Dolgopolovs pārdomu laikā 0
“Latvijas Avīzē” viesojās viens no “Saskaņas centra” vadošajiem politiķiem, Saeimas deputāts SERGEJS DOLGOPOLOVS. Par referenduma pārdomām ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Atļaujiet aprakstīt ainavu – iespējams, Āfrikā, bet tā ir politiskā savanna. Kāds liels dzīvnieks ir drusku paguris, tāpēc ēnā atpūšas. Daži mazāki dzīvnieki rosās apkārt, pārpratuši, ka lielais jau ir mušu klāts, un no augšas viņam pāri lido putni ar plēsīgu knābi. Pārtulkojot latviski – prof. Gapoņenko un V. I. Lindermans stāsta, ka “SC” vairs nepārstāvot krievu kopienu, Lindermans saudzīgi piemetina, ka ar “SC” ir beigas. Arī Strazda k-gs jau nodibinājis kādā vilcienā biedrību – kreisām idejām. Te jums ir situācija, te – pagājis referendums, un daži jau sāk dalīt, pieklājīgi sakot, politisko telpu, ja ne ādu. Vai tas būtu maldīgs iespaids, ka pats “SC” pēc referenduma ieņēmis nogaidošu pozīciju?
S. Dolgopolovs: – Ja jau kas noticis partijā, jābūt zināmam pārdomu laikam. Tālāk, manā izpratnē, partijai jārisina galvenās lietas. Tās ir – lai dzīve Latvijā būtu, negribu naivi teikt, komfortabla, bet lai būtu sabalansēta. Tad jānosver, kas ir primārs, kas sekundārs.
– Cik ilgi vilksies šis “pārdomu laiks”?
– Kā kuram. Referendumā visi ir zaudētāji, jo man šķiet, ka jau bija pietiekami dziļa ekonomiskā plaisa sabiedrībā. Starp tiem, kas dzīvo labāk, un tiem, kam klājas sliktāk, starpība ir pārāk liela. Referendums neveicināja plaisas aizvēršanu. Sabiedrības saliedētības ziņā referendums arī nospēlēja ar mīnusa zīmi. Jautājuma formulējums noveda pie tā, ka latvieši balsoja nevis pret krievu valsts valodu, bet par latviešu valodu. Tāpat arī krievi – nenostājās pret latviešu valodu un pārsvarā balsoja nevis par otru valsts valodu, bet par savu dzimto valodu. Arī es. Tomēr tas norādīja, ka problēmas eksistē, atsaukties tikai uz sazvērestībām vai iejaukšanos no ārpuses būtu pārmēru vienkāršota pieeja. Manuprāt, tagad vairāk jārunā nevis politiķiem, bet cilvēkiem, pašiem politiķu vēlētājiem. Tāpēc no sirds apsveicu mācītāja Jura Rubeņa iesākto tā saucamā “Manifesta” parakstu vākšanas kampaņu. Neesmu tik naivs, lai domātu, ka tamdēļ tūdaļ sekos uzlabojumi, bet tas ir viens no soļiem, kas mudinātu uz dialogu sabiedrībā. Es “Manifestu” neesmu parakstījis, bet ne tāpēc, ka to neatbalstu. Uzskatu, ka politiķiem šeitan jāpastāv maliņā. Jo tieši viņi noveduši situāciju līdz iznākumam, kāds tas bija.
– Atgriezīsimies pie “SC”, par kuru stāsta – viņi valdībā vairs netikšot. Gapoņenko kungs cerējas, ka nu viņš būšot “tas īstais”. Vai tiešām tie ir īstie? Vai ļaudis gāja parakstīties aiz Lindermana – Osipova vai aiz Ušakova – Urbanoviča?
– Neizslēdzu, ka radīsies kāds jauns politisks spēks. Katrā sabiedrībā ir radikāli noslāņojumi, bet tie nemēdz būt dominējoši.
Cilvēki tomēr cenšas panākt zināmu stabilitāti, prognozējamību. Citādi dzīve ir diezgan grūta. Kāpēc ir gana daudz padomju laika piekritēju, pat gados jaunu cilvēku? Tāpēc, ka tajā sabiedrībā bija arī stabilitātes elementi: drošība, ka neizmetīs no dzīvokļa, ka būs darbs. Kad aiziesi pensijā, kaut necilu – to arī saņemsi.
Ļaudis grib būt droši par rītdienu. Tāpēc radikālpolitiķu popularitāte var palielināties atkarībā no stāvokļa valstī. Diezgan skeptiski skatos uz jūsu minēto politiķu (lindermaniešu. – Red.) iespēju ieņemt kādu nišu…
– Bet varbūt tieši uz “Saskaņas” pamata var rasties tā saucamais “jaunais spēks”?
– Jebkurš politisks spēks, kurā nenotiek iekšējās izmaiņas, attīstība, lemts aiziešanai vēsturē. Tāpēc diezgan optimistiski skatos uz pieklusumu, uz to, ka viens otrs gaida – kā pazīmi, ka iekšēji “SC” evolūcija tomēr notiek. Varbūt vajadzēja vairāk rādīt, ka strukturāli “SC” ir diezgan stabila konstrukcija, kurā pieļauj iekšējās diskusijas un domstarpības. Tās, starp citu, izpaudušās kā pirms, tā pēc referenduma. Kad sākās parakstu vākšana referendumam, “SC” pozīcija bija, ka valsts valoda ir viena vienīga, kā tas rakstīts apvienības programmā. Bet, ņemot vērā, ka dažādiem partijas biedriem ir dažādi viedokļi, parādījās tas, kas parādījās. Bija kolēģi, kuri parakstījās, un bija kolēģi, kuri skaidri pateica, ka viņi tur nepiedalīsies. Es neaģitēju ne par, ne pret, jo uzskatu, ka nostāja šais jautājumos katram var būt tīri individuāla, bet pats par referenduma rīkošanu neparakstījos. Tas būtu pret maniem uzskatiem un redzējumiem. Referendums toties ir tieša demokrātijas izpausme, kurā pilsoņiem ir jāpiedalās.
– Kā vērtējat Jurkāna kunga pieļāvumu, ka referenduma sagatavošanā Urbanovičs ar Lindermanu droši vien sadarbojušies? Tas ir ticami?
– Nav nekādas sadarbības un, domājams, nevarētu būt. Šai situācijā, manā skatījumā, Urbanovičs ir ķīlnieks. Tā kā lielākā “SC” vēlētāju daļa ir nelatvieši, nostāties pret Lindermanu kā krievu valodas aizstāvi aktīvi, konsekventi un atklāti nozīmē zaudēt iespaidīgu elektorāta daļu.
– Cik lielas ir Lindermana izredzes – tās taču nav bezcerīgas?
– Viņš savu solopartiju izspēlējis perfekti. Nolicis politiķus tādā lomā, ka tiem vajadzēja vai nu aizstāvēties, vai atbalstīt viņa idejas. Arī referenduma jautājums bija tāds, ka krieviem nelikās ētiski balsot pret pašiem savu dzimto valodu.
– Bet skaidri provokatīvs jautājums?
– Neapšaubāmi. Tieši tā.
Un, ja referendumā ir zaudēts, to jau plānojot, tas nozīmē, ka mērķis bija nevis rezultāts, bet ierosināt kādu procesu. Man tas nepatīk, es vienmēr tiecos, lai darbība noslēgtos ar kādu rezultātu. Citādi ir jāzaudē materiālie, morālie resursi, tiecoties pēc nesasniedzamiem mērķiem.
– Pēc referenduma visus kušina, sak, nekas neesot noticis. Nu, staigājām un sevi parādījām. Taču jau pirms referenduma uzpeldēja nopietnu cilvēku izteikti novērojumi, cik daudz cittautiešu nevēlas pat atzīt Latvijas valsts esamību. Krietnam skaitam ļaužu šī valsts riebjoties. Vai jūs piekrītat, ka starp 280 tūkstošiem balsotāju ir ļaudis, kuriem Latvijas eksistence ir, mazākais, vienaldzīga, ja ne pretīga, ka viņi spiesti te dzīvot? Manuprāt, krievi nav jāliek vienā maisā. Ar tiem, kuri Latviju atzīst, jāstrādā un jāsadarbojas. Es runāju par tiem, kas atzīst nacionālu valsti.
– Neizslēdzu, ka ir tādi cilvēki, kādus minējāt. Bet droši vien arī latviešu vidē atradīsiet ne vienu vien, kam Latvija nepatīk. Taču – ja redzam, ka šāda parādība ir, procesi jāpēta. Referendumam tērējām gandrīz divus miljonus latu. Par šo naudu varēja izpētīt cēloņus, kamdēļ rodas neapmierinātība ar valsti, kā iekšēji dalās sabiedrība. Viens piemērs liecina, ka tie, kuri nepieņēma Latvijas neatkarību, devās prom jau sen, 90. gadu sākumā. Pārējie turpina dzīvot šeit, ieskaitot tos, kuri turpina saglabāt nepilsoņa statusu. Viņi dzīvo tādā kā protesta jomā, bet ar dažādu motivāciju. Tāpēc es domāju, ka būtu svarīgi izpētīt sabiedrības nesaliedētības cēloņus, lai par to runātu ne tikai ar pieņēmumiem.
– Vai jums neliekas, ka pēdējos gados visas partijas dzīvoja rāmā mierā, nelikdamies ne zinis par apkārt notiekošo?
– Man šķiet, mūsu politiskajās diskusijās (ja tās saucamas par diskusijām, jo parasti noslēdzas ar savstarpējo lamāšanos) pietrūkst labestības.
– Labestīga pļāpāšana arī labumu nenes. Bet cilvēki neatlaidīgi gaida no politiķiem konkrētas darbības signālus.
– No vienas puses, pareizi, ka viņi grib dzirdēt vārdus, tāpat kā vēlas klausīties, ko saka mācītājs. Baznīcā iet arī sprediķa dēļ.
Tā dzīvē ir, ka visi grib saņemt visvienkāršākās receptes vissarežģītākajām slimībām. Politiķi mēģina sporādiski, haotiski spert soļus, sūtīt kaut kādus signālus, bet signālu būtība nevar būt efektīva, ja nezini, uz ko tie vērsti.
– Neatceros, ka, piedaloties valdības sastādīšanā, “SC” liktu priekšā: dodiet mums ekonomikas ministra, labklājības ministra amatu vai kādu citu, tad liksimies mierā. Mums ir risinājumi! Tā neteica, un tad jāspriež, ka nokļūt valdībā nebija nopietni “SC” nodomi. Neķērās vērsim pie ragiem un nedalīja atbildības, tāpēc tagad vaidēt, ka neesot ņemti valdībā, – tas īsti neskan. Nepārliecina.
– Nebiju sarunvedējs, bet es jums piekrītu. Jautājums ir plašāks, jo, pirmkārt, jāizvērtē iespējas. Vai tu pats vari veidot valdību, un tad jābūt piedāvājumiem un kompromisa variantiem. Ja gribi piedalīties valdībā, tev jāvērtē izredzes, ko vari piepildīt.
– Bet “SC” pirmo variantu neizvēlējās!
– Neizvēlējāmies. Redziet, ja sākam meklēt vaininieku ārpus sevis, tas nav īsti pareizi. Būtu jāsāk ar jautājumu – ko es neesmu izdarījis pareizi, lai panāktu labāko rezultātu. Savā dzīvē esmu mēģinājis sākt ar sevi. Ja šo principu ievēro, mainās sarunu bāze, mainās pozīcija un sarunu gaita. Tāpēc piekrītu, ka valdības veidošanas sarunās netika izmantots viss, lai panāktu vēlamo rezultātu. Manā skatījumā, šis rezultāts bija sasniedzams.
– Šķiet, ka tā varētu būt bijis. Tagad cits piemērs. Urbanovičs izteicās, ka varētu sastādīt “baiļu sarakstu” un tad vienoties ar Nacionālo apvienību, kuras “bailes” pamazām kopīgi atmest, lai garantētu lielāko savstarpējo mieru. Tas laikam paliks neturpināts, kaut gan, iespējams, bija vienīgais palikušais tiltiņš pretī latviskajām partijām.
– Es domāju, ka ir cits tiltiņš vai taciņa. Ja runājam par likumdošanas jomu, ir vairāki akti, it īpaši sociālajā sfērā, kur “SC” un NA viedokļi pilnīgi sakrīt. Pensiju lietās, piemēram. Tur, ja meklējam saskarsmes punktus, tos var atrast, bet ne vispārīgi runājot par dzīvi mīlestībā.
Tomēr labi, ka jūs pieskārāties šim jautājumam. Domāju, ka sarunu procesu nevajag pārtraukt, bet katalizēt. Pie tam – jo sarunas konkrētākas, jo nav skartas “lielās lietas”, jo vieglāk rast risinājumu.
E. Līcītis: – Interesanti, kāpēc “SC” valdības veidošanas sarunās pārstāvēja tikai Ušakovs – dažkārt kopā ar Urbanoviču. Citiem tur nebija daļas vai jūs nelaida?
– Tāda bija vienošanās, ka viņi abi uzturēs sarunu procesu. Man nav raksturīgi bāzt degunu visos jautājumos. Bet šodien ar lielu gandarījumu vēroju, ka frakcijā parādās jauni, diezgan interesanti domājoši deputāti. Ar laiku es viņus labprāt redzēšu savā vietā partijas valdē vai kā “SC” sarunu vedējus.
– Kā vērtējat Valsts prezidenta izteikumus par to, ka ir absurds uzskatīt leģionārus par noziedzniekiem?
– Esmu par to, lai cilvēki varētu godināt savu bojāgājušo radinieku, kauju dalībnieku piemiņu. Bet esmu kategoriski pret, kad šādās lietās taisa politiskas izrādes.
– Rudenī “SC” ļoti pārliecinoši savāca balsis Rīgā ārkārtas vēlēšanās, kamēr referendumā pāri par 60% rīdzinieku iebilda pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Interesants rezultāts. Vai tas iezīmē spraigu cīņu, lai “SC” saglabātu varu Rīgā nākamajās pašvaldību vēlēšanās?
– Grūti prognozēt, kas būs pēc gada. Pirms desmit gadiem biju Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, un visas aptaujas liecināja, ka šī dome ir populārākā visā jaunāko laiku vēsturē. Un kas no tā? Parādījās jauni procesi, jauni spēlētāji, un pilsētu sekmīgi vadījusī dome izkrita vēlēšanās. Pēc referenduma, kā es skatu, ceļš jāsāk no gala. Ārkārtas vēlēšanās mani Saeima ievēlēja no Vidzemes. Apbraukājot apgabalu, es jutu, ka atbalsts “Saskaņas centram” ir palielinājies – lielā mērā tieši par paveikto Rīgā. Bet notika referendums, būs tas, kas tam sekos, un es neceru, ka mums būs tikpat rožaini rezultāti arī nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Gribas gan ticēt un cerēt uz labāko.
