Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. maijs, 2013
Drukāt

Dombrovskis: Negribētu, ka Ušakovs ar Ameriku ievilktu Rīgu “bedrē”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Ministru prezidents VALDIS DOMBROVSKIS (“Vienotība”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Pavisam konkrēts jautājums, premjer, – cik naudas būs plūdos cietušajiem?

V. Dombrovskis: – Šie plūdi bijuši krietni lielāki nekā citugad, nereti runā pat par “gadsimta plūdiem”. Līdz ar to arī summas, ko vajadzēs plūdu seku un postījumu novēršanai, būs lielākas. 2010. gadā šai vajadzībai izlietoja ap diviem miljoniem latu, šogad būs nepieciešamas iespaidīgākas summas. Acīmredzot iztērēsim gan neparedzētiem gadījumiem pārpalikušos līdzekļus, gan veiksim pārdales budžeta programmās, rodot papildu naudu. Pamatdoma ir, ka no valsts puses finansējam pašvaldību zaudējumus 70% apmērā, bet par 50% līdzfinansējam sociālo palīdzību, ko pašvaldības sniedz plūdos cietušajiem iedzīvotājiem, balstoties uz saistošajiem noteikumiem.

– Jā, bet cik jums ir tās naudiņas? Šodien lasām, ka Ledus haļļu asociācija prasīšot naudiņu, un tā ne vieni vien atbalsta lūdzēji patrokšņo zem jūsu logiem. Cik cerību ir plūdos cietušajiem – 10 miljonus atradīsiet?

– Es rēķinu, ka galīgā summa būs krietni mazāka par 10 miljoniem.

– Tātad ne visiem, kas uz to cer, naudas pietiks.

– Jau minēju izmaksas par diviem miljoniem pirms trim gadiem. Šoreiz varētu rēķināties ar proporcionāli lielākām summām, bet ne pieckārt lielākām. Sagaidīsim aprēķinus, rezumēsim.

Turklāt viena lieta ir plūdu seku novēršana, bet otra – tālejoši lēmumi, lai šādu apslīkšanu pēc iespējas ierobežotu. Drīz sasauksim Krīzes vadības centra padomi, lai risinātu jautājumus par zinātnisko izpēti attiecībā uz ledus kustību Daugavā un Ogrē.

Jāpapēta, kā organizēt spridzināšanas darbus, minimizējot sastrēgumus visā Daugavas garumā, otra lieta ir hidrotehnisko būvju stiprināšana. Tiks atbalstīta Ogres novada vadības apņemšanās veikt aizņēmumu valsts kasē, lai atjaunotu un nostiprinātu plūdos neizturējušo dambi, un tas pats attiecas arī uz citur pārrautiem dambjiem.

– Kas notiks ar “Liepājas metalurgu” (“LM”)? Atkal naudas lietas, atkal no valdības prasa.

– Pirmām kārtām tā ir “LM” akcionāru atbildība nodrošināt sava uzņēmuma sekmīgu darbu. Te saskaramies ar problēmām, jo uz tiešu jautājumu īpašniekiem, vai viņi gatavi ieguldīt pašu līdzekļus “Metalurga” glābšanā, ir sekojusi atbilde – nē. Pašreiz ticamākais tālākais scenārijs ir investoru piesaiste.

Izveidots kreditoru klubs, kurā ir Citadeles banka, “Latvenergo”, Valsts kase kā izsniegtā kredīta garantētājs. Var meklēt un atrast veidus, kā risināt uzņēmuma naudas plūsmu, palīdzēt restrukturizācijā, bet jābūt arī skaidram biznesa plānam, kā “LM” atgriežas pie rentabilitātes, un ir jābūt piesaistītiem ieguldītājiem.

Tiešā veidā no valsts budžeta līdzekļi netiks doti, bet paralēli Ekonomikas ministrija gatavo priekšlikumus par zaļās enerģijas komponentes izmaksu samazinājumu elektrības cenās, taču tas skars ikviena ražotāja intereses.

– Vismaz mazliet izbrīna jūsu ārlietu ministra “īpašā” nostāja attiecībā uz hakeri Čalovski, ko pieprasījušas izdot tiesāšanai Amerikas Savienotās Valstis – mūsu ilggadējs un cienījams stratēģiskais partneris. Viņam piebalso aizsardzības ministrs, arī Satversmes tiesa varbūt taisās gatavot kādu nolēmumu. Ko nozīmē šīs ministru pozas?

– Ministru izteikumus lai viņi paši komentē, bet Satversmes tiesa aicinājusi valdību neskatīt šo jautājumu, iekams tiesā pieņems lēmumu par šīs sūdzības izskatīšanu vai noraidīšanu. Ja Tieslietu ministrijai nebūs ļoti nopietnu argumentu, ka valdībai jāskata Čalovska izdošanas lieta neatkarīgi no ST spriestā, tad, visticamāk, nogaidīsim tiesas lēmumu.

– Vai jūsu juristi uzskata, ka šī lieta patiešām būtu piekritīga Satversmes tiesas kompetencei un tamdēļ jāaptur lemšana valdībā?

– Nu – Satversmes tiesas lēmumi valdībai ir saistoši, kaut ne vienmēr esam varējuši tiem piekrist.

– Pirms dažām dienām bij. SAB direktors Kažociņš izteicās – pareizi būtu bijis, ka Dombrovska valdībā iesaistītu “Saskaņas centra” ļaudis. Pārsvarā viņš klusēja, kamēr strādāja amatā, bet nu dod padomu.

– SAB vadītājam ir jābūt politiski neitrālam, tā bija būtiska mēraukla, izvēloties Maizīša kungu par Kažociņa pēcteci. Kā veidot vai neveidot koalīciju, ir politiķu ziņā atstājams. Pilsoņi viņus ievēlē Saeimā, un vēlēšanu rezultāti ietekmē koalīcijas sastāvu.

– Vai nevarētu domāt, ka Kažociņa vēstījums patiesībā ir valdības klusi gatavotais projekts tālākai izpildei? Varbūt politiķi atklāti negrib runāt par “SC” ņemšanu valdībā, bet ģenerālis, aiziedams prom, informē par nodomiem?

– Nē, nevaru šādu versiju apstiprināt.

E. Līcītis: – Interesanti, ka Kažociņš iesaka valdībai partiju, kurā vairākiem biedriem viņa paša vadītais drošības dienests ir atņēmis pielaidi valsts noslēpumam?

– Tāpēc uzsveru SAB vadītāja politisko neitralitāti. Jānis Maizītis, manuprāt, strādādams par ģenerālprokuroru, ir pierādījis savu neatkarīgu stāju un spēju izturēt ļoti nopietnu politisko spiedienu, kas pret viņu tika vērsts no atsevišķu oligarhu partiju puses.

V. Krustiņš: – Sakiet, vai valdībai ir labs prāts glābt tautai Ķemeru sanatoriju? Kā zināms, tas nav tikai arhitektonisks piemineklis, bet dziednīca ar lielu, unikālu vērtību. Vai par šo mantu atkal nav iedegušās kādu advokātu grupu cīņas?

– Tiesas lēmumi, pēdējā brīdī apturot sanatorijas privatizāciju, ierosinot maksātnespēju, ir, maigi sakot, diezgan dīvaini. Izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas mēģinās pašķetināt situāciju.

– Bet kāpēc jāprivatizē? Vai valdībai nevajadzēja risinājumā spēlēt pirmo vijoli? Saglabāt Ķemerus valstij? Parlamentārās komisijas praksē nav darbojušās pārāk efektīvi?

– Tieslietu ministrs Bordāns ir iesaistīts šajā darbā, bet te otrreiz atgriežamies pie tēmas “tiesu varas neatkarība”.

Jāatzīst, šis ir tikai viens piemērs, bet parādās aizvien vairāk problēmas tiesu sistēmā, kamdēļ bremzējas, piemēram, uzņēmējdarbības vides uzlabošana Latvijā. Par to stāsta gan vietējie uzņēmēji, gan ārvalstu investori, tajā skaitā tie, kas potenciāli ieguldītu naudu, taču iebilst pret tiesu sistēmas neefektivitāti vai neprognozējamību.

E. Līcītis: – Kāpēc gan Saeimā jādibina izmeklēšanas komisijas, nevis jāsaņemas un jānomaina Bičkoviča kungs pret tādu Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kurš izrādītu vēlamo iniciatīvu un meklētu vēlamos risinājumus uzlabot tiesu sistēmu?

– Tā ir Saeimas kompetence. Izpildvara nedod norādījumus tiesu varai. Varam vienīgi atzīt, ka šīs būtiskās problēmas pastāv un iezīmējas arvien skaidrāk. Zināma loma, ko varētu darīt Tieslietu ministrija, ir. Esam vērsuši ministra uzmanību tam aktīvāk piestrādāt, taču nepieciešama arī tiesu sistēmas pašsakārtošanās. Tiesnešiem jābūt gataviem savu darbu pārskatīt un efektivizēt. Protams, arī likumdevējiem ir rīcības iespējas.

V. Krustiņš: – Esat piekritis, ka Ķīļa kungs tiek aizvietots? Vai to darāt labprātīgi vai ar zināma zaudējuma sajūtu?

– Ķīļa kungam bija veselības problēmas, acīmredzami objektīvs iemesls, kas neļauj turpināt ministra darbu. Viņa darbošanās nozīmēja gan lielu reformu ambiciozus pieteikumus, gan pietiekami lielus konfliktus ar nozari.

Jaunajam ministram Vjačeslavam Dombrovskim vajadzētu uzlabot šo dialogu, jo reformas jāīsteno sadarbojoties, nevis konfliktējot ar nozari. Tas nenozīmē, ka ministram vienmēr un visam jāpiekrīt, ko viņam saka izglītības sistēmas ļaudis, taču viņos ir jāieklausās un kopsavilkumā jānonāk pie konstruktīviem risinājumiem.

Pozitīvs moments ir, ka Robertam Ķīlim izdevies panākt lielu sabiedrības un pa daļai arī mediju atbalstu šim pieteikumam, un jaunajam ministram derētu izmantot šo pozitīvo gaisotni, virzot reformas uz priekšu. Cerams, un to pārrunāju ar Vjačeslavu Dombrovski, ka viena no ministra prioritātēm būs profesionālās izglītības reforma, virzoties uz duālās izglītības modeli pēc Vācijas un Austrijas parauga. Šai modelī ir cieša profesionālās izglītības sasaiste ar reālo darbaspēka tirgu, tādējādi risinot jauniešu bezdarba problēmas. Vācijā un Austrijā, kur modelis gadiem jau darbojas, ir viens no zemākajiem jaunatnes bezdarba līmeņiem ES. No šīs sistēmas noteikti var mācīties.

– Mēs skolu lietām pievēršam uzmanību tajā ziņā, ka skola lielā mērā audzina nākamos Latvijas pilsoņus, veido Latvijas nāciju. Tāpēc jājautā, vai izglītības ministra postenī nepieciešams ekonomiski izveicīgs, augsti mācīts vīrs, kāds nešaubīgi ir Vjačeslavs Dombrovskis, bet vai viņš ir arī šo idejisko lietu darītājs? Partijas tas neinteresē. Lai tik ministros tiktu viņu cilvēks. Bet vai šim cilvēkam ir spējas, aicinājums, misijas apziņa pildīt uzliktos pienākumus – tie partijām šķiet otršķirīgi jautājumi. Un izglītības ministra amats nav tāds gluži mazsvarīgs postenis, ko uzticēt politiķim bez attiecīgiem talantiem un dotumiem.

– Dombrovska kungam ir akadēmiskā darba pieredze, kas noteikti palīdz amatā, un augsti mācīta ekonomista izglītība, kas ļauj saprast nozarē notiekošos procesus.

– Bet nav pieredzes darbam skolās.

– Manuprāt, viņš ir kompetents ministra amata kandidāts.

– Vai zināt par acu priekšā veidoto Nepilsoņu kongresu? Tur jau virza “paralēlā parlamenta” kandidātus, tie acīmredzot dalīs ar cienījamo Āboltiņu Saeimas namu.

– Jātiek skaidrībā, vai šis “kongress” atzīst Latvijas valsts kontinuitāti. Vai atzīst 1918. gadā izveidoto un 1990. gadā atjaunoto Latvijas Republiku? Tas ir fundamentālais pamats jebkuram iespējamajam dialogam. Pilsonību automātiski piešķīra visiem LR pilsoņiem līdz 1940. gadam un viņu pēctečiem, bet citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas šeit nodzīvojuši vismaz piecus gadus, ir pieejams naturalizācijas process, lai iekļūtu pilsonībā.

Tādēļ uzskatu, ka visvisādas pretenzijas par pilsonības “0 variantiem” ir nepamatotas. Ja Nepilsoņu kongress neatzīst mūsu valsts kontinuitāti, tādā gadījumā ar viņiem arī nekāds dialogs nesanāks.

– Kā nu kurš uzskata – citi Latviju neatzīst pat kā leģitīmu valsti. Viņu uzstādījumos pausts, ka šeit jānodrošina krievvalodīgo komforta dzīve – ar krievu valodu, kultūru…

– Tad jau tas ir krievu kongress, nevis nepilsoņu.

– Tā varētu būt. Gapoņenko saka – te ir “bijušo padomju pilsoņu” problēma. Uz atgriešanos Rīgas domē pie varas 
kandidē tādas “zvaigznes” kā Giļmans un Altuhovs. Bet jūs tātad domājat, ka viņi būtu labi un noderīgi, ja atzīst 1918. g. Latvijas nodibināšanu?

– Es minēju fundamentālo pamatu, uz kura balsta pašreiz esošo pilsonības modeli. Ja to neatzīst, ja pretendē uz nulles modeļa ieviešanu, tad neatzīst arī mūsu valsts pamatus, tādēļ neredzu nekādas sadarbības iespējas.

– Protams, neatzīst. Kas viņus izklīdinās?

– Ja tiek konstatēti konkrēti pārkāpumi, pretvalstiski aicinājumi, tad ar to nodarbosies tiesībsargājošās iestādes.

– Vai iekšlietu ministrs jūs informējis par 9. maija norisēm? Vai Koz-
lovskis pats piedalīsies to novērošanā?

– Iekšlietu ministrija gatavojas 9. maija notikumu novērošanai, ar ministru man šajā sakarā bijušas sarunas, un domāju, ka būs vēl. Kozlovska kungs personīgi iesaistās, lai tiktu nodrošināta sabiedriskā kārtība.

– Valsts prezidents vairākkārtīgi pēdējā laikā izteicies par valdošās koalīcijas darbu, par ko viens otrs bija izbrīnījies, cits uztraucies. Attiecības koalīcijā dēvējis par “murgainām”, piekodinājis partijām sakārtot savas rindas – mūsuprāt, izteiksmīgi mudinājis meklēt un rast pēc iespējas labāku valsts pārvaldības modeli.

– Kaut nepiekrītu, ka attiecības koalīcijā ir “murgainas”, jāatzīst, ka tās ir pietiekami saspringtas. Galvenā problēma – koalīcijas partijām mazāk vajadzētu darboties ar savstarpējiem pārmetumiem vai attiecību skaidrošanu, vairāk pievērsties valstij nozīmīgām lietām. Tas ir tas, ko sabiedrība no Saeimas un valdības sagaida.

Jākoncentrē uzmanība ekonomikas attīstībai, labklājības pieaugumam, nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Nav atlikts arī iecerētais mērķis, ka koalīcijai šādā sastāvā jānostrādā līdz 11. Saeimas beigu termiņam.

E. Līcītis: – Ļoti uzkrītoši tiek runāts, ka 1. jūnijs, pašvaldību vēlēšanu iznākums, būs tā ūdensšķirtne, pēc kuras valdība vai pat koalīcijas sastāvs varētu stipri vien mainīties. Vai jūs arī pieļaujat to?

– Nu novilksim šo ūdensšķirtni, šķērsosim to un tad skatīsimies. Jūs zināt, ka “Vienotībai” bija iniciatīva veidot kopīgu sarakstu vai vismaz parak-stīt memorandu par mūsu partneru sadarbību Rīgas domes vēlēšanās.

Mērķis bija panākt domē labēji centrisko vairākumu un nomainīt Ušakova–Amerika tandēmu. Viņu saimniekošana rada nopietnas problēmas un ikgadēji pieaugošu budžeta deficītu, kas jau sasniedz 11,4% līmeni. Šis tandēms Rīgas mērogā atkārto Kalvīša politiku dzīvot pāri saviem līdzekļiem valsts mērogā.

Tās ir arī populistiskas iniciatīvas, administratīvā resursa izmantošana popularitātes celšanai, un, kaut tas pāris gadus tīri jauki funkcionē, pēc tam pār visu sagāžas ļoti smaga krīze. Negribētos, ka Ušakovs ar Ameriku ievilktu Rīgu šādā “bedrē”. Domes darbību pastāvīgi pavada korupcijas skandāli, Valsts kontrole ziņo par nesaimnieciskumu Rīgas brīvostā. Valsts norīkotie pārstāvji ostas valdē reaģēja un lika priekšā nomainīt ostas pārvaldnieku, strādāt pie pārvaldības sakārtošanas, bet “Saskaņas centra” pārstāvji izlikās acīmredzami apmierināti ar šāda stila saimniekošanu.

– Tad “Vienotībai” vajadzēja nākt ar stiprāku komandu uz domes vēlēšanām un partijai vairāk atbalstīt kandidātus, kuri pagaidām nav ieguvuši augstu rīdzinieku atbalstu.

V. Krustiņš: – Bet tā taču esot stiprākā komanda!

– Tieši tā! Īstos reitingus redzēsim 2. jūnijā un tad arī vērtēsim.

– Atgriezīsimies pie Valsts prezidenta atklātajiem izteikumiem. Bija runa, ka vajadzētu nostiprināt premjera autoritāti valdībā, ļaut viņam izvēlēties ministrus un to koriģēt ar Satversmes palīdzību. Partijas, kā izskatās, turpretī neko negrasās revidēt.

– Te tomēr svarīgi sagaidīt konkrētus priekšlikumus. Manuprāt, iniciatīva ir vērtējama. Citās valstīs tamlīdzīgs modelis ir iedzīvināts. Tagad arī ir paredzēts, ka premjers izraugās valdību. Bet parlamentārā iekārtā nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts, un tur, protams, parādās koalīcijas partiju loma.

Ja partijas nebūs apmierinātas, tās nebalsos par valdību. Taču tālākajā darbā varētu apspriest sistēmu, ka premjeram ir tiesības mainīt ministrus bez parlamenta balsojuma. Šķiet, Valsts prezidents apmēram to bija domājis.

E. Līcītis: – Uz avīzi vai katru dienu zvana lasītāji, kuri saka – Dombrovskim vajadzētu kļūt stingrākam, saliekot lietas pa plauktiem un stiprinot valdības komandas darbu! Tečeres kundzes izvadīšanā jums neradās filozofiskas domas, sak, man arī vajadzētu būt vairāk no dzelzs?

– Nezinu, vai īsā laikā un radikāli mainīšu darba stilu. Tas pietiekami labi zināms kā koleģiāls. Nepieciešamības gadījumā varu arī uzstāt, ka jāpieņem tie lēmumi, kas jāpieņem.

V. Krustiņš: – Vai jūs neizjūtat vajadzību likt priekšā Satversmes balsojumu, kas nostiprinātu izpildvaras lomu, paaugstinātu premjera vietu?

– To esmu uzskatījis par prezidenta un likumdevēja kompetenci. Esmu iniciējis tikai fiskālās disciplīnas principu nostiprināšanu Satversmē, taču eksperti iebilda, un tā vietā tapa likums, kas jau stājies spēkā.

– Redzot tās nepārejošās grūtības Saeimas partiju starpā, aizvien vairāk uzmācas “vecas” pārdomas, kādi aspekti dzina Kārli Ulmani 15. maijā veikt dažus parlamentārās iekārtas pārveidojumus, kurus prez. Zatlers vienubrīd dēvēja nevis par “autoritārismu” vai “diktatūru”, bet par prezidenta pārvaldes iedibināšanu. Akad. Stradiņš arī secinājis, ka demokrātijai blakus vajadzīga autoritāte. Daudzi jūt, ka kaut ko vajag – ja vara ir saistīta ar instrukcijām, nolikumiem, partijas rīkojas visai patvaļīgi, bet atbildību reti kurš spēj un grib uzņemties.

– Ar normatīvajiem aktiem nav tik bēdīgi, jo instrukcijās nereti paredzēti izņēmumi konkrētu valstiski nepieciešamu pasākumu veikšanai. Un tad lēmumus var pieņemt, neievērojot vienas vai otras birokrātiskās procedūras.

– Jūs pats kā Ministru prezidents šādas iespējas izmantojat?

– Bijuši Ministru kabineta lēmumi, kas – neteiksim, ka bieži, – vairākas reizes tādā veidā pieņemti.

E. Līcītis: – Nesen ievērojams lauksaimnieks šķendējās, ka valsts nokļuvusi juridiskas diktatūras varā! Visās lietās klāt ir juristi, bars ar padomniekiem, dibina darba grupas pat šķietami vienkāršu jautājumu risināšanai, un tad tas nebeidzami ievelkas. Slēdzieni ir pretrunīgi, juridiskie strīdiņi līdz asinīm no deguna – valdības darba efektivitāte krītas uz nulli.

– Jā, nu tā juristu klātbūtne ir jūtama…

– Premjerministr, kāds ir jūsu vēlējums 4. maija svētkos?

– Šis 4. maijs ir iezīmīgs ar to, ka Latvijas Republika kopš neatkarības atjaunošanas pastāv ilgāk nekā pirmskara Republika no 1918. gada līdz 1940. gada okupācijas dienai.

Manuprāt, noslēdzies atskaites posms, par ko derētu aizdomāties. Par stratēģiskajām lietām, ko esam šajā laikā paveikuši, un par to, lai Latvija arī uz priekšu pastāvētu kā brīva, neatkarīga zeme.

Jaunā paaudze to uztver kā pašsaprotamu, garantētu lietu, taču pie valstiskuma stiprināšanas jautājumiem jāstrādā nepārtraukti un ar visiem spēkiem. Stratēģiskās izvēles, ko Latvija izdarījusi, virzoties uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā, lielā mērā dod garantijas mūsu neatkarībai. Es uzskatu, ka šajā virzienā jāturpina strādāt, lai neatkarību nostiprinātu patiesi neatgriezeniski.

– Jūs taču paliksiet savā vietā – neesat nolūkots darbam Eiropā?

– Nē, mans mērķis nav mainījies – nostrādāt vismaz visu šīs Saeimas sasaukuma laiku. Par tālāko lai lemj vēlētāji.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+