Ekonomika
Bizness

Dombrovskis: Kas ir Latvijas galvenais stratēģiskais izaicinājums un kā ar to tikt galā0


Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis: “Jebkuram Latvijas attīstības plānam ir pirmkārt jāatbild uz jautājumu, kā mēs risināsim mūsu galveno stratēģisko izaicinājumu – demogrāfisko problēmu.”
Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis: “Jebkuram Latvijas attīstības plānam ir pirmkārt jāatbild uz jautājumu, kā mēs risināsim mūsu galveno stratēģisko izaicinājumu – demogrāfisko problēmu.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis (“Saskaņa”) ir viens no pamanāmākajiem Nacionālā attīstības plāna (NAP) un vispār Latvijas ekonomiskās plānošanas sistēmas kritiķiem. Par to, kas šajā sistēmā nav kārtībā, jautājām viņam.

 

Esat ne vienu vien reizi publiski kritizējis NAP. Kas jūs tajā neapmierina?

V. Dombrovskis: Ziniet, ja jūs pozitīvi vērtējat pēdējo apmēram septiņu gadu ekonomisko attīstību, tad jūs droši vien pozitīvi vērtējat 2013.–2020. gada NAP, kas kaut kādā mērā ir bijis šīs attīstības pamatā. Savukārt, ja jūsu viedoklis par ekonomiskajām norisēm ir negatīvs, tad grūti pozitīvi vērtēt arī plānošanas procesu, kas bijis to pamatā.

 

Var noprast, ka esat otrajā pozīcijā. Bet kas tieši, jūsuprāt, nav kārtībā?

Sāksim ar vienu rādītāju – desmit gadu laikā jauniešu skaits Latvijā samazinājies divas reizes. Diez vai tā ir veiksmīgas ekonomikas pazīme.

 

Bet jauniešu skaita samazinājumam ar NAP mazs sakars, tas saistīts ar zemas dzimstības desmitgadēm, atvērtām robežām un arvien vairāk urbanizēto dzīvesveidu…

Tam var piekrist, bet tad jāuzdod jautājums – vai esam gatavi samierināties ar to, ka šīs tendences turpināsies. “Latvijas Avīze” ir nacionāli noskaņota avīze, tad nu pamēģināsim par to arī padomāt no nacionālā skatpunkta.

XX gs. 20. gadu sākumā tikko izveidotajā neatkarīgajā Latvijā gadā dzima apmēram 42 tūkstoši bērnu. Tā paša gadsimta 80. gadu beigās – apmēram tikpat.

Šodien – apmēram 19 000 un turpina samazināties. Demogrāfiskās prognozes ir nežēlīgas un saka, ka 2030. gadā vairs dzims tikai 15 tūkstoši.

Ja saglabājas pašreizējās nacionālās proporcijas apmēram, tad tikai 9000 no šiem bērniem būs latvieši, 6000 būs nelatvieši.

Šie 15 tūkstoši bērnu izaugs, izmācīsies un ienāks darba tirgū. Ko viņi ieraudzīs? Viņi ieraudzīs, ka viņiem pretī stāv tuvu pie pusmiljona pensionāru, kuri būs jāuztur, un būs jāuztur funkcionējošā stāvoklī sabiedrisko pakalpojumu sistēma.

Ņemot vērā lielo Latvijas teritoriju, kā divas Beļģijas, būs jāuztur arī ceļi. Ņemot vērā atvērtās robežas, varētu jautāt – cik daudzi no viņiem, ieraugot šo ainu, paliks Latvijā, nevis dosies meklēt laimi ārzemēs.

Citiem vārdiem sakot –

ja jūs piekrītat šai domu gaitai un neesat gatavs pieņemt faktu, ka latvieši kā nācija izmirs, tad jūs loģiski nonākat pie jautājuma – kas jādara, lai to nepieļautu.

Te uzreiz vajadzētu pieminēt vēl vienu lietu – to, ka diezgan daudzi domā, ka mums varētu izdoties uz Eiropu aizbraukušos aizstāt ar imigrantiem. Esmu diezgan pārliecināts, ka Latvijas gadījumā tas neizdosies.

Kāpēc? Salīdzināsim trīs valstis – Poliju, Zviedriju un Latviju un to iedzīvotāju sastāvu. Polija ir gandrīz mononacionāla, poļu skaits tajā ir tuvs 100% (98% – Aut. piez.). Zviedrijā dzīvo apmēram 25% nezviedru. Latvijā – 40%.

Kas notiek šo valstu darba tirgū? Polijā pēdējo dažu gadu laikā ieplūdis ap diviem miljoniem viesstrādnieku, galvenokārt ukraiņu, kopumā ap 5% no visa darbaspēka, un tas noticis nacionāli konservatīvas valdības laikā. Vai esat kaut ko dzirdējuši par publisku sašutumu vai demonstrācijām Polijā? Es arī ne.

Tagad apskatīsim Zviedriju – tur problēmas ar migrantiem un sašutums ir ļoti labi publiski pamanāms. Visbeidzot, Latvijā šī tēma ir praktiski tabu.

Ko gribu ar to pateikt? Jo homogēnāks ir iedzīvotāju sastāvs, jo vieglāk pieņemt lēmumus par viesstrādnieku piesaisti. Polijā – bez problēmām, Zviedrijā – grūti, Latvijā – neiespējami.

Mēs vienkārši esam pārāk dažādi un sašķelti, lai politiski spētu vienoties par šādu lēmumu.

Tādēļ es necerētu, ka kāda valdība spēs nākotnē pieņemt lēmumu par migrantu piesaisti. Taču, ja šis ceļš nav iespējams, tad mēs atgriežamies pie sākumā izvirzītās problēmas – vai samierināsimies ar izmiršanu? Diez vai. Tādēļ jebkuram Latvijas attīstības plānam ir pirmkārt jāatbild uz jautājumu, kā mēs risināsim mūsu galveno stratēģisko izaicinājumu – demogrāfisko problēmu. NAP es to neredzu.

 

Labi, jūsu piedāvājums?

Pirmkārt, vajadzētu tikt skaidrībā ar ambīcijām. Ar kurām valstīm mums patīk salīdzināt sevi? Es teiktu – ar Vāciju un Zviedriju. Tas ir diezgan bezjēdzīgi, jo tās abas ir valstis, kurām ir bijuši vairāki simti gadu attīstībai. Mums tik daudz laika nav.

Ar ko mums vajadzētu sevi salīdzināt? Ar valstīm, kas 30 gadu laikā spējušas palielināt ienākumus uz vienu iedzīvotāju 30 reizes. Ja mēs spētu ko līdzīgu, atgrieztos gan aizbraukušie, gan vēl arī citi gribētu braukt pie mums dzīvot.

Kas ir šīs valstis? Singapūra, Honkonga, Dienvidkoreja, Ķīna un pārējā Dienvidaustrumāzija. Mūsu puslodē vienīgais salīdzinājuma vērtais piemērs ir Polija, kaut gan tas tālu atpaliek no Āzijas piemēriem. Tikai šo valstu pieredzes izpēte un apgūšana atbilst mūsu izaicinājumam – tam, ka situācija ir kritiska un laika ir ļoti maz.

Ja mēs skatāmies uz šo valstu pieredzi, tad redzam, ka tās izmantojušas ļoti neordinārus risinājumus. Var atzīmēt, ka viņi nesekoja Rietumu skolotāju padomiem. Var pamanīt vairākas lietas.

Pirmkārt, valsts proaktīvu lomu – iepretī tam, ka daudzi uzskata, ka valstij tikai jānodrošina vide. Ar proaktīvu lomu tiek domāta valsts aktīva dalība uzņēmumu veidošanā un iejaukšanās uzņēmējdarbības vidē vēlamā attīstības virziena veidošanai.
Vai tas iespējams Eiropas Savienības likumdošanas ietvaros? Tie ir ierobežojoši, tomēr ļoti daudz ko ir iespējams darīt.

Otrkārt, aktīvs stratēģisks dialogs ar uzņēmējiem, iepretī Latvijas pieejai. Pie mums daļa uzņēmēju tiek lamāti par oligarhiem un kopumā politiķu kontakti ar uzņēmējiem tiek vērtēti negatīvi. Āzijas piemēru varētu dēvēt par valsts un uzņēmēju strādāšanu roku rokā.

Treškārt, tīrība, šī vārda plašā nozīmē. Singapūras vadošās partijas biedriem bija jāstaigā baltās drēbēs, lai pasvītrotu, cik tīri viņi ir un cik viegli dabūt korupcijas plankumu. Šīs pieejas ietvaros bija pat tāda kā apsēstība ar cīņu pret korupciju.

Ceturtkārt, radošums – nebija baiļu riskēt, ieviest neordinārus risinājumus, notika aktīva to meklēšana. Kā teica kāds vadošs Singapūras politiķis,

“pirmajā vietā mums ir mūsu cilvēku labklājība. Viss pārējais ir otrajā vietā”.

Lūk, ilustrācija šai tēzei. Singapūrā ir tāda slavena ēka – trīs augstceltnes, kuru augšas savieno tāda kā milzīga laiva (“Marina Bay Sands” – Aut. piez.). Tajā laivā atrodas viens no lielākajiem Āzijas kazino, kura uzbūvēšana izmaksāja ap pieciem miljardiem dolāru.

Lielākais ieguldītājs bija Singapūras valsts, un šobrīd Singapūra no šī kazino pelna ap miljardu dolāru gadā. Apkārt esošās konservatīvās valstis, kā Indonēzija un Malaizija, nav par to sevišķi priecīgas, bet te atgriežamies pie tēzes par to, kas ir pirmajā vietā un kas otrajā. Tātad – no vienas puses, nežēlīga cīņa pret korupciju valsts pārvaldē, bet, no otras – darbs roku rokā ar uzņēmējiem, lai izmantotu konkurences priekšrocības.

 

Kā ir ar izglītību un zinātni, ko bieži dēvē par atslēgu veiksmīgai valsts attīstībai?

Tā ir daļa no minētā, taču ir bīstami uzskatīt ieguldījumus šajā jomā par pašpietiekamiem attīstības nodrošināšanai. Ir ļoti vienkārši ar izglītībā un zinātnē ieguldītajiem līdzekļiem vienkārši “sildīt gaisu”.

Mēs varam par dārgu naudu apmācīt darbiniekus, kuri pēc tam, pateicoties atvērtajām robežām, aizbrauks un strādās citur, maksājot nodokļus tur.

Tāpat ar zinātni. Svarīgi saprast, ka mazajām valstīm, tādām kā Latvija, kopējais privātajā sektorā strādājošo skaits ir līdzvērtīgs vai mazāks nekā dažiem pasaules mēroga uzņēmumiem.

Iedomāties, ka tāda valsts kā Latvija var iemest drusku naudas vienā jomā, vēl drusku citā un tas kaut ko dos, ir pilnīga muļķība. Tas ir līdzīgi kā sportā – ir taču muļķīgi domāt, ka Latvijai ir tādas pašas izredzes uz medaļām visos sporta veidos kā ASV vai Krievijai. Protams, ka nav.

Arī ekonomikā valstij ir jānosaka tās galvenie stratēģiskie virzieni un jākoncentrē resursi perspektīvajās jomās. Kas ir perspektīvās jomas? Tās, kurās mums ir izcili uzņēmumi un izcili rezultāti. Šo virzienu skaits nevar būt pārāk liels. Tie nevar būt arī tikai jaunuzņēmumi, jo tas politiski nav iespējams, nepieciešamas arī tradicionālās nozares.

Saistītie raksti

Visbeidzot – jāatstāj arī pietiekami daudz telpas brīvajai uzņēmēju iniciatīvai un jābūt gataviem arī tam, ka mēs kļūdīsimies – gan virzienu, gan instrumentu izvēlē. Tas pat ir neizbēgami, un tā nav nekāda traģēdija – uzņēmēji kļūdās visu laiku.

LA.lv
LE
LETA
Ekonomika
Vairs ne tikai izredzētajiem! Dzīvoklis Jūrmalā tagad rokas stiepiena attālumā?
1 diena
LA
LA.LV
Ekonomika
Šodien stājas spēkā jauns vilcienu kustības saraksts ar būtiskām izmaiņām visos maršrutos
1 diena
LE
LETA
Ekonomika
Latvija un Igaunija plāno vēja parku Rīgas jūras līcī 1
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Mīļākais ēdiens latvietim – otrs latvietis. “Saskaņas” pazudušā dēla atgriešanās? “LA” nedēļas apskats
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Sinoptiķi prognozē, ka tuvākās dienas Latvijā būs vēsākas un sausākas
40 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
Rīgas brīvostas bijušais pārvaldnieks Leonīds Loginovs izveidojis kompāniju “Kurlanders” 1
2 stundas
LA
LA.LV
Laukos
Eiropas fondu projekta īstenošanai LLU izvēlas rektores Pilveres ģimenes uzņēmumu
18 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. LPS pauž satraukumu par deputātu skaita samazinājumu pēc pašvaldību reformas
56 minūtes