklī. Un es ļoti ilgi pārdomāju, pirms iziet uz ielas. Bet tajā brīdī, kad tu to pārvari un izej, un tu saproti, ka citi arī turpat ir, tad ir tā, kā saka, brīvība sadoties rokās, brīvība un spēja turpināt dzīvot tālāk.”

UZZIŅA

* Ceļotājus, kas atrodas Parīzē, Ārlietu ministrija aicina sazināties ar Latvijas vēstniecību Francijā pa tālruni + 33 1 53 64 58 10, savukārt tuviniekus, kuriem nav izdevies sazināties ar ģimenes locekļiem vai draugiem Parīzē, ar Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta diennakts dežurantu pa tālruni + 371 26337711 vai e-pastu: “[email protected]”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.