Daiņa Grūbes varonis jau uznāk uz skatuves galēji samaitāts, līdz ar to aktiera plašajam “balss diapazonam” ir iedota pārlieku šaura “nošu partitūra”.
Daiņa Grūbes varonis jau uznāk uz skatuves galēji samaitāts, līdz ar to aktiera plašajam “balss diapazonam” ir iedota pārlieku šaura “nošu partitūra”.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Doriana Greja orķestris 3

Song Lilinga izrādē “M. Butterfly”, Alans Strengs izrādē “Equus”, Radība izrādē “Frankenšteins” – šiem režisores Lauras Grozas-Ķiberes un aktiera Daiņa Grūbes sadarbībā tapušajiem varoņiem, kurus, lai arī dažādās izpausmēs, vieno citādība, atšķirīgums no apkārtējās sabiedrības, nupat uz Dailes teātra skatuves piebiedrojies arī Dorians Grejs. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka Oskara Vailda radītais varonis ir viens no spēcīgākajiem tēliem pasaules literatūrā – absolūtā skaistuma, bet vienlaikus samaitātības simbols, saindēts narciss ar tik izteiktu personības suģestiju, ka viņa dēļ arī citi gatavi pastrādāt neizpērkamus noziegumus. Un tas viss – skaistuma (lasiet – mākslas) vārdā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Režisores Lauras Grozas-Ķiberes Dailes teātrī iestudētais “Doriana Greja portrets”, kaut arī pārmaiņas pēc runā par skaisto, nevis neglīto, tomēr ir “skaņdarbs” par to pašu tēmu – skaistā un neglītā, labā un ļaunā, savējā un svešā konfrontāciju. Jau iepriekšējās režisores izrādēs (īpaši “Frankenšteinā” DT un “Ziloņcilvēkā” Liepājas teātrī) problemātiska šķita režisores centīgā vēlme visu uz skatuves redzamo ne tikai izskaidrot, bet arī ilustrēt. “Doriana Greja portretā” klāt nācis vēl viens sarežģījums – šoreiz atšķirībā no iepriekšējiem gadījumiem, kad izrādes bija balstītas mazāk spēcīgos literāros materiālos, teātrim nav izdevies pārspēt/pārspēlēt romāna slavu.

“Doriana Greja” fenomens slēpjas vairākos ap­stākļos. No Oskara Vailda romāna lappusēm (arī izsmalcinātajā latviešu klasiķa Jāņa Ezeriņa tulkojumā) strāvo gandrīz sajūtams gurdens skaistums – skaista ir senatnīgā, nedaudz smagnējā valoda, un skaists ir arī rakstnieka izteiksmes stils, jūgendiski dekoratīvos, bet vienlaikus apbrīnojami precīzos vārdos raksturojot ne tikai to, ko varoņi dara vai domā, bet arī it kā no malas fiksējot, cik skaisti tas izskatās. Vailds atbilstoši simbolisma principiem attēlo mākslas pasauli kā telpu, kurā reālais (bohēma, kas brīžam jau balansē ar vulgāro) neatšķetināmi savijies ar mistisko, metafizisko (tēma par mākslu, kas sava skaistuma un pilnības dēļ izraisa greizsirdību, jo atšķirībā no cilvēka ir nemirstīga). Šī pasaule ne tuvu nav pareiza un harmoniska – tajā līdzās gaismām eksistē arī ēnas, līdzās skaistumam, mīlestībai, spējai pašuzupurēties otra labā – arī neglītais, ļaunais, degradētais. Vailds nebūt nav pirmais rakstnieks, kas tik precīzi aprakstījis radošo, bet vienlaikus arī destruktīvo mākslas darba ietekmi uz cilvēka zemapziņu, tomēr “Doriana Greja ģīmetne” (gribētos palikt pie šī, nedaudz senlaicīgā un savā ziņā teatrālā Ezeriņa tulkojuma) ir īpaša ar to, ka tajā autora spēcīgā filozofiskā doma izpausta augsti mākslinieciskā un ļoti ironiskā formā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dailes teātra versijā Vailda romāns ieguvis krietni lakoniskāku izteiksmi – cauri iestudējumam jūtama vēlme 1891. gadā sarakstīto darbu pēc iespējas tuvināt mūsdienu pasaulei, kas diemžēl izpaudusies kā vienkāršošana visos līmeņos. Izrādes vajadzībām radīts jauns 
Evitas Mamajas tulkojums, kas varoņu runātos tekstus padara “līdzenus” un garlaicīgus, līdz ar to kā ar nazi nogriežot Vailda izteiksmei raksturīgo, ne ar ko nesajaucamo salikumu – modernās, brīžam šokējoši tiešās asprātības un vienlaikus pompozi vecmodīgo izteiksmes stilu. Šis trūkums visjūtamāk skāris Jura Žagara spēlēto lordu Henriju Votonu, tēlu, kurā Vailds neapšaubāmi ierakstījis pats sevi kā pieredzējušu, pat līdz cinismam ironisku augstākās sabiedrības novērotāju. Žagaram asprātību vietā tikusi bēthoveniska parūka, kuru aktieris izmanto kā galveno komisma avotu.

Arī vizuālajā līmenī izrāde veidota kā tiešs, neslēpti plakātisks spoguļattēls mūsu laikmetam. Mārtiņa Vilkārša monohronos toņos ieturētās scenogrāfijas centrā ir orķestra bedre, kas vienlaikus atgādina arī stilizētu lauvu bedri/boksa ringu, bet virs tās – atmaskojošs spogulis. Šajā bedrē varoņi ieveļas brīžos, kad ļaujas miesas baudām un netiklībām, un arī Daiņa Grūbes Dorianam šī kļūst par zemapziņas telpu, kurā ļauties saviem instinktiem – piemēram, bailēm no pārdabiski dzīvā portreta, kas noveco viņa vietā (izrādē gan portrets ieguvis ne sevišķi oriģinālu atveidojumu – tas ir pa pusei atspulgs no orķestra bedres grīdas, pa pusei uz spoguļa projicēts varoņa fotoattēls).

Pa skatuvi periodiski klīst Doriana Greja valdzinājumā nokļuvusī augstākā sabiedrība, kas attēlota kā raibs mūziķu orķestris, ieģērbts Kristīnes Pasternakas asprātīgajos, bet kopumā dekoratīvu funkciju pildošajos kostīmos. Līdzīgi kā mūsdienu modes pasaulē, šeit savijas visneiedomājamākie stili, krāsas, faktūras, piegrieztnes un aksesuāru komplektācijas. Tomēr žēl, ka režisori šie perifērie tēli interesējuši tikai kā glezniecisks fons galveno varoņu (Doriana Greja, mākslinieka Bazila Holvarda, lorda Henrija Votona un Doriana pirmās mīlestības Sibillas Veinas) attiecībām. Pat, neskatoties uz ārkārtīgi neveiksmīgo paņēmienu – likt aktieransamblim vairākkārt imitēt mūzikas instrumentu spēlēšanu fonogrammas pavadījumā –, šim mākslinieciskajam kokteilim neapšaubāmi būtu potenciāls kļūt par plašāku metaforu–kopsaucēju starp Vailda dzīves laika un mūsdienu sabiedrību, kuru veido nevis vienādi pelēki, trafareti cilvēki, bet spilgtas individualitātes, kas, pat saliktas vienā “orķestrī”, spēlē katra savu partitūru.

Diskutabls šķiet režisores uzstādījums, kopš pirmajām izrādes minūtēm portretējot Dorianu Greju kā faktiski nemainīgu skatuves tēlu – Daiņa Grūbes varonis jau uznāk uz skatuves galēji samaitāts, līdz ar to, runājot mūzikas terminos, aktiera plašajam “balss diapazonam” ir iedota pārlieku šaura “nošu partitūra” jeb rāmis, kas nav īsti gleznas satura cienīgs. Mūsdieniskošana sagādājusi arī dažas loģiska rakstura pretrunas, kurām Vailda teksts gluži vienkārši nepakļaujas. Režisores jaunieviesta sižeta līnija ir izrādes sākumā attēlotā Doriana dēka ar Intara Rešetina rudbārdi Bazilu Holvardu, kamēr Vailda romānā Bazila gleznotais portrets ir metaforiska atzīšanās mīlestībā, par kuru viņš Dorianam vēlāk jautā, vai viņš uztvēris šī portreta vēstījumu (respektīvi, viņa jūtas, par kurām Dorians tikai pasmejas). Neveikli risināta arī attiecību līnija starp Dorianu un (pēc romāna sižeta) netalantīgo, ļoti jauno skatuves mākslinieci Sibillu Veinu, kas gluži vienkārši neiztur Doriana mākslinieciskos kritērijus (nudien nav saprotams, kādēļ šajā lomā jāiejūtas talantīgajai un pieredzējušajai dejotājai Elzai Leimanei).

Reklāma
Reklāma

Asprātīgas ir Elzas Leimanes sacerētās un izpildītās baleta partijas kā atsauce uz laikmetīgo māk­slu, kurā gan estētiski, gan saturiski ir atļauts viss. Šķiet, par šo tēmu daļēji reflektēts arī ainā, kur Daiņa Grūbes Dorians diriģē savu orķestri, tikai šoreiz – 
skatītājus, cenšoties varoņa harismas hipnozē novest ne tikai pakļāvīgo sabiedrību, kas uz skatuves, bet arī tos, kas zālē. Kaut arī ar manāmi neprecīzu ritma izjūtu, tomēr aktieris visumā ilustratīvajā diriģēšanas procesā demonstrē maksimālu fizisko un garīgo spēku atdevi, it kā cenšoties ar ķermeņa ģenerēto enerģiju nonākt līdz mākslinieciskai un fiziskai ekstāzei, bet jau nākamajā brīdī garlaikoti atkrīt krēslā. Atliek vien secināt, ka pasaule, kurā atļauts viss, agri vai vēlu kļūst garlaicīga un noved radošā strupceļā.

Uzziņa

Oskars Vailds, “Doriana Greja portrets”, izjūtu drāma divos cēlienos Dailes teātra Lielajā zālē

Režisore: Laura Groza-Ķibere, Evitas Mamajas un Lauras Grozas-Ķiberes dramatizējums, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Kārlis Auzāns.

Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa u. c.

Nākamās izrādes: 11., 21., 22., 23. martā.

Vārds skatītājiem

Antra Legzdina: “Patiešām laba izrāde. Interesanti režisoriski un scenogrāfiski risinājumi, patika, kā tika apdzīvota milzīgā skatuves telpa, patika īstas mūzikas klātbūtne savienojumā ar groteski “feiko” orķestri, patika baleta dvesma, patika drošības sajūta, ko sniedz Žagara pārliecinošā esība uz skatuves, patika Grūbes atbilstība Doriana tēlam un satraucošie, šķietami ārpusīstenības, aktieriski izcilie uzplaiksnījumi dažos izrādes konfliktu momentos.”

Inga Viļuma: “Izrāde kopumā neatstāj spēcīgu pēcgaršu. Īsti nevaru pateikt, kāpēc, jo režija ir laba, scenogrāfija arī, Kārļa Auzāna mūziku saklausīju un izbaudīju, Andrejs Žagars ir lielisks. Dainis Grūbe sāk palikt paredzams, viņam labākās lomas vēl priekšā.”

Agris Riits: “Kārtējais Lauras Grozas-Ķiberes meistardarbs. Izcila mūzika un scenogrāfija. BRAVO.”

dailesteatris.lv