Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Dokumentālisti uz Lielā Kristapa pleca

ka_teviet_lk_3

Uz kurām Lielā Kristapa dokumentālajām filmām jāiet? Uz visām, ja maciņš atļauj. Sniegums ir atšķirīgs, tomēr kopumā filmas parāda, kā mēs šeit dzīvojam 21. gadsimta sākumā; tās stāsta par pagātni, tagadni un nākotni, kas reizēm aizdomīgi atgādina pagātni.

 

Paklausieties, ko raksta Bermonts savai priekšniecībai (Bermontiāde) – vai tur nav saklausāms arī kāds nākotnes projekts? Jo tālāka ir nākotne, no kuras labi iekārtotajiem kabinetiem atskatāmies pagātnē, jo pretrunīgāka tā kļūst. Ir jābūt iemesliem, kāpēc vienu cilvēku slepkavības ir noziegums, bet citu – nemaz nav bijušas. „Ienaidnieka līķis smaržo saldi”, vai ne? (Stacija Latvieši – 1937, Pretrunīgā vēsture)

 

Lielais filmu vairums tomēr veltīts Latvijas cilvēku gaitām šajā zemē un tālu visā pasaulē. Darbs ar necilu nosaukumu Dubļi izjusti rāda vielu, kas pavasarī un rudenī tiešām ir dubļi, reizumis vēja dzenātas putekļu vērpetes, bet, auglīga lietus rasināta, tā kļūst par zemi, kas mūs baro. Dažādi klājas cilvēkiem uz šīs zemes. Vieni, slīgstot nabadzībā un alkoholismā, tomēr cenšas saglabāt kaut ko cilvēcisku (Ģimenes lietas), citi, zaudējuši jebkādus morālus orientierus, seksuāli izmanto pat savus bērnus (M ferma). Tas notiek nevis kaut kādā tur Beļģijā, bet tepat – mūsu ētiskās skaidrības avotā, Latvijas laukos. Un viņu valoda ir krievu lamu mistrojums ar dažiem latviešu vārdiem. Stihiskas integrācijas rezultāts vai tās blakusprodukts?

Kā pretstats – Pasaules skaņa. Komponisti ar pasaules vārdu velta savus darbus izcilam Latvijas korim Kamēr…, kas saprot, izjūt un prot izteikt mūzikā vissvētākos cilvēces centienus. Un atkal pretstatā – tepat Rīgas ielās vieni apmētā citus ar mēsliem, jo ir pret seksuālām minoritātēm (homo@lv), pret imigrantiem, pret fašistiem, komunistiem, Eiropas Savienību, demokrātiju, cilvēkiem ar citu ādas krāsu… Mēs vispār esam pret. Tāda jau tā pasaule ir, šajā ziņā mēs neesam oriģināli.

Tomēr pasaulē sastopam daudz savdabīgu personību, kuru saknes ir Latvijā. Vieni sludina kristietību indiāņiem Latīņamerikas mūža mežos (Jaguāra kakts), citus vilina neiestaigātas takas, dēkas un paslēpti dārgumi (Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskritums), vēl citi tiecas sajust adrenalīnu, karojot Afganistānā (Astoņi pilnmēneši) vai arī civilizētajā Zviedrijā izveido savu joku valsti un filozofiskā mierā apcer pasaules lietu absurdo kārtību (Latvietis, par kura galvu izsludināta 150.000 dolāru atlīdzība). Šim tēmu lokam pieder arī filma par izcilo krievu tēlnieci Veru Muhinu, kura reiz gaiši ietekmēja arī notikumus Latvijā (Versija Vera), savukārt ģeogrāfiski gluži lokāls, bet filozofiski ārkārtīgi ietilpīgs ir stāsts par filmas operatora sarežģītajiem attiecību līkločiem, lai cilvēka dzīve nonāktu uz ekrāna (Dokumentālists).

Kas tālāk? Dokumentālais kino, šķiet, nākotnē var raudzīties cerīgi. Ir mums arī debitanti, un atliek vienīgi cerēt, ka nākamos projektus viņi realizēs vēl mazliet pirms savas 50. jubilejas… Tas, protams, ir finansējuma jautājums, bet nauda jau nav galvenais, kā saka tie, kam tās par daudz.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+