Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: “Mazkrievijas” iecere – vāji maskēta, bet bīstama provokācija 16

Foto – AFP/LETA

Veca paruna saka – optimists ir cilvēks, kurš vienkārši nav pietiekami informēts. Varbūt patlaban šo teicienu var attiecināt uz mani, jo pirmajā brīdī šķiet, ka no pašpasludinātās “Mazkrievijas” valsts tāds čiks vien iznāks. Visi kratās no tās vaļā – sākot ar kaimiņos esošo Luhanskas “tautas republiku” un beidzot ar Kremli. Luhanskai “neviens neesot iepriekš pavaicājis”, Kremli “neviens neesot informējis”. Vienīgi Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Kalašņikovs sirdsskaidrā vientiesībā paziņojis: “Kā deputāts un komunists es Mazkrieviju atbalstu, kā komitejas priekšsēdētājs (tātad kā amatpersona. – J. L.) esmu pret to.”

Taisnības labad gan jāsaka, ka pati “Mazkrievija” vēl nav izveidota, ir tikai izziņots nodoms to darīt. Tā būšot jauna valsts, “neizdevušās” Ukrainas mantiniece ar politisko galvaspilsētu Doņeckā, vēsturisko centru Kijevā un divām valsts valodām – “mazkrievu” jeb ukraiņu un krievu. Iecere ir vāji maskēta, bet bīstama provokācija, pēc būtības atteikšanās no Minskas sarunu procesa, kas var novest pie bīstamas notikumu attīstības, pat kara.

Provokatīvs ir pats iespējamās valsts nosaukums – “Mazkrievija” (Малороссия), vēl izaicinošāks par “Jaunkrieviju”. Tieši tā cariskās impērijas laikā dēvēja centrālo un austrumu Ukrainu (Rietumukraina jeb Galīcija tolaik atradās Austrijas sastāvā). Tāpat provokatīva ir pati “atvērtās struktūras” ideja, aicinājums pārējiem Ukrainas apgabaliem pievienoties “Mazkrievijai”. Atšķirībā no pašpasludinātām valstīm, kas parasti cenšas visiem spēkiem norobežoties no metropoles, šī “lielā Mazkrievija” ir uzbrūkoša – ja ne darbos, tad vārdos un nodomos gan.

Maz ticams, ka par šādu gājienu iepriekš neko nezināja Kremlī. Ja tā, tad izskatās, ka Krievija atteikusies no nodoma pievienot sev separātistu kontrolētās Ukrainas teritorijas “pa taisno”, kā tas notika ar Krimu. Tā vietā pievilcīgāks šķiet reiz jau izspēlētais Dienvidosetijas scenārijs. Nav izslēgts, ka tie, kuri sākuši bīdīt “Mazkrievijas valsts” ideju, klusībā cer, ka Ukrainas centrālajai varai Kijevā neizturēs nervi un tā sāks masīvu militāru uzbrukumu Doņeckai un Luhanskai. Un te vietā būtu atcerēties desmit gadus vecus notikumus Gruzijā, kad pēc militāras sadursmes starp gruzīnu un osetīnu separātistu spēkiem Krievija atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību un ieveda savu karaspēku Gruzijā.

Pat ja “lielās Mazkrievijas” projekts izčākstēs un jaunā valsts paliks vien pašreizējās separātistu varā esošajās robežās, šāds veidojums var noturēties (saprotams, ar Krievijas atbalstu) visai ilgu laiku. Šo rindu autors ir pabijis divās dīvainās valstīs (valstiskos veidojumos?) – 
Piedņestrā un Ziemeļu Kipras Turku republikā. Pirmo nav atzinusi neviena valsts, otro – tikai Turcija un Abhāzija. Un tomēr de facto tās abas pastāv, kontrolē savas robežas, tām ir relatīvi stipri bruņotie spēki un patriotiski noskaņoti iedzīvotāji. Turklāt atšķirībā no Piedņestras “Mazkrievijai” ir liela priekšrocība – gara sauszemes robeža ar Krieviju. Kas attiecas uz starptautisko atzīšanu, šodien tas ir visai izplūdis jēdziens. Kosovu, piemēram, joprojām atsakās atzīt pat vairāki Latvijas sabiedrotie, Spāniju, Grieķiju un Rumāniju ieskaitot.

Lai nu kā, bet kārtis Donbasā ir pārdalītas par jaunu. Kā tās sakritušas, no malas nemaz nevar tik viegli uzminēt. Vienīgi Kijevai gan šajā brīdī gribētos novēlēt saglabāt vēsu galvu. Kāršu spēlmaņu valodā to dēvē par “pokera seju” (“poker face”).

LA.lv