×
Mobilā versija
Brīdinājums -11.7°C
Haralds, Almants
Piektdiena, 23. februāris, 2018
15. janvāris, 2018
Drukāt

Domu spēks ir varena enerģija. Kurzemes Prozas lasījumu laureāte Gundega Rezevska

Foto - Mārīte KārkliņaFoto - Mārīte Kārkliņa

Gundega Rezevska

2017. gada Kurzemes Prozas lasījumos par laureātēm kļuva divas rakstnieces. Gundega Rezevska ieguva balvu par stāstu “Intervija ar vilku”. Ikdienā jau kopš 1998. gada Gundega strādā ar bērniem, kuriem ir mācību vai garīgās attīstības traucējumi – viņa apguvusi speciālā pedagoga un logopēda profesiju Liepājas Universitātē. Kā pati saka: “Esmu atbalsts, lai viņi šajā pasaulē justos labi. Priecājos par viņu veiksmēm.” Arī saistībā ar darbu rakstīt sanāk daudz, taču līdztekus tam top dzeja un nu jau vairākus gadus – arī proza.

– Kad pievērsāties rakstniecībai?

G. Rezevska: – Nelielus tēlojumus un literārās pasakas esmu rakstījusi jau tolaik, kad rakstīju tikai dzeju. Liepājā un Ventspilī, radošu cilvēku brainstormā, piedzima ideja par Piejūras pilsētu Literāro akadēmiju, un es tur iesaistījos kā studente un domubiedre. Viss ir veiksmīgi attīstījies, sazarojies gadu gaitā: sākumā bija Sandras Vensko, dzejnieka Valentīna un citu ļaužu ideju uguntiņas, kādai Akadēmijai būt, tad, kā radošu domu ripināts kamols, tā pamazām ir kļuvusi bagāta ar raibiem dzīpariem, mēs tur līdzdarbojamies, veidojam savus radošos rakstus un rokrakstus, apmeklējam mūsu latviešu un arī ārzemju autoru lekcijas, radošās darbnīcas. Šobrīd mūsu uguntiņa ir Rakstnieku savienības filiāles vadītāja Linda Zulmane un viņas kolēģes.

– Kā jūtat sevi Liepājā un Liepāju sevī?

– Man mīļa ir Kurzeme un Vidzeme. Kurzeme, jo te vienmēr ir visbrāzmainākais jūras vējš, kurš sajauc domas un dod tām spēku celties augstāk par torņiem, bet Vidzeme iedod plašuma sajūtu. Gauja ir nemainīga vērtība manās domās. Priekules novadā, kurā strādāju, dzīva ir leģenda par Priekules Ikaru – cilvēks vēlas lidot un viņa vēlēšanās piepildās. Domu spēks – tā ir varena enerģija. Vārdu spēks arīdzan tāds ir. Liepājā spēku un radošu viļņošanos var just it visur. Tā ir sajūta, kad “caur tevi iet sidraba birzs un ne zariņa nenolauž tevī…”. Pavisam tuvu blakus ir manas dzimtās vietas Grobiņas sajūta – tā ir klusināta, bet tik un tā spēcīga. Abu šo pilsētu lielākā vērtība ir mainība. Uz labo. Rīga, gluži kā Čakam, “ir mana zelta bezdelīga”. Jūtu sevī arī Rīgas klātbūtni.

– Kas pamatā dod radošos impulsus, un vai tie dzejai un prozai atšķiras?

– Dzejas impulss man ir viena rinda, kas atnāk pie manis un urda. Tad es pierakstu – uz maza baltas lapas stūrīša, tūlīt pēc tam ir tāda virkne, spirāle ar plūstošiem vārdiem un izveidojas dzejolis. Un tad iestājas miers, jo dzejolis ir tapis pierakstīts. Ar prozu ir citādi. Pirmais pie manis atnāk darba virsraksts, izgaismojas vizuālajā atmiņā. Tad ir tēli, kuri virknējas ap mani, dienā vai vakaros ar mani ir kopā, sākumā tikai klusējot, bet tad iegūst krāsu, izskatu, balsi, īpašības un tad ir stāstījuma slāņi, vēstījums, ko pasacīt. Man pašai patīk vārdu plūsma, kad teikumi nokļūst uz papīra un velk sev līdzi citus teikumus un atdzīvojas stāsta zīmējums. Ir svarīgi sajust dziļāk, tad var nokļūt tuvāk stāsta būtībai. Tas ir suģestējoši.

– Kā vērtējat Prozas lasījumos gūto pieredzi? Vai savs teksts, skaļi nolasīts klausītājiem, izklausās citādi?

– 2017. gada nogalē mana radošā pieredze vispirms saistījās ar Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju. Lasīt šajā vietā bija priecīgi un ļoti saviļņojoši. Rīgas ceļojums un Prozas lasījumi LNMM radīja ļoti interesantas akustiskas asociācijas, man šķita, ka stāsts aizplūst muzeja velvēs, atbalsojas un aizveļas pāri cilvēku galvām. Man patīk lasīt skaļi savus darbus. Klausītāji var atrast to vēstījuma niansi, kura viņus uzrunās visvairāk. Saistoši, ka Rīgas Prozas lasījumi bija katru dienu citā vietā pilsētvidē, it kā pārklājot pilsētu ar rakstniecības plīvuru.

Prozas ABC

Linda Kusiņa, literatūrzinātniece: “Gundega Rezevska daudz vairāk izpaudusies kā dzejniece, un darbs ar prozu vēl ir pašā sākumā, tādēļ vienotu vērtējumu sniegt sarežģīti. Runājot konkrēti par “Interviju ar vilku”, stāsts ir precīzi nostrādāts un ar rūpīgu valodas materiāla izvēli rada gan kinematogrāfiski spilgtas ainas, gan spēcīgu emocionālu līdzpārdzīvojumu, ieinteresējot arī par turpmākajiem darbiem, kad tādi sekos.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Gundegas Rezevskas stāsta “Intervija ar vilku”, kas ieguva balvu Kurzemes Prozas lasījumos.

Pilsētas iela smaržoja pēc jasmīniem un dīzeļdegvielas. Viņš ievilka plaušās gaisu un asi ieklepojās. Mātes sagādātie uztura bagātinātāji nesniedza kāroto enerģiju, tikai uzjundīja spriedzi attiecībās. Brīdī, kad viņa zināja, kā ir pareizi jādzīvo, viņš kā vajāts zvērs vienmēr bēga no mājām un aizcirta durvis. Logu aizkari caurvējā atsitās stiklā kā drāšu sietā. Vakaros, kad viņi strīdējās, vārdi aizripoja pagultē kā noputējušas stikla pērles no mātes vecajām krellēm un aizbaidīja kaķeni, kura tur gulēja sarāvusies mazā kamoliņā kā ezis. Niknums ložņāja pa tapetēm kā odze, šņākdams un vētīdams rupjības un apvainojumus savā ceļā.

Pagātne nāca atpakaļ. Nakts murgos viņš bija redzējis, ka tēvs un māsa ir tepat. Ģimene dzēra liepziedu tēju mājas pagalma lapenē. Māsai bija melna kleita. Uztrūkstoties no sapņa, nomoda aukstās rokas iesvieda ķermeni realitātē. Mīļie palika lielceļa kilometrā, mašīnas vrakā. Krimināllietas izmeklēšana tika apklusināta. Virs šosejas tovasar lidinājās maitu ērglis. Putekļainie spārni švīkstēja, bet knābis kā kaula adata ievilka asiņainas sliedes grāvja margrietiņās.

Uzpūta rietumu vējš. Acis asaroja no dzelzceļa putekļiem. Aizdunēja galvaspilsētas vilciens. Sliežu ceļa savienojuma vietās sastāvi novaidējās, sasvērās un pārlēca uz citām pārmijām. Tu-duk-tu-duk-tu-duk. Pēdējie vagoni pazuda acu skatienam kā svina munīcijas kastes. Mmmm, nakts. Nodevības māsa.

Siksna bija palikusi no sencīša. Tēva smaids, piemiegtās acis, lūpu kaktiņu vieglās līnijas, kad viņš klausījās dēla vārdos, virpinādams pirkstos cigareti. Deviņdesmitie. Ģimene. Mājas. Reizēm likās, ka atmiņas varētu izskrāpēt no smadzenēm ar asu nazi. Tikai tas nebija iespējams. Tūkstošiem neironu impulsu šaudījās, sazarojās kā zirnekļa tīkli un traucēja domāt skaidri un attālināti. Vēl ilgi pēc bērēm Māte sēroja, meklēja dzīves jēgu, sēdēja uz diētām, bēga no sadzīves, pievērsās ticībai. Viņš attālinājās, veidoja dzīves plānu, kontrolēja mātes dzīvi, sajuta iekšēju vēlēšanos piederēt sievietei.

Sūnu purva takas malā, melleņu lapās, paslēpās bite. Maigi žūžojot tā pieskārās ogu aizmetņiem un aizlidoja kroplo bērzu virzienā. Trīs reizes iekūkojās dzeguze. Nošļakstēja purva rāva, dzeguze cēlās augstāk, iemērcot spārnu galus pelēkajos dubļos.Tie sakalta un nolija lejup uz melleņu mētrām kā putekļu krusa.

Likdams savainoto ķepu spilventiņus miklajās sūnās, jaunais vilks devās uz sava midzeņa pusi. Spalva uz stīvā skausta bija izmirkusi, mazliet savēlusies, kažokā vīdēja brūnas priežu skujas. Stāvās, pelēkbrūnās ausis rēnajā gaisā modri taustīja ienaidnieku rēgus. Būtnes, kuru ēnas viņš bija sajutis šorīt kā neskaidru apdraudējumu, tuvumā nebija. Smiltīs sisināja sienāzis.

Aiz zaļganās grīšļu pļaviņas, desmitajā meža ceļa kilometrā, vilks šodien bija atradis māju. Sarkanu ķieģeļu ēku ar izlauztām durvīm kā drēbju stērbelēm. Zvērs lēni tuvojās. Durvju eņģes čīkstēja vējā. Bailīgi paostījis gaisu, viņš iegāja lielākajā istabā. Logu rūtis bija kā sarētota miesa, saule spīdēja lauskās un veidoja šķību varavīksni. Uz grīdas kaudzēs, glīti sasieti ar brūnu kokvilnas auklu, atradās žurnāli. Melnbaltajā fotogrāfijā blakus rakstam bija attēlota sieviete ar zīdaini pie krūts. Vilks novērsa skatienu, ieņurdējās, pārlaipoja pāri žurnālu kaudzēm, iezīmēja teritoriju ar dzeltenu urīna sliedi un devās uz blakus istabu. Tur atradās atsperu gulta ar zili svītrainu izdēdējušu matraci, Pie loga bija novietots atverams spogulis ar trim spoguļplāksnēm. Putekļu pelēkais ēnojums uz palsā stikla pavērsa skatam ainu, no kuras dzīvniekam sacēlās spalva uz skausta. Viņš palēcās, iesmilkstējās, apsviedās otrādi un lēkšoja durvju virzienā.Virtuves grīdu klāja plāna ķieģeļu šķembu kārta. Pārlecot tām pāri, vilks atspērās un sadūra abas priekšķepas, iekaucās un metās pa purva taciņu mājup.

Midzeņa tumsā, blakus nolūzušiem zariem, dzīvnieks apgūlās un sāka laizīt brūces uz savām ķepām. Virs purva spīdēja pilnmēness. Divus kilometrus tālāk ciematā ierējās suns. Mēness ieslīdēja pelēkā mākoņa ēnā. Kļuva tumšs. Gaiss smaržoja pēc vilka asinīm. Zvērs nolieca galvu uz sāniem, nopūtās un aizvēra acis.

Vīrietis steidzās uz vilcienu. Mēness kā dzeltena monēta laistījās virs dzelzceļa stacijas ēkas. Apsēdies vagonā pie loga, viņš sāka rakstīt īsziņu. Es tev neesmu pateicis par daudz. Pateicu to, ko domāju un ko gribu. Viņas bija tik paredzamas, tik adrenalīnu alkstošas, ka izraisīja vieglu smīnu uz viņa lūpām. Vārdi zem pirkstu spilventiņiem plūda pa viedtālruņa ekrānu tik viegli kā viens elpas vilciens aiz otra. Nekad viņām nebija par daudz komplimentu, klaju melu par laimīgu kopdzīvi līdz mūža galam. Es gribu laimīgu ģimeni ar tevi. Es noteikti gribu bērnus. Es neciešu sievietes, kuras taisa abortus. Viņš noticēja katrai no viņām ķermeņu savienošanās brīdī: rudmatēm, blondīnēm, brunetēm, bet tikai minūti vēlāk tam pat vairs nebija nozīmes, jo vārdi izklausījās tik nedroši un nevērtīgi kā purva grīšļi. Tik un tā katru sestdienu vāveres ritenis nemitīgi atkārtojās, būtnes sāpināja ar meliem par to, ka viņš ir pats labākais, kas ir sieviešu dzīvē noticis. Pērkons un zibens, un tauriņi vēderā. Divdesmit četras stundas kā vesels gads piesātinātas dzīves, saburzīti palagi un karsti sviedri vienā naktī. Viņš mēģināja sev iestāstīt, ka tā ir taisnība, bet atkal un atkal atgriezās pie svelošās domas, ka viņu neviens nemīlēs tā, kā to darīja tēvs un māsa. Māte, protams, nekad nebija viņu mīlējusi, tikai sargājusi no nepatikšanām, kurās viņš iekļuva. Rētas uz augšdelma locītavām, pagalmu kautiņi, rētas uz uzacs un pirkstu falangām. Pretinieki bija vārgi, bet viņš neuzvarams. Es varu uzticēties tikai pats sev. Tajā mirklī, kad viņš intīmos brīžos jutās piepildīts un mazliet laimīgs, zirnekļu tīkli sažņaudzās, iekšējie domu pārslēgi un mehānismi iekustināja šaubu zobratus un labvēlības laiks tecēja atpakaļ domu purvā. Laime pārvērtās putekļos, viņš atrāvās no nakts sievietes žņaugiem, sāka alkaini smēķēt, līdz brīdim, kad cigarešu dūmi viņu ietina kā aizsargājošā kupolā. Tādam cietoksnim bija grūti tuvoties. Vēsums sasaldēja uzticēšanos. Sievietes gaidīja skatienu. Bet viņš bēga un paslēpās sevī, atpirkdamies ar lētiem jokiem un glāzi kopīga alus. Vientulība bija lāsts un atvieglojums reizē.

Ķepas sūrstēja. Vilks nolika galvu uz izstieptajām priekškājām un atcerējās māti. Kā ar raupjo mēli viņa noglāstīja katru no četriem mazuļiem.Kā viņš dzēra silto pienu un tas palika uz purna kā lietus lāsītes augusta naktī. Kā sniegā un ziemeļu vējā skrēja pa sērsnas skartu lauku pakaļ trauslai stirnai, to saplosīja gabalos un kopīgā maltītē sadalīja ar tēvu un abiem brāļiem. Medību takas vairāku meža apgabalu platumā tika izložņātas krustu šķērsu kopā ar dzimto baru. Ciemata ļaudis bailēs ieslēdzās mājās, aitu bara žēlie blējieni kūtīs iekveldināja asinis, gaļas gabali sašķīda starp ilkņiem. Medījums žēli lūdzās. Aitu acis izbīlī raudzījās kūts tumsā, bet jaunā vilka redzokļi gruzdēja kā pavarda ogles . Viņš bija gatavs lēcienam un hipnotizēja upuri. Kad tēvs kļuva nespējīgs un slims, viņš to nokoda un nogrūda no gravas melnajā purvā. Bars gavilēja, bet pēc divām dienām par vadoni kļuva viņa brālis un jaunais vilks devās mājvietas meklējumos viens pats. Nekas jau pasaulē nemainījās. Kāds gāja bojā, bet kāds ēda siltas vakariņas.

Vīrietis nospieda sūtīšanas pogu, vilciens sakustējās, īsziņa aizceļoja virtuālajā realitātē. Pludmales zaķītis aizvirpuļoja kā dāvana lauztajai sirdij. Sievietes. Jums nav seju. Nav arī vārdu. Ir tikai klēpis, kurā nolikt galvu, aizvērt acis un raudzīties sapņu tumsā. Roka manos matos. Es nekad jums nesaku, ka vēlos tā braukt ilgi bez starppieturām. Es saku, lai jūs mani pamodiniet. Mēs izkāpjam pilsētas stacijā pie upes. Kad klaudz ikdienas vagoni, es zinu, ka es šeit atgriezīšos. Tikai tu, Sieviete, būsi cita. Tu mainīsies laikos un veidos, tu būsi līdzīga mana bērna mātei, kuras mati ir princešu lokas, plandās vējā, smaržo pēc medus un jasmīniem. Viņa bēga tik ļoti. Es gaudoju tumsā ilgi, devos pa pēdām. Atradu un saucu viņu azotē atpakaļ pie manis. Tikai nakts bija cita un mēs nesatikāmies. Tik ļoti es viņu alku, tik ļoti viņa bēga. Un tad es iesēju sevī naidu pret sievietēm mātēm, sievietēm meitām. Meža pļavās vai pilsētās viņas klīda, atsaucās, padevās man un piederēja, bet sirdī es biju vientuļš un alku sava bērna māti.

Sūnu purva saliņā uz paugura, pilnmēness gaismā, stāvēja jaunais vilks un skatījās uz mēnesi. Uz ķieģeļu šķembām sadurtās ķepas bija aprepējušas, brūces savilkās, migla pamazām sabiezēja, kāpa augšup no kārklu krūmiem un ietina pelēci sargājošā kupolā. Spogulī redzētais būtnes siluets izplaiksnīja atmiņā un pazuda kā ugunskura dūmi vēlās vasaras debesīs. Ciematā iegaudojās suns un jaunais vilks viņam smeldzīgi pievienojās.

Bija gandrīz pusnakts. Vilciena vagoni monotoni svārstījās sliežu ceļos. Atskanēja viegls vibrozvans. Pienāca īsziņa. Viņa piekrita satikties. Parkā. Medījums pats iekrita lamatās. Vīrietis pasmaidīja un aizvēra brūnās acis. Riteņi klaudzēja, līdz mājām bija divas pieturas. Telefons silti iegūlās plaukstā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+