Mobilā versija
-2.0°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
6. augusts, 2017
Drukāt

Dominika. Ceļotāja piezīmes par vietu, kur filmēti “Karību jūras pirāti”

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Skotsheda ir Dominikas galējais dienvidu gals. No kalna, kas atrodas nelielas zemes strēles galā, pa labi redzama bangainā Atlantija, pa kreisi rāms Karību jūras līcis zvejai un zemūdens pasaules vērošanai.

Dominika gan atrodas zemeslodes otrā pusē, taču problēmu ziņā esam tuvi. Piemēram, latviešu sāpe ir mūžīgā Latvijas jaukšana ar Lietuvu, savukārt Dominikas iedzīvotājiem visu laiku pārējai pasaulei jāpierāda, ka viņu valstij nav nekāda sakara ar Dominikānu, kas gan atrodas tajā pašā reģionā, tomēr piecus sešus simtus kilometru uz rietumiem. Dominika nav klasiska Karību jūras tūrisma “paradīze”. Tāpēc turp arī devāmies. Iespaidu daudz, padalīšos dažos.

“Nu kā tā var būt, ka mēs zinām, kur ir Jamaika, savukārt jamaikieši nezina, ka tāda Dominika vispār eksistē, un mūs visu laiku jauc, lai arī skolā mācījāmies no vienām un tām pašām ģeogrāfijas mācību grāmatām!” pukojas šoferis, vārdā Enrike, vēlā vakarā vedot mūs pāri visai Dominikas salai no lidlauka, ko īsti par lidostu saukt negribas, uz galvaspilsētu Rozo. Līkloču ceļš pāri kalniem, cauri mežiem un nelieliem ciematiem ir ap 40 km garš. Ko darīt, ja salas reljefs tāds, ka pietiekami līdzenu vietu lidmašīnas nosēdināšanai līdzās galvaspilsētai neatrast. Dominika pārsvarā ir kalnaina un nelepojas ar Karību jūrai raksturīgajām balto smilšu pludmalēm. Pludmales te ir vai nu šauras un akmeņainas, vai arī klātas melnām smiltīm. Tā kā dominikiešiem nav klasisko rietumu tūristu pievilinošo labumu, Dominika popularizē sevi kā floras un faunas ziņā bagātu “Karību dabas salu”. Salas kalnaino un mežaino vidieni patiesi aizņem galvenokārt tikai dažādi dabas rezervāti. Tajos netrūkst lietus mežu augu bagātības, ūdenskritumu, termālo ūdeņu, upju un avotu. Upes ir Dominikas svētība (“Viņiem Barbadosā nav nevienas, bet mums to ir simtiem!”) un reizē lāsts, jo, lietavām sākoties, tās ļoti strauji pārplūst un iegūst postošu spēku. 2015. gada 27. augusta viesuļvētras “Ērika” sekas salā joprojām manāmas izskalotu ceļu posmu, zemes nogruvumu un sagrautu vai vienkārši upes vidū ieskalotu tiltu veidā. Kaut skaitās, ka lietus sezona sākās tikai jūlijā, pamatīgas lietavas piedzīvojām, tur arī maijā būdami. Dienā var būt vairāk nekā +30 grādu silts, taču vakari kalnainajā vidienē vēsi un uz ceļiem iekšzemē parādās migla. Pie Dominikas Karību jūras krastiem mēdz uzturēties un baroties kašaloti un delfīni, kuru lūkošana ir viena no tūristu atrakcijām. Piekrastē daudz snorkelēšanas vietu, kur jūras dibenā paveras eksotisku zivju, koraļļu un vēl visvisādu radību pasaule. Salā nav indīgu rāpuļu, zirnekļu vai kukaiņu, bet ir daudz un dažādas ķirzakas un, protams, krabji.

Dominikas sala reiz piederējusi frančiem, līdz 18. gadsimtā tā pārdota britiem. Oficiāli Dominikā visi runā angliski, taču vietējie ikdienā savstarpēji labprāt sazinās kreolu valodā, kas ir verdzības laiku mantojums un sastāv no pamatīga franču, spāņu un vēl nez kādu valodu mikšļa, kurā nesagatavotam orientēties praktiski neiespējami. Dominikā ļoti lepojas, ka tā ir vienīgā sala reģionā, kur saglabājušies pirmskolonizācijas perioda iezemiešu – karibu – kopiena. Visur citur pirmskolumba laiku iedzīvotāji izzuduši. Šī zeme gan nav plaukstošākā starp Karību jūras salu valstīm, un tam ir kā objektīvi, tā, šķiet, arī subjektīvi iemesli. Ne jau velti Dominikas kaimiņi, kam dzīve turīgāka un sakārtotāka, dominikiešus uzskata par tādiem kā “nabaga radiniekiem”.

Ceļš no Rīgas līdz Dominikai mūs veda vispirms uz Londonu, tad Antigvas salu, kur lidosta ir pietiekami liela transatlantisko reisu uzņemšanai, un tālāk ar vietējo aviokompāniju. Apmetāmies galvaspilsētā Rozo, un salā pavadījām vairāk par nedēļu. Rozo dominē šai pusei tradicionālā vienstāvu, divstāvu koka un mūra apbūve. Valdības māja ar saviem septiņiem stāviem paceļas pār pilsētiņu gluži kā tornis, no kura pilsoņu gaitām sekot. Pamatīgākā Rozo būve neapšaubāmi ir kriketa stadions.

Pārvietojoties izmantojām vai nu viesnīcnieka sarūpēto transportu, vai vietējos busiņus, par kuriem no agrākās pieredzes zinām, ka tādos izjūtams vietējais kolorīts. Dominikieši ir draudzīgi un labvēlīgi. Ja brauc pieminētajos “maršrutniekos”, jābūt gatavam nepārtraukti taujāt, jo salā nekur nav autobusa pieturu tradicionālā izpratnē. Nav arī nekādu maršruta plāksnīšu, kur nu vēl tablo. “Autoostas” lomu faktiski pilda noteiktas ielas, bet iebraucējam sākumā grūti noorientēties, pie kura krustojuma kura virziena busiņi pulcējas, vēl jo vairāk uzminēt, ka šis busiņš brauc līdz A, bet šis līdz B. Visa pamatā ir komunikācija. Saraksti neeksistē. Transports brauks tad, kad tas būs izdevīgi šoferim, tas ir, kad vairākums no desmit pasažieru vietām būs aizņemtas.

Indiāņu upe un “prezidents”

Tūristi Dominikā lielākoties ierodas ar lielajiem kruīza kuģiem, kuru sezona beidzas maijā. “Peldošās mājas” piestāšanas dienā sala ir viesu pārbāzta. Kad kuģis prom, paliek labi ja daži desmiti “balto cilvēku” uz visu valsti. Apzināti izvēlējāmies nosacīti tukšo sezonu, citādi ar Dominikas dabas jaukumu baudīšanu rastos nopietnas problēmas. Varbūt tādēļ, ka tūristi salā iesteidzas tikai uz dienu un tad kuģo tālāk, varbūt citu apsvērumu pēc dominikiešos, šķiet, dzimusi pārliecība, ka viņi labāk zina, par ko tūristam jāinteresējas un par ko ne. Tāpēc viņi var “nedzirdēt”, ja jautāsiet lietas, kas viņiem neasociējas ar tūrista uzvedību. Kas tie par ļaudīm graustos pie upes? Kāpēc man jāņem taksis par 60 USD, ja to pašu gabalu vietējā busiņā varu nobraukt par 15 USD?

Tā kā Dominikā uzņemti “Karību jūras pirāti”, loģiski, ka, pēc vietējo domām, baltajam tūristam jādeg ziņkārē apraudzīt šīs vietas. Viena no tādām ir Indianrivera jeb Indiāņu upe pie Portsmutas salas rietumos. Pret filmu esam vienaldzīgi, taču pati upe gan jāredz, jo tā ir platākā valstī ar dabas bagātību krastos. Indianriverā drīkst braukt tikai airu laivās un tikai sertificētie gidi. Tūrists pilsētiņā ir kā uz delnas, tāpēc Portsmutā mūs ātri notver Ēriks – Boba Mārlija tipa vīrs, kam upē stāv koka laiva rastafariešu, tas ir, Etiopijas karoga, krāsās. Ēriks, kaut skarbs no vaiga, šķiet dvēselē filozofs un patiess dabas mīļotājs. Laivojot pa upi, viņš norāda uz džungļos ieaugušajām kokospalmām un stāsta, ka tur reiz bijusi plantācija, kokosrieksti vesti pārdošanai, bijis bizness, bet nu plantācija pamesta, īpašniece aizbraukusi un tagad kokosrieksti “ir par brīvu”. Līdzīgs stāsts no sērijas “tā paiet pasaules godība” seko par pamestu mango plantāciju. Arī tas beidzas ar – “bet tagad tie ir par brīvu”. Vēl Ērikam patīk putni. Par tiem un to ligzdām viņš stāsta un rāda ļoti labprāt. Jo putni ir gudri. Sevišķi tie, kas vij ligzdas zaros, kuri tālu nolīkst pār upi. Raugi, čūskas bīstoties līst pa zariem, ja apakšā ūdens, un tā putnēni ir pasargāti. Kaijas izmēra lidonis tikmēr klejo pa upes krastu. Tas nevis vienkārši pastaigājas, bet medī krabjus, kuri dienas laikā parasti slēpjas krastā izraktajās aliņās. Dažāda kalibra un krāsu krabji Dominikā tiešām ir “Dieva svētība”; tos kuplā skaitā var sastapt tupam pie savām alām mitrākās ceļmalās, mežā, klintīs pie ūdenskritumiem. Kad iestājas krēsla, arī Indiāņu upes sēres esot ar tiem pilnas. Ūdens upē ir brūni duļķains. Sāļā un saldūdens sajaukuma dēļ tajā esot liela zivju dažādība.

Pēc izkāpšanas no laivas sākas lietus. Portsmutā paslēpjamies zem kāda veikaliņa nojumes. Tā ir kļūda, jo nonākam slazdā – mums piesitas lokālais “pasaules valdnieks” (izrādās, tas nav Rīgas monopols!). Vīrs, sauksim viņu par Džo, vispirms mēģina mums pārdot pusmaisu negatavu mango augļu. Tā kā mango ienākas jūlijā, bet šis ir maijs, turklāt esam redzējuši, no kurienes pagaidām zaļie augļi varētu būt nākuši, ieņemam noraidošu pozīciju. Bet Džo vienalga grib pateikt savu sakāmo, ko uztveram tikai fragmentāri. Stāstījums ir ekspresīvs un kategorisks – viņš esot bijis ģenerālis, bet tagad ir “pasaules prezidents”, kurš saaicinājis visas pasaules augstākos tiesnešus un uzdevis viņiem “vienu vienkāršu jautājumu”, uz kuru tie tā arī nav spējuši atbildēt. Kas tas par ģeniālu jautājumu, paliek neskaidrs. Kaut stāstnieks esot bijis Kongo un vēl nezin kur, beigās viņš atzīstas, ka vislabāk tam paticis kaimiņu Gvadelupes salā. Tas beidzot izklausās ticami. Tikmēr garāmgājēji ar lietussargiem uz mums noraugās saprotošiem skatieniem. “Prezidentu” laikam te labi pazīst. Mūsu gatavība gaidīt, līdz lietus norims pilnībā, strauji dilst. Atstājam Džo pie mango pusmaisa un dodamies meklēt transportu atpakaļ uz Rozo.

Jāatzīst, Dominikā nemanīja iereibušos, taču askētiska paskata baskājainus savādniekus, kas sarunājās paši ar sevi vai acīmredzami mājoja savā pasaulē, diezgan bieži. Pārējo pilsoņu attieksme pret viņiem un viņu “iedod man dolāru” bija ignorējoša. Viens šāds, netālu no mūsu mājvietas klinšu nogāzes alā mītošs “eremīts” ik rītu ieradās pie viesnīcas ēkas, lai sagaidītu saullēktu ar klusinātu, bet no etnogrāfiskā viedokļa interesantu dziesmu.

“Nāves marš”

Tā pārspīlēti, tomēr ar patiesības devu kāds ceļotājs bija nosaucis gājienu uz vienu no slavenākajiem un reizē grūtāk sasniedzamajiem Dominikas dabas objektiem – Boilingleiku jeb Verdošo ezeru. Taku un maršrutu Dominikā daudz, taču šis tiešām bija grūtākais, kādu savā tūristu mūžā līdz šim esam veikuši. Ceļš uz ezeru ved cauri lietus mežam, šķērsojot vairāku upju gravas, kalnus un ielejas, no kurām interesantākā ir “Valley of Desolation” (Pamestības ieleja – angļu val.).

Maršruts uz Boilingleiku no sākuma punkta – kādas ūdenskrātuves kalnos, kur beidzas ceļš – taisnā līnijā ir aptuveni 3 km turp un tikpat daudz atpakaļ. Vēlāk parēķinot iznāca, ka katra kilometra pārvarēšana prasījusi 40 – 60 minūtes. Bez iepriekš sarunāta gida ceļā laisties nav prāta darbs, jo galvenās takas trase dabā nav iezīmēta. Tā lielākoties ir nojaušama, taču labāk, ja līdzi vietējais. Gumijas zābakos āvies pavadonis gids Randijs par pakalpojumu prasa 40 USD no personas. Starp citu, gidi nemaz vairāk par četriem pieciem tūristiem pavadīt neuzņemas, jo citādi nav iespējams izkontrolēt, vai kāds nav noklīdis, novēlies, pazudis, pārejot upi, apsvilinājis kāju karstajā avotā vai, nedod Dievs, “ar sirdi aizgājis”. Randijs vēlāk stāsta, ka tūristi, sastopoties ar grūtībām, kļūst izklaidīgi un beigu beigās vecāki vairs neuzmana pat savus bērnus. Reiz pazudis puika, kura prombūtni vecāki konstatējuši ar lielu novēlošanos – zēnu atrada upē, aizrijušos ar ūdeni. Randijs labprāt atceras, kā atdzīvināšanas nolūkos pļaukājis klientu bērnu, jo “labāk izpļaukāts nekā beigts”. Mūsu gids vispār ir liels jokpēteris; velk uz zoba, kad gājiena laikā paliek grūti un pats gardi smejas par saviem stāstiem. Randija garā ir vispirms brīdināt, kas draud viesim, ja tas nodara ko ļaunu Dominikas nacionālajam putnam – zaļganpelēkajam Siseru papagailim (Amazona imperalis) –, un tad beigās pie sevis noteikt: “Jā, bet tā papagaiļa gaļa ir ļooti garšīga!” Un smieties. Papagaili diemžēl redzējām tikai uz valsts karoga un ģerboņa, bet ne dabā. Bet Randijs turpina izklaidēt. Viņš noplūc lielu, mīkstu lapu, pārplēš divās daļās, sniedz katram un liek minēt, kam tā domāta. “To jums vajadzēs, kad iesiet krūmos!” (Smiekli.) Svarīgi esot izmantot lapu no pareizās, mīkstākās puses. Protams, Randijs labi orientējas lietus meža pasaulē. Viņš pa ceļam rāda, kur aug koks ar vīrieša potenci uzlabojošu mizu (tā esot kaimiņu salās pieprasīta Dominikas eksportprece), un puķes, kādas pie mums var redzēt vien botāniskajos dārzos un ziedu veikalos. Izrādās, ja lietus mežā jāiekur uguns, ņem kamparkoka sveķus. Tie ir balti, tiešām smaržo pēc kampara un uzliesmo jebkuros apstākļos.

Kad sakņu līkumiem pilnās meža takas posms beidzas, sākas ceļš, kur stāvi kāpumi mijas ar stāviem kritumiem. Nogāzēs dažviet it kā izveidoti pakāpieni, taču nevarētu sacīt, ka tie atvieglo kāpienu. Maršrutā jāšķērso vairākas akmeņainas kalnu upes. Lai tiktu pie tām, jānolaižas pa klinti pie upes, tā jāpāriet, lēkājot pa akmeņiem vai brišus, un otrā pusē atkal jārāpjas augšā. Rāpšanās notiek, liekot kājas klintīs izcirstos dobumos un turoties pie koku saknēm vai zariem. Upju ūdeni var dzert. Var padzerties arī no avotiem, ūdeni mutē nogādājot ar gumijkokam līdzīgas lapas palīdzību.

Laiks gājienam pagadījies apmācies, dūmakains, brīžiem līst, un tas ir gan labi, gan slikti. Mums iet secen lielākā daļa apkaimes panorāmas, kas paveras, kad esam uzcīnījušies kārtējā kalna korē. Augstākie kalni te ir kādus 1300 –- 1500 metrus diži, krūmiem, mežiem apauguši. Bet ceļš būtu daudz smagāks, ja laiks būtu skaidrs un saule karsētu. Arī bez tās gaisa temperatūra ir +30 grādi.

Kā jau minēts, Dominika ir vulkāniska – 1997. gadā kādā jaukā brīdī sēru saturošas gāzes pēkšņi izlauzās no klinšu spraugām un vienu no ielejām pa ceļam uz Verdošo ezeru pārvērta akmeņainā, dažādu toņu iedzeltenu sēra izsāļojumu klātā laukā. Tā arī ir “Pamestības ieleja” – te jāskatās, kur liek kāju, jo vietām burbuļo verdošu ūdeņu avoti. Randijs vēsta, ka tajos liekamas olas. Tikmēr tālumā pēc tvaika staba sazīmējams pats Verdošais ezers. Pēc būtības tas ir vulkāna krātera ezeriņš ap 70 m diametrā, kura tvaikos tītajā vidusdaļā ūdens burtiski vārās. Malās vidējā temperatūra ir ap +90 grādu. Ezers ir 60 m dziļš. Tas ir geizers, otrs lielākais verdošais ezers pasaulē (pirmais jāmeklē Jaunzēlandē).

Atpakaļceļā lietus no epizodiska pārtop nepārtrauktā. Uzskatāmi pārliecināmies, ko nozīmē tropiskās lietusgāzes un jēdziens “lietus meži”. Kad takas ūdens pārvērš krietnos strautos, kāpt kalnā nozīmē brist pret straumi. Slēpties no lietus ir absolūti bezjēdzīgi, jo tas nav iespējams, turklāt auksti jau nav. Šādā temperatūrā un gaisa mitrumā nekas nežūst – kas salijis, tāds paliks arī, ja lietus brīdi mitēsies. Nav vairs lielas starpības, vai brist pa upi vai taku – strautu. Mežā ūdens krājas starp koku saknēm un veido ezeriņus, kur līmenis līdz potītēm. Tā brienot, prātā nāk bērnībā lasītie stāsti par nabaga konkistadoru ekspedīcijām Dienvidamerikā. Jā, tas bija piedzīvojums.

Par Dominiku

Dominika – vulkāniska sala Karību jūras reģiona austrumos, Mazo Antiļu salu arhipelāgā.

Iedzīvotāju skaits – 73 500.

Platība 750 km².

Salas garums – 47 km, platums platākajā vietā – 29 km.

Bijusī britu kolonija Dominika ir neatkarīga republika kopš 1978. gada.

Galvenās ekonomikas nozares – lauksaimniecība un tūrisms.

Salā apritē ir Austrumkarību dolārs (ECS), kura proporcija pret ASV dolāru (USD) oficiāli ir 1:2,7, taču var mainīties atkarībā no tirgotāja noskaņojuma un godīguma. Visi ar tūrismu salā saistītie pakalpojumi notiek USD.

Pievienot komentāru

Kāpēc konjaku nav jāsilda plaukstās un kādi kokteiļi modē, stāsta slavens pazinējsKonjaka pazinējs Žans Mišels Košē: konjaku jau 150 gadus bauda kokteiļos un pirms lietošanas to nav nepieciešams sildīt plaukstās!
Draugiem Facebook Twitter Google+