Dokumenti liecina, ka Kenedija nāve izsauca paniku PSRS 0
ASV Nacionālajā arhīva atslepenotie vairāk nekā 3600 dokumenti, kas tematiski saistīti ar ASV prezidenta Džona Kenedija noslepkavošanu Dalasā 1963. gada 22. novembrī, liecina, ka ASV vadītāja vardarbīgā nāve atentātā ārkārtīgi satraukusi PSRS vadību. Tā baidījās, ka atentātam var sekot valsts apvērsums vai pat karš.
Daudzi no atslepenotajiem dokumentiem ir FIB un CIP sagatavoti. Britu izdevums “The Guardian”, kas ķēries pie materiālu satura izskatīšanas, norāda, ka Kremlī iespējamais Kenedija slepkava Lī Hārvijs Osvalds uzskatīts par “savai valstij un visam pārējam nelojālu neirotisku maniaku”. Padomju specdienesti sprieda, ka atentātu, ar mērķi sagrābt varu, sarīkojuši labējie radikāļi vai Kenedija administrācijas viceprezidents Lindons Džonsons.
Tāpat netika izslēgts, ka kāds neprātīgs ASV armijas ģenerālis atentāta iespaidā var izšaut kodolraķetes un sākt karu ar Kubu vai PSRS. Šī iemesla dēļ PSRS armijā paaugstināta kaujas gatavība. 1978. gadā, kad slepkavības izmeklējošās ASV Kongresa komisijas dalībnieki apmeklēja Kubu un tikās ar tās līderi Fidelu Kastro, pēdējais paziņoja, ka Kubai nav bijis nekāda sakara ar atentātu, tomēr cits CIP ziņojums vēsta, ka 1963. gadā Kubas vēstnieks Kanādā Kruss paudis “priecīgu atvieglojumu” pēc prezidenta slepkavības. Nedaudz vēlāk viņš saņēmis vadības rīkojumu, lai kubiešu diplomātisko un tirdzniecisko misiju darbinieki “izbeigtu publiski izskatīties tik laimīgi”.
Vairāki agrāk slepenie dokumenti sniedz papildu informāciju par Osvaldu, kurš, kā zināms, 1959. gadā apmeklēja PSRS un vēlējās tur apmesties uz dzīvi, kamdēļ vēlāk tika turēts aizdomās par sakariem ar VDK. Tomēr čekisti neuzticējās Osvaldam, novērtēja viņu kā psihiski slimu un neļāva palikt PSRS ilgāk par vīzā atļauto laiku. Par spīti visam, iespējamais Kenedija slepkava arī turpmāk saglabāja interesi par Padomju Savienību. Nepilnus divus mēnešus pirms atentāta, 1963. gada 28. septembrī viņš bija vērsies PSRS vēstniecībā Meksikā un lauzītā krievu valodā telefoniski runājis ar konsulu Valēriju Kostikovu. Amerikāņi Kostikovu uzskatīja par VDK darbinieku. Osvalds vērsās padomju sūtniecībā Meksikā arī pēc tam, taču vairs netika pieņemts. FIB ziņojumā pieļāva, ka runa bijusi par PSRS vīzu vai pasi. VDK vismaz līdz 1965. gadam turpināja uzskatīt, ka Kenedija nogalināšana ir plašākas sazvērestības rezultāts un aiz tā visa stāv bijušais viceprezidents, bet pēc Kenedija nāves – prezidents, Lindons Džonsons.
