Mobilā versija
Brīdinājums +20.7°C
Melānija, Imanta
Piektdiena, 18. augusts, 2017
26. jūlijs, 2017
Drukāt

Dons: “Mans burziņu laiks ir beidzies” (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijā populārākais dziedātājs Dons jeb Artūrs Šingirejs koncertē gana reti, lai ikviens viņa uznāciens kļūtu par notikumu. Šonedēļ viņš kāps uz Liepājas lielfestivāla “Summer Sound” galvenās skatuves, solot arī septembrī gaidāmā albuma dziesmas pirmatskaņojumu.

Kad runājām pavasarī, pēc albuma “Tepat” koncertiem “Arēnā Rīga” sacījāt, ka pēc katra lielkoncerta perioda kopā ar mūziķiem mēdzat “nozust” studijas radošajās dzīlēs. Šobrīd, jādomā, atkal pienācis laiks radīšanas brīdim, kurā top nākamie grāvēji.

Dons: Jā, tieši tā arī ir. Septembrī ir gaidāms jauns materiāls, un pašlaik mēs cītīgi strādājam. Mūsu komanda ir palielinājusies – tajā ir ne tikai dīdžejs Rudd (Rūdolfs Budze) un Kaspars Ansons, bet pievienojies arī jaunais censonis dīdžejs Makree (Mārtiņš Makreckis). Ir liels prieks, ka ir jauni, talantīgi cilvēki, kuriem muzikāli ir pasaules mēroga domāšana. Protams, es vairs nevaru sagaidīt, kad jaunais materiāls nonāks pie klausītājiem, jo daļa no tā jau ir pilnībā gatava un varētu jau dot tālāk, bet tas viss ir nolikts uz septembri, un ir jābūt pacietīgam.

Iznāk, ka vasaras atpūtai un šur tur sociālajos tīklos manītajam motociklam jāgaida sava kārta? Varbūt pat ir atlikts kāds ceļojums – nav noslēpums, ka iepriekš, kā nepārprotami liecina arī nosaukumi (“Varanasi”, “Sibīrija”), tieši ceļošana kalpojusi par iedvesmu vairākiem albumiem.

Ceļot man joprojām ļoti patīk, bet šobrīd tas ir nolikts otrajā plānā. Lai kaut kas tiktu radīts, ir jāstrādā, jāieraksta. Ļoti labprāt saku “jā” tālākiem izbraukumiem ziemā, kad var nokļūt kādā siltākā vietiņā. Tomēr – lai arī kāda vasara šogad būtu, ir dienas, kad ir forši un silti, un es uzskatu, ka būtu grēks braukt prom no šejienes vasaras, prom no aukstajām zupām un visa, kas mums te ir. Nē, es palieku te! Jā, te ir arī “mocītis”, tāds maza bērna piepildīts sapnis. Tas man ir paticis kopš bērna kājas – tiesa, toreiz gan nebija motocikli, bet mopēdi, kurus skrūvējām un taisījām. Man patīk, kā Bērziņš Ingus (daudzu Dona dziesmu tekstu autors. – A. K.) šo sajūtu apspēlējis dziesmā “Trīs ādas” (“Biešu vaga bezgalīga / Zemeņogas dzērienā / Pērkons, peļķes, mopēds “Rīga” / Peldēšanās pusdienās”. – A. K.). Pēcāk jau bija krievu un čehu ražotie motocikli, ungāru “Panonnia”. Tiesību jau nemaz nebija, mēs, puikas, tur kaut kur pa krūmiem braukājām. Tagad esmu oficiāls motobraucējs ar tiesībām un savu mocīti. Pagaidām tikai pa Latviju, lielos, garos gabalus vēl neesmu braucis. Bet viss vēl priekšā – jāizgudro, kā uzlikt ģitāru aizmugurē.

Mums būtu motorizēts dziesminieks Dons.

Jā, un kāda dziesma varētu rasties kaut kur starp fjordiem. Kāpēc ne!

Šķiet, Dons Latvijas mērogā ir sasniedzis teju visu. Pastāvīgi piepildītas lielākās koncertzāles, albumi pārdoti līdz zelta diska statusam – mūsdienās teju neiespējamai. Katrs bērns zina dziesmu vārdus, pirmajam divreiz pēc kārtas izdevies uzvarēt Muzikālajā bankā, un to var turpināt. Kur mērķēt tālāk? Mūsu pazīstamākie mūziķi, grupas, raugās pāri robežām – dažs uz Krieviju, citi, pārsvarā jaunie, uz Rietumiem.

Nav tā, ka nedomāju par jauniem tirgiem, bet reizē ir arī tā, ka darba pietiek šeit. Tas, kas man tīk pašam visvairāk, ir materiāla radīšana. Ik reizi, ik gadu, aizmirst to, kas radīts, un ķerties klāt visam no jauna. Gribu veltīt vairāk laika dziesmu izstrādei un apstrādei. Jaunajam albumam taisām krietni vairāk dziesmu nekā līdz šim – lai varam atsijāt labākās. Ja līdz šim domājām par to, lai ietu kopā vairāki stāsti un melodijas, tad tagad ir cita pieeja. Tas, protams, prasa laiku. Ja es vēl raudzītos uz citām zemeslodes pusēm un “desotu” riņķī, kaut kas ciestu – visdrīzāk jaunais materiāls. Mana prioritāte un visa sāls vienmēr bijusi nevis, piemēram, koncertu kvantitāte, bet dziesmu radīšana. Tās gribu radīt arvien vairāk. Ja koncertu ir mazāk, teiksim, divi trīs gadā, tad tie ir tādi, kurus pats nekad neaizmirsīšu. Tādi bija gan pēdējā laika koncerti Dzintaru koncertzālē, “Palladium”, gan Arēnā. Tie ir kā patīkamas apreibinošās vielas, kas dod ļoti lielu “būstu” (“boost” – angļu val.) jeb grūdienu, lai ietu un radītu kaut ko jaunu. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Sajūta tāda, it kā tu dzīvotu darbnīcā – kaut ko skrūvē, būvē, “muķī” un jau prāto, kā šī jaunā dziesma izklausīsies koncertā.

Nudien, rodas iespaids, ka Dona karjera līdzinās tādai labi izplānotai darbnīcai, varbūt pat rūpnīcai. Viss ar apskaužamu precizitāti ir savās vietās, īstajā laikā, dziesma ir pareizā, koncerti – īstajā laikā. Vai tāds perfekcionists ir arī pats Dons jeb priekšstatu rada vienkārši labs menedžments?

Jā, ir tāds gandrīz vācisks pedantisms, vai ne? To kārtīgumu laikam mamma un tētis ieaudzinājuši. Reizēm gan noraujos no tā taisnā ceļa. Tie ir brīži, kad sevi ir jāpiespiež – kad, piemēram, kaut kas jārada vai kardināli jāmaina. Droši vien, ja es to darītu viens pats, iespējams, būtu izmēģinājis vēl daudz ko citu. Tā kā man riņķī ir komanda, kas brīžos, kad man personīgi šķiet – šis gan nebūs nekas labs, tad viņi – tie paši Ruds, Ansons, Mekree – kaut kā pavērš dziesmu vai dziesmas daļu, arī ideju, ka es pēkšņi saprotu – jā, šitā! Viņi iedod jaunu dzirksteli, un ir vienkārši “kaifs” būt daļai no tā visa.

Dons patiesībā nemaz nav viens cilvēks!

Tieši tā, tā ir milzīga komanda. Varbūt nav tik liela kā grupai “U2”, bet arī mums te katram ir savs darbiņš – menedžmenta meitenes dara savas lietas, mēs, čaļi – savējās. Tie ir lieliski mūziķi, ar kuriem kopā spēlēju jau ilgus gadus – Toms Poišs, Mārcis Auziņš, Rūdolfs Dankfelds. Klāt nācis arī Jānis Bērziņš. Ir droša sajūta, ka aiz muguras stāv viņi kā tādi smagi mūra bluķi.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kad bus kazas ar reiniku cik var drazties pa sturiem

JRT darbu Tabakas fabrikā sāks ar "Marķīzi de Sadu"Alvis Hermanis: "Uz šo trimdas laiku, mūsu teātris sauksies "JRT pie Dzemdību nama", jo es šaubos, ka daudzi zinātu, kur "Tabakas fabrika" atrodas."
Draugiem Facebook Twitter Google+