Džozefs Nīe: Donalda Trampa vēstījums 2
Autors: Džozefs Nīe, Hārvarda universitātes profesors
Donalda Trampa vadība Republikāņu partijas pretendentu sacensībā, lai kļūtu par prezidenta kandidātu novembra vēlēšanās, ir izraisījusi apjukumu. Republikāņu partijas vadība bažījas, ka viņš nespēs uzvarēt Hilariju Klintoni, varbūtējo demokrātu kandidāti. Taču daži novērotāji vairāk bažījas par varbūtējo Trampa prezidentūru. Daži pat redz viņā potenciālu amerikāņu Musolīni.
Lai kādas būtu tās problēmas, šodienas ASV nelīdzinās 1922. gada Itālijai. Konstitūcijā noteiktie institucionālie regulējumi līdz ar objektīvu tiesu sistēmu visdrīzāk var ierobežot pat realitātes TV komediantu. Īstās briesmas nav tās, ka Tramps darīs to, ko saka, ja sasniegs Balto namu, bet kaitējums, ko viņš nodara ar savām runām, cenšoties tur nokļūt.
Līderus vērtē ne tikai pēc viņu lēmumu efektivitātes, bet arī pēc viņu radītā pienesuma un mācības saviem sekotājiem. Vairākums līderu gūst atbalstu, apelējot pie savu grupu identitātes un solidaritātes. Taču diži līderi izglīto savus sekotājus par pasauli ārpus viņu atbalstītāju kopas.
Pēc Otrā pasaules kara, kad Vācija iebruka Francijā trešo reizi 70 gados, franču politiķis Žans Monē secināja, ka atriebība sakautajai Vācijai radīs tikai vēl vienu traģēdiju. Viņš izdomāja plānu, kā pakāpeniski izveidot institūcijas, kas kļuva par Eiropas Savienību un palīdzēja padarīt šādu karu neiedomājamu.
Ņemot citu dižas vadības piemēru, Nelsons Mandela viegli būtu varējis izvēlēties par savu atbalsta grupu melnos dienvidafrikāņus un censties atriebties par aparteīda netaisnību gadu desmitiem un paša ieslodzījumu. Tā vietā viņš nenogurstoši strādāja, lai paplašinātu savu sekotāju loku ar vārdiem un darbiem. Simboliskā žestā reiz viņš ieradās uz regbija spēli Dienvidāfrikas izlases “Springboks” tērpā, kas savulaik apzīmēja balto virsvadību. Mandelas centieni mudināt savus sekotājus pieņemt plašāku identitāti kontrastē ar kaimiņvalsts Zimbabves vadoņa Roberta Mugabes šauro skatījumu. Pretēji Mandelam Mugabe izmantoja koloniālisma laika pārestības atbalsta gūšanai un tagad spiests paļauties uz spēku varas saglabāšanai.
Šodienas Amerikā ekonomika attīstās un bezdarbs ir zems (4,9%), taču daudzi jūtas izstumti no labklājības valsts. Daudzi vaino ārzemniekus par pieaugošo nevienlīdzību pēdējos gadu desmitos, nevis tehnoloģiju, un ir viegli pulcināt uz pretdarbību imigrācijai un globalizācijai. Līdz ar ekonomisko populismu ievērojams iedzīvotāju mazākums jūtas apdraudēts sakarā ar kultūras izmaiņām saistībā ar rasi un etnisko piederību.
Nākamajam prezidentam būs jāizglīto amerikāņi, kā tikt galā ar globalizācijas procesu, ko daudzi uzskata par draudošu. Nacionālās identitātes ir iedomātas kopienas tādā ziņā, ka nedaudziem cilvēkiem ir citu sabiedrības locekļu tieša pieredze. Pēdējos pāris gadsimtus nācijas valsts bija iedomātā kopiena, par ko cilvēki bija gatavi mirt, un vairākums līderu uzskatīja par savu galveno pienākumu būt nacionāliem. Tas ir neizbēgami, bet ar to nepietiek globalizētā pasaulē.
Bijušais prezidents Bils Klintons reiz teica, ka nožēlo savu nespēju atbilstoši reaģēt uz genocīdu Ruandā 1994. gadā, lai gan viņš nebija vienīgais. Ja Klintons būtu mēģinājis nosūtīt ASV spēkus, viņš būtu sastapies ar stingru pretestību Kongresā. Labi līderi šodien bieži nonāk pretrunā starp savām kosmopolītiskajām nosliecēm un saviem tradicionālajiem pienākumiem pret cilvēkiem, kas viņus ievēlējuši, – kā Vācijas kanclere Angela Merkele atklāja, drosmīgi uzņemoties risināt bēgļu krīzi.
Pasaulē, kur cilvēki pamatā apvienojušies nacionālās kopienās, tīri kosmopolītisks ideāls ir nereāls. To apliecina plašā pretestība imigrācijai. Ja līderis paziņo, ka ir pienākums izlīdzināt ienākumus pasaulē, tas nav ticams uzstādījums, bet paziņot, ka būtu vairāk jādara, lai mazinātu nabadzību un slimības un palīdzētu trūkumcietējiem, var veicināt sekotāju izglītošanu.
Pasaulei vērojot ASV prezidenta kandidātu cīkstēšanos ar tādām problēmām, kā, piemēram, protekcionisms, imigrācija, sabiedrības veselība, klimata izmaiņas un starptautiskā sadarbība, mums būtu jājautā, kādam amerikāņu identitātes aspektam viņi pievēršas un vai viņi izglīto sekotājus plašākā nozīmē. Vai viņi paplašina amerikāņu identitātes apziņu, cik vien spēj, vai tikai apelē pie viņu šaurākajām interesēm? Trampa priekšlikums liegt musulmaņiem iebraukt ASV un viņa prasība Meksikai maksāt par mūri, lai apturētu migrāciju, diez vai izturētu konstitucionālo vai politisko pārbaudi, ja viņš tiktu ievēlēts par prezidentu. Jāpiebilst, ka daudzi no viņa priekšlikumiem nav domāti īstenošanai, bet ir saukļi, kas radīti apelēšanai pie kāda iedzīvotāju slāņa populistiska noskaņojuma.
Tā kā viņam nav stingra ideoloģiska kodola un viņš jūsmo par “darījuma mākslu”, Tramps varētu pat izrādīties pragmatisks prezidents, par spīti savam narcismam. Taču gudri līderi palīdz mums apzināties, kas mēs esam. Šajā ziņā Tramps jau ir zaudējis.
© Project Syndicate
(Autors ir bijušais ASV aizsardzības ministra palīgs un Nacionālās izlūkošanas padomes priekšsēdētājs)
Tulkojis Valdis Bērziņš
