Dombrovskis: Skolotāji ir labi. Bet vienmēr ir arī kur augt. 0
V. Krustiņš: – Nolēmām lūgt jūs uz interviju, lai noskaidrotu, kas īsti notiek. Ministru prezidents kārtējo reizi kritizējis jūs un jūsu vadīto ministriju. Ja ministram vai ik nedēļu atgādina, cik viņš ir nekompetents, tad gribas pajautāt: vai tas nozīmē, ka pašam jāiet prom? Jaunzemes-Grendes kundze nepratās.
V. Dombrovskis: – Ja pastāv kādas objektīvas problēmas manā vai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbībā, ceru, ka valdības vadītājs mani par šīm problēmām informēs. Tad, protams, mēģināšu laboties. Pagaidām sarunu, kurā būtu informēts par objektīvām problēmām, nav bijis. Varu kaut ko spriest tikai no tā, ko premjers sacījis medijiem. Secinu, ka galvenie pārmetumi ir par to, ka IZM bija domstarpības ar Finanšu ministriju par skolēnu skaitu un IZM budžeta veidošanu, bet nu jau par trīs ceturtdaļām šī problēma ir atrisināta. Bija arī domstarpības par skolotāju atalgojumu. Iespējams, premjeram nav patikušas metodes, ar kurām centos aizstāvēt savas nozares intereses. Metodes bija samērā asas. Taču svarīgākais ir iznākums, un nu es redzu – premjera pārstāvis Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības sēdē paziņojis par gatavību palielināt zemāko skolotāju algas likmi no 280 līdz 295 latiem. Tas ir būtisks solis uz priekšu.
Pēc būtības esmu miermīlīgs cilvēks, kam nepatīk izmantot asas metodes, bet galvenais, lai būtu panākumi.
– Ar jūsu priekšteci ministru Robertu Ķīli mums bija laba sapratne un labas attiecības. Viņam bija labi nodomi, žēl, ka neizdevās tos īstenot. Ministra maiņa bija politiska. Tagad politiska pieskaņa, šķiet, ir arī pret jums vērstajai kritikai. Laikraksts “Vesti segodņa” jau raud, ka vienīgais krievu ministrs tiek izstumts. Skan spriedelējumi, ka jūs un jūsu vadīto ministriju izmanto cīņā, ko “Vienotība” sākusi pret Reformu partiju. Vai cīņa notiek par politiskiem jautājumiem vai tiešām par kompetentu ministru un kompetentu ministriju?
– Politikā bieži grūti saprast, kāda ir īstā citu politiķu vēlme. Arī šobrīd aiz premjera kritikas var stāvēt gan vēlme izveidot citādu valdošo koalīciju, gan vēlme vienkārši pabaidīt koalīcijas partnerus, spēlēt uz Reformu partijas nerviem nākamā gada valsts budžeta veidošanas laikā. Kopumā jāsecina, ka šāda manevrēšana diemžēl ir neatņemama politikas sastāvdaļa, kas man kā ministram atņem laiku, ko varētu veltīt nozares problēmu risināšanai.
Bija brīdis ar neskaidrību, vai palikšu ministra amatā vai ne. Tas gan nav tik svarīgi kā tas, ka šādas spēles ir ārkārtīgi negodīgas pret izglītības un zinātnes nozari, kas ir ļoti smaga un arī ļoti svarīga.
Grūti iedomāties valsts nākotni, ja izglītībā neiegulda naudu, jo tas ir ieguldījums cilvēkresursos. Izglītības nozare daudz cietusi, jo politiķi uzskata, ka šai nozarei pat divas reizes var noņemt finansējumu un nekas traks jau nenotiks. Varbūt būs kādas protesta akcijas, bet skolas un skolotāji turpinās strādāt.
Taču šīs nozares darbības rezultāts nav redzams uzreiz. Tas redzams pēc daudziem gadiem. Ja nozarē netiek investēts, pēc gadiem nekāds labais rezultāts nebūs. Politiskā tuvredzība šajā jomā ir bīstama.
– Premjers jums prasījis paskaidrojumus arī par sadarbību ar medijiem, kam jūs esot notērējis neiedomājami lielu naudu.
– Jautājumā ar jau esošo sadarbību ar medijiem jāteic, ka runa ir par profesionālās izglītības informatīvo kampaņu. Visiem zināms, ka no postpadomju laikiem profesionālās izglītības prestižs ir, maigi sakot, ļoti zems. Uz to norāda arī sabiedriskās domas aptaujas. Lielai daļai par to, kas šobrīd notiek profesionālajā izglītībā, vispār nav nekādas informācijas. Tāpēc sabiedrība jāinformē par to, ka šobrīd profesionālajā izglītībā tiek ielikta liela nauda. Tās modernizācijā Eiropas Savienības līdzekļus ieguldīs, iespējams, pat vairāk nekā augstskolās. Valsts plānošanas dokumentos noteikts mērķis – panākt, lai profesionālo izglītību izvēlas vismaz 50 procenti 9. klases absolventu. Patlaban to izvēlas tikai 30 procenti. Tāpēc svarīgi ne tikai jauniešus, bet arī viņu vecākus informēt, ka profesionālā izglītība mainās uz augšu, lai kāptu tās prestižs. Lai vecāki bērnam neteiktu: ja tu neiesi uz augstskolu, no tevis dzīvē nekas prātīgs neiznāks. Tāpēc kampaņu vajag. Man tikai žēl, ka tai varam tērēt tikai Ls 20 000. Vajadzētu vairāk.
Eiro ieviešanas reklāmas kampaņu arī valsts finansē, ieguldot 170 000 latu. Kāpēc šajā gadījumā nav uztraukuma par reklāmas lietderību? Tie paši Dziesmu un deju svētki – ja uz tiem tāpat nevar nopirkt biļetes, kāpēc vēl jātērē nauda reklāmai.
– Kad runā par izglītības un kultūras jautājumiem, vienmēr tiek spriests par naudu, naudu un vēlreiz naudu. Varētu domāt, ka visas problēmas šajās nozarēs pazudīs kā uz burvja mājienu, ja vien būs tik daudz naudas, cik gribēsies. Zinātnei ir vismazāk naudas starp Eiropas valstīm. Kāpēc tā? Vai tas ir kāds politisks uzstādījums? Vai arī Latvijas zinātne nemaz nav vairāk vērta?
– Tiesa, ka Latvija ir pēdējā vietā zinātnes finansēšanā Eiropas Savienībā (ES). Septembra beigās biju ministru sanāksmē Briselē. Mums izdalīja grāmatu ar ES statistikas datiem par zinātni. Izrādās, ka Latvija ir pēdējā vietā ES ne tikai zinātnes finansējuma, bet arī inovāciju ziņā. To var saistīt ar mūsu dzīves līmeni, kas nedod iespēju dāsnāk finansēt zinātni. Bet Igaunija arī nav daudz turīgāka, taču inovāciju ziņā ierindojas stipri augstāk par vidējo līmeni. Tas norāda uz to, ka problēma nav tikai naudā.
Domāju, ka Latvijas zinātnē ir jomas, kurās ir vērts investēt, jo Latvijas tautsaimniecība šīs jomas atklājumus var lietderīgi izmantot. Viena no tādām jomām ir, piemēram, farmācija, jo Latvijā darbojas šīs nozares uzņēmumi.
Taču ir arī jomas, kuru pienesumu īsti neredzam. Valsts tērē naudu pētniecībai ekonomikā un citās sociālās zinātnēs, bet, ja paskatāmies uz valstij svarīgiem jautājumiem, par kuriem notiek diskusijas, – lata devalvācija, nodokļu samazināšana, demogrāfijas risinājumi –, šajās diskusijās neredzam aktīvu Latvijas zinātnieku klātbūtni. Mums ir daudz mācībspēku sociālajās zinātnēs, jo šajos virzienos mācās puse no visiem studentiem. Varbūt uzmanīgi nelasu avīzes, bet šo mācībspēku balsi nedzirdu.
I. Kuzmina: – Ja viņiem pajautā viedokli, parasti atbild labprāt. Taču jautājums ir, cik bieži paustais viedoklis balstīts uz kvalitatīviem pētījumiem.
– Jā. Un, ja šo balsi nedzird, var vaicāt, par ko valsts maksā.
– Iepriekšējais ministrs Roberts Ķīlis mēdza sūkstīties, ka arī izglītības jomā trūkst pētījumu.
– Arī izglītības joma ir ļoti apjomīga valsts apmaksātu studiju vietu ziņā – tur ir vairāk nekā 2000 budžeta vietu ik gadu. Taču skolās ik gadu ienāk tikai ap simts jaunu skolotāju. Tātad šajā nozarē ir speciālistu pārprodukcija, turklāt arī izpētes jomā darbs nerit īpaši aktīvi.
V. Krustiņš: – Nav vairs daudz laika palicis līdz Latvijas Republikas simtajai dzimšanas dienai, bet nejūtu, ka valsts vadība interesētos par šā pasākuma intelektuālo pusi. Pasūtīs droši vien oratoriju, būs parādes. Bet, ja runājam par to, vai nevajadzētu izdot vēstures enciklopēdiju vairākos sējumos, kuros noskaidrotu pamatlietas, ko esam simt gados sasnieguši, tad interesi nejūtam. Kādam tomēr pie šī darba būtu jāķeras. Kāds politiķis vaļsirdīgi atzinās, ka neuzņemas šo darbu, jo valsts simtajā gadā pats varbūt vairs nemaz nebūs pie varas, kāpēc tad pūlēties?
– Te jāatgriežas pie zinātnes finansējuma. Valsts piešķir naudu dažādu zinātnes projektu īstenošanai. Viens no šādiem projektiem varētu būt enciklopēdijas sagatavošana un izdošana. Jautājums, vai kāda zinātnieku grupa pieteiksies ko tādu veikt un vai Latvijas Zinātnes padome šo pieteikumu atbalstīs.
– Tikko Valstiskās audzināšanas apakškomisijā tapis valstiskās audzināšanas programmas projekts. Ko jūs par šo projektu domājat?
– Esam deleģējuši ministrijas pārstāvjus dalībai diskusijā par to, kādam jābūt šim projektam. Par visām detaļām šobrīd neesmu kompetents spriest, taču pozitīvi vērtēju to, ka notiek diskusijas par mācību saturu. Jādomā arī, kā viskorektāk šo mācību priekšmetu nosaukt – valstiskā audzināšana vai civilā izglītība.
Jādiskutē arī par to, vai būs jauns mācību priekšmets vai arī jāintegrē sociālajās zinībās, kas ir plašs mācību priekšmets, kurā iekļautas daudzas tēmas.
– Kāda ir jūsu paša attieksme pret valstiski pilsonisko audzināšanu? Vai ir skaidrs, kādai tai vajadzētu būt?
– Pilnīgas skaidrības pagaidām nav. Zinām, ka rietumvalstīs pilsoniskā izglītība tiek plaši pasniegta. Skolēniem māca, ko nozīmē demokrātiska valsts, kādas tajā ir pilsoņa tiesības un pienākumi.
Par šo zināšanu kā atsevišķa priekšmeta ieviešanu gan esmu ļoti piesardzīgs, jo ministrijai izteiktas daudzas prasības par jaunu mācību priekšmetu iekļaušanu izglītības programmās, lai gan jau tagad mācību priekšmetu skaits mums ir lielāks nekā citās valstīs.
– Ministrijai jāvērtē, cik būtiski ir skolu programmās iekļaut valstisko audzināšanu.
– Būtiski ir tas, lai jaunietis, pabeidzot skolu, zinātu pilsoņa tiesības un pienākumus, to, kā darbojas valsts un pašvaldības.
– Vai krievu skolās valstiskās audzināšanas programmai vajadzētu būt tādai pašai kā latviešu skolā? Tas katrā ziņā būtu loģiski, bet vai tiešām var mācīt pēc vienotas programmas?
– Jau šobrīd, piemēram, centralizētie eksāmeni latviešu valodā ir vienādi pilnīgi visās skolās. Tāpēc nedomāju, ka vienota programma radītu kādas problēmas.
Man ir diezgan riskanti ko teikt par iespējamām pārmaiņām mācību saturā. Atkārtošu, jau tagad mācību priekšmetu skaits, manuprāt, ir pārāk liels. Jāsaprot, ka ir ierobežojumi tam, cik daudz mācību stundu skolēniem drīkst būt. Ir tomēr mācību priekšmeti, kuru prestižs izveidojies gadsimtu laikā, piemēram, matemātika un valoda, kuros stundu skaitu samazināt nedrīkst. Ir arī, protams, citas prasmes, ko būtu vēlams apgūt, tomēr tās nav tik svarīgas kā matemātika.
Tāpēc valstisko audzināšanu var iekļaut sociālajās zinībās, kur moduļu veidā tiek daudz kas mācīts.
I. Kuzmina: – Par valsts uzbūvi, demokrātiju, to pašu nodokļu maksāšanu sociālajās zinībās māca jau tagad. To paredz mācību priekšmeta standarts. Taču acīmredzot šis mācību priekšmets ir tik plašs, ka valstiski svarīgās lietas tajā pazūd. Skolotāji nespēj katrai sociālo zinību tēmai pievērst pienācīgu uzmanību, jo mācību priekšmetā samests daudz kas. Gan jau zināt, ka Veselības ministrija ir neapmierināta, ka šajā blokā iekļauti veselības jautājumi, un prasa atsevišķu, obligātu veselības mācību.
– Protams, labāk un redzamāk, ja ir atsevišķs priekšmets. Ja tā izveidošanu izdevies panākt kādam ministram, tad pavisam labi – ministrs savu vārdu var ierakstīt vēsturē. Kā to savulaik izdarīja Šadurska kungs ar kristīgo mācību. Ieliekot tēmu kādā blokā, ierakstīt savu vārdu vēsturē ir daudz grūtāk. Tāpēc atbildīgajām personām negribas atzīt, ka diez vai veselības mācībā ir tik daudz materiālu, lai varētu izveidot atsevišķu mācību priekšmetu.
V. Krustiņš: – Vai jums kā ministram ir skaidrība, cik kvalificēti ir Latvijas skolotāji? Piekrītu, ka viņus vajag labāk situēt. Pirmskara laikā skolotāja tēls bija pavisam citāds nekā pašlaik. Tagad no skolotāju puses mēs dzirdam tikai protestus par naudu, kas, manuprāt, ir pat antipedagoģiski, jo skolēns tad redz nevis izglītotu inteliģentu skolotāju, bet gan materiāli nenodrošinātu un vaimanājošu cilvēku. Tas jāsaprot arī “augšā”.
– Skolotāju ir daudz – vairāk nekā 30 000. Gan jau katrs saskāries ar kādu neprofesionālu skolotāju, taču es uzskatu, ka kopumā skolotāji ir labi. Visvairāk uzticos PISAS pētījumiem par skolēnu sasniegumiem starptautiskā salīdzinājumā. Pētījumi rāda, ka jau daudzus gadus mūsu skolēnu sasniegumi ir augstāki nekā pasaulē vidējie.
Kaut ministrs esmu tikai četrus mēnešus, gana daudz esmu bijis reģionos un skolās, kur tiekos ar pašvaldību vadītājiem, skolu direktoriem un skolotājiem. Šajos četros mēnešos esmu saticis simtiem skolotāju. No sarunām, no netiešām pazīmēm iespaids par skolotājiem ir ļoti labs. Tie ir cilvēki, kas, neskatoties uz dažādām problēmām izglītības sistēmā, apzinās sava darba nozīmi un cenšas to darīt pēc iespējas labāk. Taču vienmēr iespējams darīt vēl labāk. Katra cilvēka dabiskajam kodam būtu jābūt – censties darīt pēc iespējas labāk. Diemžēl ir arī objektīvi apstākļi, kas traucē skolotājus nodoties savam darbam. Domāju, ka visi vecāki gribētu, lai skolotājs domā par viņu bērnu izglītošanu, nevis par to, kā viss ir piegriezies un vai pietiks naudas pienam un maizei. Sabiedrībai būtu jānodrošina, lai skolotāji var nedomāt par šīm lietām.
Taču, atgriežoties pie manis minētajiem PISAS pētījumiem, jāsaka, ka Igaunijas skolēnu sasniegumi tomēr ir krietni labāki nekā mūsējo. Nezinu, vai tas ir skolotāju vai citu iemeslu dēļ. Mums ir labi skolotāji, bet vienmēr ir arī kur augt.
I. Kuzmina: – Pirms dažām nedēļām paudāt gatavību pārskatīt skolu finansēšanas modeli “Nauda seko skolēnam”. Bet skaidrības, ko likt vietā, nebija. Vai tagad kaut aptuvena skaidrība radusies?
– Principu “Nauda seko skolēnam” ieviesa 2009. gadā, kad Latvijā iestājās ekonomiskā krīze, paredzot, ka tas palīdzēs konsolidēt skolu tīklu. Toreiz šī doma bija racionāla. Un no šā modeļa ieviešanas ir radušies daži ieguvumi. Piemēram, lielajās pilsētās pastiprinājusies skolu konkurence, tās spiestas eksperimentēt, kļūt radošākas, veidojot savu piedāvājumu. Notiek skolu decentralizācija. Par to man prieks. Daļēji notika arī skolu tīklu pilnveidošana. Taču arī tagad ir vietas, kur tuvu atrodas divas skolas, bet netiek reorganizētas, jo pieder divām dažādām pašvaldībām.
Šis modelis nevar saglabāties demogrāfiskās situācijas dēļ. Ja katru gadu skolēnu kļūst mazāk, tad mazāk ir naudas skolotāju algošanai. Skolotāji par to pašu darba slodzi, samazinoties bērnu skaitam klasē, saņem mazāku atalgojumu. Nezinu, uz kuras planētas šāda situācija varētu būt taisnīga. Katru gadu šī modeļa dēļ ir nerimstoša cīņa par finansējumu skolotāju algām.
Turklāt konkurence par bērniem, jo sevišķi reģionos, dažbrīd kļūst mežonīga. Vislabākais novēlējums skolai un skolotājiem – lai jums būtu daudz bērnu! Jo bērns nes naudu.
Noteikti nerunāju par to, ka šo modeli tagad vajadzētu izmest pa logu, taču ir skaidrs, ka modelim jāevolucionē. Paņemsim labāko no šā modeļa un centīsimies novērst trūkumus.
Negribu gan spert sasteigtus soļus tik nozīmīgā jomā. Manuprāt, vajag kvalitatīvu pētījumu, kurā tiktu aplūkotas esošā finansēšanas modeļa pozitīvās un negatīvās puses. Jaunu skolu finansēšanas sistēmu varētu piedāvāt neilgi pirms nākamās Saeimas vēlēšanām.
V. Krustiņš: – Jā, vēlēšanas tuvojas. Nesen “Vienotības” dome pulcējās Cēsīs, kur priekšsēdētāja Āboltiņas kundze teikusi, ka būtu priecīga “Vienotības” rindās redzēt ārlietu ministru Rinkēviču. Es nedzirdēju paziņojumus no Rinkēviča puses, ka viņam nav plāna no Reformu partijas pāriet uz “Vienotību”. Vai citas partijas tagad no Reformu partijas izlasa vajadzīgos cilvēkus?
– Nebūtu korekti, ja es tagad atbildētu ministra Rinkēviča vietā. Prieks, ka vismaz daži mūsu partijas pārstāvji ir tik pieprasīti un ka citas partijas grib mūs redzēt pie sevis. Vai šīm vēlmēm tiks atbildēts, to jau laiks rādīs.
– Pirms kāda laika runāja, ka Reformu partija varētu kādam pievienoties. Vai šobrīd pastāv tādi plāni?
– Jebkuras grupas un organizācijas dabiskais mērķis ir pastāvēt. Arī Reformu partijas politiķu mērķis ir pastāvēt, strādāt tā, lai radītu piedāvājumu, par ko vēlētājiem balsot. Galavārdu teiks vēlētājs.
