×
Mobilā versija
+8.1°C
Līksma, Bārbala
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
30. marts, 2018
Drukāt

Doroņina-Lasmane: Dievs neuzliek lielākas ciešanas, kā cilvēks ir spējīgs izturēt (50)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Lidija Doroņina-Lasmane

Trīsreiz tiesāta par pretošanos padomju varai, Lidija Doroņina-Lasmane bija spiesta 14 gadus pavadīt cietumos un lēģeros, brīžiem esot uz nāves sliekšņa, taču par spīti ciešanām viņa spējusi nekrāt sevī rūgtumu un aizvainojumu. Lidija ir kristiete, tādēļ uzskata, ka arī “čekas maisus” vajadzētu atvērt, nevis lai tiesātu un sodītu, bet gan saprastu un piedotu.

Dievam noteikti ir kāds iemesls, kādēļ viņš mani tik ilgi turējis šajā pasaulē, saka Lidija Doroņina-Lasmane, kas pati savām acīm pieredzējusi lielāko daļu no Latvijas simtgades, šovasar viņai apritēs jau 93 gadi. Lidija ir pārdzīvojusi visus čekistus, kas savulaik viņu pratināja kā padomju varas ienaidnieci un aizsūtīja tālu projām no mīļotās Latvijas. 25. martā pieminam komunistiskā genocīda upurus, no kuriem daudzi tā arī nesaņēma iespēju atgriezties dzimtenē un atdusas svešumā. Lidija izdzīvoja, un viņa uzskata, ka tāda acīmredzot bija Dieva griba. “Dievs jau neuzliek lielākas ciešanas, kā cilvēks ir spējīgs izturēt. Kad man šķita, ka ciešanu sakrājies pārāk daudz, Dievs mani paņēma rokās un pārcēla pāri nāves bedrei, kurā varēju iekrist.”

Lidijas kristīgais pasaules uzskats nozīmē, ka dažkārt pasaulē jānotiek arī ļaunām lietām, kas paver ceļu pārmaiņām. “Piemēram, pēc Pirmā pasaules kara daudzas tautas ieguva brīvību, arī Latvija. Bet joprojām ir daudz tautu, kurām nav savas valsts. Savulaik, kad sēdēju Mordovijas lēģerī, nevarēju iedomāties, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva. Un arī tas, ka Latvijai tik strauji izdevās atgūt brīvību, bija Dieva griba.”

Dalīties ar mazumiņu

Doroņina-Lasmane uzskata, ka tagad latviešiem būtu grēks žēloties par grūto dzīvi: jāpriecājas kaut vai par to, ka nav kara un mūs neved uz Sibīriju. Viņa apzinās, ka materiālā ziņā tagad var atļauties vairāk nekā vairākums pensionāru, jo kā represijās cietusī pretošanās kustības dalībniece saņem diezgan labu pensiju: ap 600 eiro, kas ir krietni virs Latvijas vidējās pensijas. Taču viņa arī pārcietusi tādas šausmas, kādas vairākums padomju pilsoņu nespēja pat iedomāties. “Es nekad neesmu žēlojusies par grūtu iztiku; man vienmēr visa ir bijis diezgan. Dalīties iespējams arī ar pašu mazumiņu. Mantas man nekad nav bijis daudz, jo trīsreiz tiku apcietināta, un pēc tam katru reizi viss bija jāsāk no jauna,” atceras Lidija. “Ja tā padomā, cilvēkam nevajag nemaz tik daudz, lai varētu priecāties par dzīvi. Taču ar pārmērīgām prasībām šo dzīvesprieku var ātri sabojāt. Tagad daudzi uzskata, ka nevar atļauties bērnu, jo vēl nav uzcelta māja un bankas kontā uzkrāta pamatīga naudas summa. Taču bērnam patiesībā pietiek ar mātes pienu un mīlestību.”

Lidija atzīst, ka izsūtījumā brīžiem nācies lūgt Dievu, lai nekristu grēkā un neietu zagt, mēģinot remdēt izsalkumu. “Izmisuma brīdī es būtu bijusi gatava to darīt, bet tur jau nebija ko zagt!” Tādēļ mūsdienās viņai nav saprotama Latvijas politikā un ekonomikā plaši izplatītā negausība, centieni iedzīvoties uz citu rēķina. “Tā negausība nav prātam aptverama! Es nesaprotu oligarhus, kas apzog paši savu valsti.” Lidija atsauc atmiņā Bulata Okudžavas dziesmu ar skaistiem vārdiem: “Dievs, iedod katram, kā viņam pietrūkst, bet neaizmirsti arī par mani!”

Viens no viņas priekiem brīvā Latvijā ir iespēja lasīt labas grāmatas, jo padomju okupācijas laikā viņa par šādu vēlmi tika saukta tiesas priekšā, apsūdzēta pretpadomju literatūras glabāšanā un izplatīšanā. Tāpat viņai prieku sagādā atgūtā ticības brīvība, iespēja darboties savā draudzē.

Mīlēt savu zemi

Lidija ir no Kurzemes baptistu ģimenes, bērnībā dzīvoja lauku mājās netālu no Pāvilostas. “Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, kristieši, arī skolā mums bija ticības mācība; es zināju, ka cilvēks ir radies no Dieva, nevis pērtiķa. Es izaugu brīvā valstī, mīlošā ģimenē. Kārlis Ulmanis manai paaudzei iemācīja mīlēt savu zemi, un par to viņam jāsaka liels paldies.” Tādēļ vēl jo lielāks bija šoks, kad Lidijas bērnības idilli izjauca divu naidīgu, asiņainu režīmu uzbrukums: vispirms ienāca padomju okupācijas karaspēks, bet 1941. gadā viņus nomainīja nacisti, kas nežēlīgi izrēķinājās ar Pāvilostas ebrejiem, arī Lidijas bērnības draugiem. Otrā pasaules kara laikā Lidijas vecākais brālis dienēja leģionā; kara beigās viņš ar laivu paspēja aizbēgt uz Zviedriju. Pēdējo laivu gaidīja arī Lidija ar vecākiem, taču mamma pateikusi, ka nekur nebrauks. Lidija atceras, ka pēdējās dienas Kurzemes katlā bijušas briesmīgas. “1945. gada 9. maijs mums bija šausmīga diena, jo bija jābaidās no laupīšanām, izvarošanām un slepkavībām, ko pastrādāja “atbrīvotāju” armijas karavīri,” stāsta Lidija, kura tolaik nemaz nav pratusi krievu valodu. To viņa apguva vēlāk lēģerī, kur bija ieslodzīta kopā ar krievu inteliģences pārstāvjiem, brīnišķīgiem cilvēkiem, kas viņai mācīja krievu valodu un literatūru.

Pēc kara Lidijas ģimene, tāpat kā daudzi kurzemnieki, palīdzēja mežabrāļiem, kas turpināja pretošanos padomju varai. “Mēs ticējām, ka Rietumi mums palīdzēs, nepametīs Latviju likteņa varā. Taču viņi par mums nedomāja, tāpat kā nedomāja par Ukrainu, kad Staļina laikā ukraiņi mira badā, bet rietumnieki tikmēr ēda baltmaizi no Ukrainas kviešiem. Tā mēs dzīvojam, viens par otru nedomādami.”

Dievs vienmēr bijis līdzās

1946. gadā Lidija ar vecākiem tika apcietināta par palīdzību, ko viņi sniedza nacionālās pretošanās kustībai. Lidijai bija tikai 21 gads, kad viņa pirmoreiz nonāca apcietinājumā. “Manai paaudzei bija ielikti stingri pamati, tādēļ mums bija ļoti grūti pieņemt svešo varu. Lielāko daļu mūža mocījos, bet tā arī nespēju to pieņemt.” Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis nesen intervijā laikrakstam “Diena” paziņoja, ka “visa latviešu tauta sadarbojās ar padomju režīmu, izņemot kādus piecus cilvēkus, kā Gunāru Astru vai Lidiju Doroņinu-Lasmani”. “Visi pārējie, ja mani atmiņa neviļ, kaut kādā veidā sadarbojās – gāja 1. maija demonstrācijās, stājās pionieros un komjauniešos. Es pat domāju, ka toreiz latviešu tautas tā saucamā sadarbošanās bija vienīgais izdzīvošanas veids,” teica Hermanis.

Doroņina-Lasmane viņam piekrīt, jo latviešiem bija jācenšas izdzīvot arī pie šādas varas. “Latvija bija okupēta valsts, un vara mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem. Gan mani, gan manu pratinātāju, kas bija spiests vērsties pret mani. Man viņa bija žēl, jo šis darbs laikam bija tik briesmīgs, ka viņš bija pamatīgi nodzēries. Tagad labprāt būtu aprunājusies ar šiem čekistiem, bet viņi jau ir miruši, tā nu sanāca, ka es viņus visus pārdzīvoju. Kas to būtu domājis! Savulaik, kad vēl strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, pie kolēģa bija atnācis viens čekists, kurš gribējis uz mani paskatīties, vai vēl esmu dzīva.”

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Lidiju otrreiz apcietināja 1970. gadā, kad viņu apsūdzēja aizliegtās literatūras lasīšanā un izplatīšanā. Piespriesto divu gadu cietumsodu viņa izcieta sieviešu cietumā tepat Rīgā. Trešo reizi padomju vara pret viņu vērsās 1983. gadā, kad līdz ar Gunāru Astru un citiem disidentiem Doroņina-Lasmane tika sodīta par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Viņai piesprieda piecus gadus Mordovijas lēģerī, bet 80. gadu vidū sākās Gorbačova reformas un pēc starptautiskā spiediena PSRS sāka politieslodzīto atbrīvošanu, tādēļ 1987. gadā Lidija varēja atgriezties Latvijā. Doroņina-Lasmane secina, ka tieši ticība Dievam viņai palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus. “Dievs vienmēr man bijis līdzās, arī cietumā. Kādēļ lai es nevarētu pārciest tās ciešanas, ko Viņš man uzlicis, ja pats Dieva dēls varēja nomirt par mums visiem?”

Protams, Lidijai ne viss ir pieņemams mūsdienu Latvijā, piemēram, tas, ka pēc neatkarības atjaunošanas varu saglabāja padomju nomenklatūras pārstāvji. Mūsu kaimiņiem igauņiem veiksmīgāk izdevās norobežoties no iepriekšējās varas un uzsākt jaunu ceļu. “Piemēram, par Igaunijas iekšlietu ministri kļuva Lagle Pareka, ar kuru kopā sēdējām Mordovijas lēģerī. Daudzi čekisti toreiz aizbēga no Igaunijas, jo baidījās, ka Lagle ar viņiem izrēķināsies.”

90. gadu vidū Lidijai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet viņa nolēma atteikties no apbalvojuma, jo tolaik strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā un redzēja, ka ordenis piešķirts arī vairākiem cilvēkiem, kas bija čekas aģentu sarakstā. Viņu vārdus Doroņina-Lasmane gan nevēlas nosaukt, bet uzskata, ka šiem cilvēkiem vajadzētu sekot Georga Andrejeva, bijušā LU rektora Ivara Lāča un dzejnieka Jāņa Rokpeļņa piemēram, pašiem nākot klajā ar publisku paziņojumu, ka sadarbojušies ar čeku. Viņa uzsver, ka čekas maisos glabājas Latvijas vēsturei nozīmīga informācija, kurai jābūt pieejamai arhīvā. “Tā sauktie čekas maisi jau nav nekādi maisi ar veciem krāmiem, ko varētu ar vieglu roku iznīcināt. Tā ir okupācijas varas specdienestu kartotēka!”

Neglabāju sevī naidu

No čekas maisiem Lidija uzzināja nodevēju, kurš savulaik ziņoja čekai par viņu pašu. Tas izrādījās kāds brāļa draugs, kas bija kļuvis par čekas ziņotāju. Tagad viņš jau ir aizsaulē, un Lidijai ir žēl, ka tā arī nesanāca izrunāties un piedot viņam. “Es piedodu saviem pāridarītājiem, jo Dievs man licis izvēlēties piedošanas ceļu. Ko es darītu, ja nespētu piedot? Kur gan liktu visu to šausmīgo naidu, kas mani plēstu uz pusēm?”

Latvijas vēsturē ir arī tādas lappuses, par ko daudzi negrib runāt, piemēram, pēc 1941. un 1949. gada deportācijām netrūka cilvēku, kas ievācās izvesto mājās, piesavinājās viņu mantu. “Kad atguvām dzimtas mājas, sākumā nemaz negribēju tur atgriezties, jo kolhozu laikā viss bija pārvērties līdz nepazīšanai,” stāsta Lidija. “Mūsu aka bija piemesta pilna ar atkritumiem; dzeramo ūdeni viņi veda ar cisternu. Vecā sirsniņmājiņa bija nojaukta; dabiskās vajadzības viņi nokārtoja vienā no istabām, kur mums pēc tam nācās izlauzt grīdu.”

Lidija uzsver, ka sevī neglabā naidu pret krievu tautu. “Es nevaru viņus piespiest aizbraukt no Latvijas, un tas nemaz nav vajadzīgs; lai viņi dzīvo savu dzīvi. Ja visi krievi tiešām aizbrauktu, vai tas mums palīdzētu atsaukt mājās latviešus, kas izklīduši pasaulē? Diezin vai.” Lidija lepojas ar savu ģimeni, mazbērniem un mazmazbērniem, kas ir palikuši Latvijā. “Es nekad neesmu gribējusi aizbraukt no Latvijas. Savulaik zviedri man piedāvāja politisko patvērumu; es tur nodzīvoju trīs mēnešus, vairāk nevarēju izturēt. Zviedri nesaprata, ko nācies pārdzīvot latviešu tautai; piemēram, kad viņiem stāstījām par represijām un izvešanām, viņi izbrīnīti prasīja: “Kādēļ jūs neizsaucāt policiju?””

Savaldīt zvēru sevī

Pirmās brīvvalsts laikā latvieši uzplauka kā zemnieku tauta, bet Doroņina-Lasmane atzīst, ka tagad daudz kas ir mainījies. Pēc viņas domām, vajadzētu ierobežot lauksaimniecības koncentrāciju lielsaimnieku rokās, jo citādi katrā pagastā paliek pāris lielsaimnieki, bet visi pārējie izklīduši pa pasauli. “Latviešu tautai nekad nav bijusi tik laba dzīve, kāda mums ir tagad. Iedomājieties, valsts visiem bezdarbniekiem maksā pabalstus, katram sirmgalvim pienākas pensija! Atceros, kā bērnībā mēs katru sestdienu ar pārtikas groziņu gājām uz pagasta nabagmāju, kur dzīvoja daži vecīši. Viņi mums adīja cimdus un zeķes, taisīja pastalas; viņi strādāja līdz pēdējam! Tāpat bija ar bērniem, kas jau pirmsskolas vecumā sāka ganu gaitas. Sešu gadu vecumā es biju iecelta par galveno pīļu un vistu ganu. Tītars man klupa virsū, to es nevarēju novaldīt. Un neviens negāja sūdzēties, ka vecāki ekspluatē bērnu darbaspēku, pārkāpj viņu cilvēktiesības.”

Lidija nenoliedz, ka laiki ir mainījušies un mums jāmainās tiem līdzi. Taču brīžiem viņai šķiet, ka ar visām pārmaiņām esam zaudējuši pamatu zem kājām. “Agrāk cilvēku dzīvi vadīja kristīgā morāle, bet tagad priekšplānā izvirzītas tiesības, nevis pienākumi.” Kristīgo ticību viņa uzskata par neaizstājamu palīgu sabiedrības morāles uzturēšanā. “Mēs nezinām, no kurienes rodas ļaunums. Tas zvērs dzīvo katrā no mums un kādā brīdī var izlauzties uz āru. Kā lēģera priekšniekā, pie kura atnākusi sieviete, lai lūgtu iespēju satikt ieslodzīto vīru, bet priekšnieks viņu vispirms izvaro un tikai tad atļauj tikties ar vīru. Vakarā viņš mierīgu prātu dodas mājās, samīļo sievu un bērniņus. Katrā no mums notiek cīņa starp labo un ļauno, un mūsu pienākums ir savaldīt to zvēru sevī.”

Lidija nebūt neuzskata sevi par kristāldzidras morāles iemiesojumu. “Arī es esmu dzīvē daudz grēkojusi, taču ceru, ka Dievs man piedos. Bet tagad man ir brīnišķīga dzīve! Priecājos, ka mana Latvija ir brīva un man tik daudz ir ticis dots. Es redzu, jūtu, dzīvoju!”

Pievienot komentāru

Komentāri (50)

  1. Dievs neuzliek ciešanas. Ciešanas ir grēka rezultāts. Latvieši ir pielūguši elkus , velnu , mirušo garus un arī tagad turpin to darīt. Bērni cieš par vecāku grēkiem .Kamēr kāds no šīs dzimtas negriežas pie Dieva un nenožēlo grēkus ,Dievs tad palīdz tam un svētī šo dzimtu.

  2. Pilnīgi piekrītu komentētājam DAINIM,katram viņa vārdam,acīmredzot esam viena vecuma cilvēki.arī es saku paldies Kārlim Šadurskim par viņa drosmi un gudrību veikt izmaiņas,lai Latvijā izglītība būtu tikai valsts valodā valsts finansētajās skolās,

    • Viņš veic tikai ne to vien. Diezin vai no izglītības viņš ko saprot -tik vien kā valodu un tas ir labi. Visas putras ievārītāja papule aizmuka, palika vēl citi experti.

  3. Dievs neuzliek lielākas ciešanas, kā cilvēks spēj izturēt? Liepiņam repertuārā kādreiz bija “Sibīrijas tango“. Tur ir vārdi “ak, Dievs, cik dzeju brīnumaini pa savam katris staipīt var“. Tāpat ir ar tiem dievvārdiem, tāpat ar frāzi , kas nu lido “zelta spārniem ( no dr. Apiņa mutes – Dāldera mutē, no Dāldera mutes Doroņinas miutē, no Doroņinas mutes – Danilāna mutē un visās mutēs, kurām nav kauns vervelēt frāzēs) “latvieši nekad vēsturē tik labi nav dzīvojuši kā tagad“… Jautājumi tikai – kamdēļ tad Dievs uzlicis visos laikos ciešanas, kuras tomēr miljoni nav izturējuši, un kamdēļ labā dzīvošana pat eksekūcētajiem aptumšojusi prātus un tie neredz, ka “labajai dzīvošanai“ velkas līdzi vislielākais netaisnīgums, beztiesiskums, nodevība, liekulība, bezjūtība un bezkaunība vēsturē?

    • dīvainā, Tu, Roze Atbildēt

      Pati jautā, pati atbldi, bet nesaproti, ne to, ko jautā, ne arī atbildi uztver. Dīvainā, Tu, tauta…

  4. Tos padomijas slavinātājus derētu uz kādu laiciņu aizsūtīt atpakaļ uz šo laiku. Lai izbauda to laimi.

  5. Lai būtu skaidrāks-padomju okupācija sagrāva mūsu izaugsmi-mēs tagad dzīvotu tāpat kā Skandināvu zemēs. Kā var patikt okupācijas iekārta, kas sagrāva mūs kā valsti, sačakarēja cilvēku prātus-lielai daļai uz neatgriešanu.

  6. Visi, kam padomju vara ir bijusi mīļa-ar Jums ir pamatīgi pastrādāts un paši to neapjaušat. Manai vecmāmiņai pensijai tas laikos bija 18 rubļi.

    • Tu, E 31, man pilna pārliecība, ka esi nejēga vai beidzis palīgskolas 5.klasi un tālāk netiki vai dzīvē neesi izlasījis nevienu grāmatu un neesi izdzīvojis citas dzīves – prāts ir aprobežots līdz 5.klases līmenim. Neviens šeit neslavina okupāciju, okupantu privilēģijas un dzīvesveidu, korupciju, tās zvērības, ka tika izvērstas pret režīma noliedzējiem Latvijā un visur citur. Pat šodien okupēja daļu Ukrainas.
      Bet bija jādzīvo un kas strādāja, tas varēja dzīvot. No 1960.gada apmēram, kad jau režims saprata, ko nodarījis un jau nedaudz nomierinājās, dzīve gāja uz priekšu, pie teātriem bija pilns autobusu, bērni dzima, bija izglītība par brīvu, un nebija pat nojausmas, ka varētu būt cits režīms. Pat vāciešu delegācija pirm Bērlīnes mūra krišanas pie Brīvības pieminekļa izteica, ka pat nojausmas nav ka Bērlines mūrs kritīs, kad jautāju, kad tas notiks. Iespējams, nepaspēja atgriezties un mūris jau nojaukts.

      Tā arī visa okupantu impērija – PSRS, likās nesatricināma un cilvēki strādāja, darīja un iekārtojās kā kurš prata. Bija ārsts, bija sociālā drošība, izglītība, darbs, kaut kāds dzīvoklis bez maksas gandrīz, pensionārs bija cienījams. Tai pašai ĻAUNAJAI partijas komitejai, ja pasūdzējies, ka tevi, strādnieku, pazemo vai tml., nepagāja ne stundas un kārtība bija ieviesta. Tā bija okupantu un tautas demokrātija, tagad demokrātija tikai tiem, kam pilnas kabatas ar sazagtu naudu no tautas un valsts.

      Šodien pensionārs ir apsaukts par parazītu, lamuvārds, kauns atzīties, ka esi pensionārs, jo apvaino, dzīvo uz strādājošo rēķina un tml., šodien tu vari pakārties, sadedzināties pie pie Tevzemiešu NA karoga – rasnačs, parādnieks, bērziņš, dzintars pat ūsas nepakustinās tev par labu. Uz sūdzībām neviens tev vairs neatbild, labākais, ka atrakstās, atbildes nav. Tā ir dzīve ???????? ??????? ???????

      Tāda Latvija man nav vajadzīga. Un nejauc, ka es mīlu okupāciju. To nemīl neviens, to vairs nemīl pat bijušie okupanti, kaut tādi “mamikini”, “zdanokas” grib glābt okupācijas paliekas, grib šķelt Latviju, pat turot krievu bērnus SEGREGĀCIJAS situācijā, lai tiktu deputātos, pie varas. Paldies Kārlim Šadurskim par drosmi un konsekvenci, kuras nekad nav bijis Latvijas karognesējiem, kuri bļaustās, plivina karogu, nēsā lāpas, bet nekad Latvijas labā neko nedara, jau 27 gadus, kopā ar Saskaņu un ZZS balso un ēd no vienas siles.

      • Grāmatas es lasu un mēs pat varētu stāties vienā partijā , lai cīnītos par labāku nākotni.

      • Arī tad bija korupcija, blatu sistēma, komunaļņiki, ja gāji baznīcā-skolā par tevi smējās vai varēja izsaukt uz pārrunām, tie, uz ārzemēm tika tikai izredzētie, tiem , kam patika pielīst un izrādīties.

      • Pasarg, Dievs no tās sociālās drošības un padomju kultūras, kā atceros tā laika veikalus, apkalpošanu, īpaši slāviskā garā-šausmas. Tagad jau Latvijā arī ir tādas pilsētas un vietas, kur to var redzēt-paldies.

  7. Vai visas ciešanas,arī neizturamās,uzliek Dievs?

  8. Nu, nav Latvija brīva, varbūt brīvāka, kā psrs okupācijas laikā, bet ne brīva! Kā gan to var neredzēt cienijamā Lasmane – Doroņina??! Un otra lieta, ko reiz jau viņai tieši jautāju, pēc kāda politiskā pasākuma Okupācijas muzejā, bija par to piedošanu. Nav ne šie čekas slepkavas, ne viņu ziņotāji – nodevēji, uz kuru sirdsapziņas izsūtīto, jeb cietumā nobeigto dzīvības NAV atzinušies, NAV nožēlojuši savus noziegumus un NAV atvainojušies! Tad kāpēc un par ko gan tiem jāpiedod, nevis jāpieprasa beidzot tiesāt un beidzot sodīt?! Ne toreiz skaidru atbildi nesaņēmu, ne tagad to rodu, lasot atkal to pašu viņas tekstos. Pārmest netaisos un man nav tādu tiesību, bet saprast gribu, vai tas ir garīgs nespēks, nevēlēšanās vairs būt patiesai, pat ja ne pret sevi, bet arī pret nomocītajiem zināmajiem un nezināmajiem daudzajiem krievu čekas nezvēru upuriem? Gribētos to saprast, jo grozi kā gribi, 4. maija kolaborantu kliķei tas ir izdevīgi!

    • Tieši kristīgi cilvēki spēj piedot pāri darījumus, kaut pāri darītājs nav lūdzis piedošanu. Par sevi varu teikt, ka ir grūti piedot kādam sliktajam, īpaši ja vēl pāridarījums sāp, es lūdzu Dievu (vairākus gadus), lai spēju piedot un aizmirst pāridarījumus, un tad kādā mirklī es izjutu mieru un to, ka mani šis aizvainojums vairs nesāpina. Es domās spēju pat savam pāridarītājam novēlēt laimi. Ir grūti tas izdarāms, bet nav neiespējams. Kristīgie šo lietu atdot sakārtot Dievam. Nekristietis teiks, ka dzīve pati visu saliek pa plauktiem, bet tieši nekristiešiem ir grūtāk atrast mierinājumu un spēku piedot.

  9. Ir grūti pierast pie fakta, ka jādzird žēlabaina ilgošanās pēc 120 X labākās dzīves CCCP. Varbūt dodaties uz Z-Koreju ?

  10. Paldies,raksta autoriem,kas ielika pilnu versiju ši raksta!!!!ta gribejas izlasit.Paldies.

  11. Lidija, tev gandrīz visur ir taisnība, bet vietām trūkst arī izpratnes. Hmm, kristiete un prasa liņču tiesu. Kas tas coits ir, ja atvērs “maisus”? Tas būs tas pats, kādu naidu izlēja pret Jāni Rokpelni? “Lidija ir kristiete, tādēļ uzskata, ka arī “čekas maisus” vajadzētu atvērt, nevis lai tiesātu un sodītu, bet gan saprastu un piedotu”- nu nav mums tāda tauta, kas neaplies ar dubļiem, ja rodas tāda iespēja.

    Vai ir jēga no punbnlikācijas? Kas no tā mainīsies? Nekas! Man liela ziņkārība ieraudzīt vienu otru stukaču sarakstā un tas ir viss.

    Lidija – mēs neesam padomājuši par valsts drošību, pret to cilvēku drošību, kuri ir ārpus saraksta un var tikt izmantoti, piespiesti strādāt no jauna tam pašam KGB.

    Viena daļa stukaču bija balsats, neko tādu nenodeva un viņiem būs jātaisnojas.

    Un kā būs ar stukaču bērniem, mazbērniem, kuri nav vainīgi par tēvu un vectēvu nodarījumiem – sauks – stukača bērns, pie karjeras un politiskajā darbībā izraks “KOMPRU” un noliks priekšā.

    Lielāku muļķību izdarīt nav iespējams, kā publicēt atlikušo mazākumu.

    Bet, Lidiija, Diev ir visnežēlīgākā būtne – pirmkārt visiem piespriež “nāves sodu”, dzīvi mocībās un slimībās, un pēdējais – jo tu godīgāks, ticīgāks, tu neapzodz un neapmāni otru, jo tev lielāks sods visu dzīvi – nabazība, mokas un neārtēšana, gaidot rindā speciālista konsultāciju 6 mēneši un ilgāk …

    Visas Latvijas proletārieši – uz tiesu bez aizstāvības uz taisnīgu tiesu un bez nomenklatūras bezatbildību par pārkāpumiem.

  12. Viņa,kā jau cienījamos gados,vienkārši nezina un nesaprot kas šeit notiek.

  13. Vēl nezinu, kāpēc jāīzrauj no konteksta dažādi teikumi un jāliek virsrakstos. Raksts ir par cienījamu cilvēku-vairāk tādu.

  14. Katrs kam grib , lai tic, saslimts un mirst visi. Galvenais palikt cilvēcīgam. Nekad neslavēšu totalitārus režīmus, kas skalo cilvēkiem smadzenes.

  15. Nu tas jau bij saprotams kapec Gunaaram Astram bij tik pekshnji janomirst tikliidz iestajaas LV naatkariiba. Tas jau tas pats staasts kas par Latvenergo 3 miljoniem un indigaam lapseneem.
    Chekistiem jau bija un ir zinashanas un lidzekli kaa cilveekus likvideet neuzkriitoshi ( prieks tam tak veseli instituuti PSRS straadaaja).Paskat kaa Ventspilii cik daudz kaut ko zinoshi cilveeki peekshni ar sirds nepietiekamiibu ir mirushi ,peekshni un ne no kaa un jauni ! Vislabaakais jau shoferis kuram nakamajaa dienaa bij jaierodas uz policiju lieciibu sniegshanaj vai pratinashanai .

    Visu cienju sho pretoshanaas kustibas cilvekiem un vinju radiniekiem, bet LV kaa valsts ir chekistu sagraabta un izlaupita un tapec mees vairs tur neatgriezisimies.

  16. kreisais pussargs Atbildēt

    Briesmīga dzīve – visu mūžu, katru minūti ciest no okupācijas. Es laimīgā kārtā esmu dzimis, audzis un skolās gājis Padomju Savienībā, un tādēļ nekādas okupācijas šausmas redzējis neesmu.

    • Tu esi dzimis cietuma režīmā un tā to neesi arī sapratis. Dzīvot jau daudzās iekārtās var labi. Nenodod dievs šitādas šausmas piedzīvot. Cilvēks ir tik stiprs, cik viņa gars ir stiprs un mirstīgi ir visi. Lidija vienkārši ir gaišs, cilvēcīgs un ļoti labestīgs cilvēks. Veselību un prieku viņai.

      • kreisais pussargs Atbildēt

        Man tajā “cietuma režīmā” dzīve bija viegla un bezrūpīga. Un nebūt ne trūcīga – tagad tikai ir citas markas automašīna, televizori un sadzīves tehnika. Šodien, bez šaubām, ir daudz lielākas izvēles iespējas, bet vienīgi tad, ja ir normāls darbs un normāla veselība. Toreiz nebija problēmu ne atrast normālu darbu, ne uzturēt normālu veselību. Nopietnākos gadījumos par veselības uzturēšanu bez problēmām varēja arī kaut ko samaksāt.

        • Manai dzīvei šajā aspektā vienmēr viss ir bijis kārtībā, bet man ir svarīgas arī citas lietas. Forši, ka nav rindu, var aizbraukt kur gribi, nav arī tādas blatu sistēmas sadzīvē var lasīt ko gribi un tagad uz čeku neviens neved. Jā, agrāk maksāja arī dzērājiem, kas savu darba laiku nopļēguroja.

          • Elga, diemžēl šajos laikos nemaksā arī godīgiem cilvēkiem. Arī labu, pieprasītu profesiju cilvēkiem, medmāsām, piemēram, zobi jāliek uz plauktiņa, lai tikai spētu samaksāt komunālos (kuri kādreiz, nelabajos laikos, bija 17 rb. par trīsistabu dzīvokli)
            Tagad taisni otrādi – dzīvokļus par velti dod nevis labiem strādniekiem, bet dzērājiem un sliņķiem, kuri strādāšanas vietā velkas uz sociālo dienestu…
            Bet tu jau varbūt to nezini, varbūt tāpat kā Doroņina Lasmane saņem “personālo pensiju’ un dzīvo zaļi…

          • Strādāju parastu darbu ilgus gadus, saņemu man pietiekošu algu pēdējos 2 gadus. Zinu par visu, ko Tu runā. Un neatbalstu mūžīgos pabalstus un citas dumjības. Tomēr tagad jūtos labāk, kā tajos laikos, jo man ir citas vērtības. Un man daudz nevajag . Varbūt man ir paveicies un citiem vēlu to pašu.

        • >>kreisais pussargs Atbildēt

          Man tevis žēl neko nesaprotošais.

        • dzīvokļa īre 17 rbļ., bet alga pēc augstskolas beigšanas – 80 rbļ. (tā nebija zemākā alga) nezinu, vai tas ir lēti. tagad minimālā ir 430, bet trīsistabu dzīvokļa īre – vasarā ap 50, ziemā ap 100.

      • PIlnīga taisnība tiem, kuri saka, ka krievu laikā bija 120 reizes labāk dzīvot nekā tagad. Kādēl man neatkarīgā Latvijā jācieš no pazemojuma, no verga algas, no nepanesamiem nodokļiem, piemēram, miljonārs maksā par auto nodokli tik pat, cik es ar verga algu. Kādēļ man par vienīgo īpašumu – nelielu dzīvokli jāmaksā nodoklis un par zemi kapa vietas lielumā – ar vairākiemsimtiem naudas vienību gadā, jācieč apsaimniekotāju krāpnieciskie rēķini par darbiem, kurus raksta un nekad nedara, kādēl man jāmaksā Rīgas domei NI nodoklis un no manis plēš maksu par caurbraucama ceļa gar māju remontu, ko izdangā smagie auto utt.

        Atskaitot okupācijas privilēģijas, krievu valodas uztiepšanu (govotite po russki utt.), taiutai bija cieņa un gods, pensionārs tika celts godā, tagad “pensionārs”- lamu vārds, kauns ka esam pensionāri. Tā ka nepūt pīlītes un nekarini makaronus uz ausīm, ja esi sagrābusies īpašumus un/vai kārs naudu uz vegu darba pamata.

      • PIlnīga taisnība tiem, kuri saka, ka krievu laikā bija 120 reizes labāk dzīvot nekā tagad. Kādēlļ man neatkarīgā Latvijā jācieš no pazemojuma, no verga algas, no nepanesamiem nodokļiem, piemēram, miljonārs maksā par auto nodokli tik pat, cik es ar verga algu. Kādēļ man par vienīgo īpašumu – nelielu dzīvokli jāmaksā nodoklis un par zemi kapa vietas lielumā – ar vairākiem simtiem naudas vienību gadā, jāciečš apsaimniekotāju krāpnieciskie rēķini par darbiem, kurus raksta un nekad nedara, kādēl man jāmaksā Rīgas domei NI nodoklis un no manis plēš maksu par caurbraucama ceļa gar māju remontu, ko izdangā smagie auto utt. Pie tam Ušakovs lielās – es izremontēju vienu iekšpagalmu – par tavu naudu – ha, ha.

        Atskaitot okupācijas privilēģijas, krievu valodas uztiepšanu (govotite po russki utt.), tauta bija cieņaāun godā, pensionārs tika celts godā, tagad “pensionārs”- lamu vārds, kauns ka esam pensionāri, vēl apsaukā par parazītiem. Tā ka nepūt pīlītes ELGA un nekarini makaronus uz ausīm, ja esi sagrābusies īpašumus un/vai kārs naudu uz vergu darba pamata.

        • Kam tad piederēja dzīvokļi Rīgā??? Parastajiem latviešiem kaut kādi komunaļņiki.Kādi mēs visi gudri-uzreiz, ja nedomā kā vairākums, tad uzreiz kaut ko sagrābies. Godīgi nopelnu savu algu un dzīvoju kā protu un paldies Dievam-ka nevienu neaicina uz čeku. Stulbību protams ir daudz arī tagad , bet pret tām pa laikam var arī pacīnieties.

    • Un vai Tu tagad, dzīvojot neatkarīgā brīvā Latvijā, neilgojies pēc padomijas?

    • par sevi varu teikt tieši to pašu.

      • Kā var ilgoties pēc tādas totalitāras sistēmas, kur Ļeņinu vajadzēja mīlēt kā savu vectētiņu-murgs kaut kads.

    • Padomju Savieneeba ir taa kas izreekoj tik briesmeegu dzeevu citiem. Cilvek bij spiest piedaleeties
      “savieneebaa” vai tik deportet, moceet un noshaut. Berni ar tik deportet lai izneecinaat pecnaceju ari kas nevelet sho “savieneebu”. Izposteej viss tos kas varej protestet sho Jus saucot “savieneebu”.
      Jums ir patikamas atminas un nevar saprast kapec
      citiem nav. Tavejaa pateekama dzeeve bij buvet uz cit cilvek “briesmeego dzeevi. Un Jus neredzejiet sakaru. Jus laima buvet ar cit cilveku bedam.

  17. nu DIEVS GAN NE KO UZLIEK ,NEKO SODA — ja ar kas notiek tad tie saatana NECILVEKA nedarbi ,par ko dazs labs necilveks priecaajas

  18. ar gadiem vajadzētu būt sapratnei, bet katram savs

  19. Dieva nav.

  20. Dievs neuzliek , uzliek cilvēki .

  21. Daudzi neiztur gan. bet visu cieņu Lidijai.

Draugiem Facebook Twitter Google+