Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
21. aprīlis, 2015
Drukāt

Dostojevskis starp gaismu un tumsu

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Skats no iestudējuma "Idiots" Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē

Vladislava Nastavševa Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē iestudētais “Idiots” ir ļoti gaidīta izrāde. Ne tikai tādēļ, ka vēl spilgti atmiņā palicis Oļģerta Krodera 2006. gadā tapušais iestudējums Valmieras teātrī, bet arī tādēļ, ka neizbēgamu intrigu sola jau pati kombinācija – Nastavševs plus Dostojevskis.

Izrādes pirmais cēliens noris ātrā temporitmā, no ironiska, brīžiem pat apzināti komiska skatupunkta iezīmējot sižetisko karkasu; stila ziņā šeit sazīmējami gan situāciju komēdijas, gan melodrāmas elementi, kas nebūt nav pretrunā ar Dostojevska romāna vēstījumu. Iestudējuma problēma, manuprāt, saistās ar otro cēlienu, kas veidots gluži citā, filozofiski nopietnā intonācijā un kur tomēr nav izdevies īstenot tos idejiskos uzstādījumus, par kuriem režisors runā pirms pirmizrādes sniegtajās intervijās. Režisors akcentējis to, ka Nastasja Fiļipovna izrādē iecerēta kā Krievijas simbols, kamēr Miškins pārstāv dzīvi (Dievu), bet Rogožins – nāvi (velnu). Metafora par Krieviju, kas kļuvusi par bandinieku cīņā starp Dievu un sātanu, izrādē tomēr pazūd, tā arī līdz galam neattīstīta, jo par dominējošo kļūst varoņu psiholoģiskā motivācija, nevis iecerētais simboliskais zemteksts.

Teju visiem Dostojevska darbiem raksturīgais motīvs par katrā cilvēkā apslēpto tumšo, brīžiem pat dēmonisko dabu (piemēram, potenciālo spēju atņemt otram cilvēkam dzīvību) izrādē šķiet zaudējis krievu klasiķim tik būtisko reliģisko morāli un ar to saistīto plašo filozofisko vispārinājumu. Nastavševa versijā “Idiots” vairāk atgādina smagnēju psiholoģisku detektīvu, kas pēta dažādus cilvēcisko attiecību modeļus.

Izrādes centrā šķiet izvirzīts jautājums par to, vai ir iespējama absolūta cilvēka brīvība – gan no dažādiem sabiedrības aizspriedumiem, gan pašam no sevis un savām domām, kas brīžiem nodara lielāku postu nekā tieša ļaundarība. Šo domu precīzi pasvītro arī paša režisora veidotā scenogrāfija – piecas šauras telefona būdiņas, kas izrādes laikā piedzīvo dažādas fiziskas un metaforiskas transformācijas. Telefona būdas veido nosacītu privāto telpu izrādes sociumā, taču tas, cik viegli varoņi tajās ieiet, ielec, ielien vai ierāpo, vienlaikus apliecina arī to, ka mūsdienu pasaulē patiesi privātas telpas (vienalga, fiziskas vai garīgas) nemaz nav.

Cilvēka brīvības problēma psiholoģiski precīzi iemiesota Ditas Lūriņas atveidotajā Nastasjas Fiļipovnas tēlā, kura ar savu skaļo, izaicinošo, brīžiem neslēpti seksuālo uzvedību, tā vien šķiet, mērķtiecīgi pati sevi iegrūž postā (lasiet – nāvē). Tomēr trauslo robežu starp psiholoģisku un simbolisku varoņa interpretāciju izrādē pārliecinoši saglabā vienīgi Arturs Krūzkops Miškina un Kaspars Dumburs Rogožina lomā.

K. Dumburs visu trīs stundu garo izrādi nospēlē ar neatslābstošu skatuvisko enerģiju, smalki zīmējot Rogožina eksplozīvo, brīžiem cietsirdīgo, brīžiem maigo raksturu. Rogožina tēlā vispilnīgāk izdevies iemiesot Dostojevskim raksturīgo 
ideju par “tumsību”, kas mīt katrā cilvēkā un, uzvarot ļaunajam, nevis labajam, laužas uz āru kā dēmonisks, nekontrolējams spēks.

A. Krūzkopa kņazs Miškins izrādē atbilstoši Dostojevska romānam iemieso humānisma idejas un uz skatuves ierodas no augšas (tātad simboliski – debesīm). Viņa garīgums un inteliģence pretstatīti pārējo izrādes varoņu izteikti fiziskajām dziņām un vēlmēm (īpaši D. Lūriņas Nastasjas Fiļipovnas izaicinošajai uzvedībai). Un tomēr V. Nastavševa versijā atšķirībā no tradicionālās Miškina kā cēla, pat idealizēta mesijas interpretācijas viņš drīzāk iemieso nevis paš­uzupurēties gatava cilvēces grēku izpircēja, bet gan vāja, fiziski un garīgi trausla cilvēka vaibstus. Miškina garīgās ciešanas, vērojot pārējo varoņu neapturami kulminējošos savstarpējos konfliktus, režisors lēni, taču mērķtiecīgi transformē par fiziskām ciešanām. Viss pasaules smagums un ciešanas burtiskā nozīmē uzguļas uz Miškina pleciem, kad Aglaja un Nastasja Fiļipovna savas attiecības skaidro, tupēdamas uz apgāztas telefona būdas, zem kuras iespiests guļ Miškins. Tādēļ, kaut arī savā absolūtajā cilvēkmīlestībā A. Krūzkopa varonis ir humānisma iemiesojums, izrādes fināla skatā, kad Miškins kopā ar Rogožinu kā sikspārņi ieritinās telefona būdiņā, gluži vai nepārprotama ir viņa vēlme paslēpties no pasaules ļaunuma, ko iemieso apkārt valdošā tumsa.

Diemžēl jāpiebilst, ka V. Nastavševa Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudētais “Idiots” burtiskā nozīmē ir izrāde pirmajai rindai. Režisora talantīgi izveidotās mizanscēnas variē no akrobātiskiem trikiem pie zāles griestiem, kurus iespējams redzēt visiem skatītājiem, līdz ārkārtīgi būtiskām, taču diemžēl tikai pirmajā rindā sēdošajiem redzamām epizodēm, kas izspēlētas uz grīdas. Pārējiem skatītājiem atliek vien samierināties ar “pārrāvumiem izrādes bildē”.

Uzziņa

Fjodors Dostojevskis, “Idiots”, iestudējums Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē.

Krievija V. Nastavševa izrādē ienāk ar šodienas apokaliptisko noskaņu un tieši tādu pašu gaisotni pavisam nesenā pagātnē – 1989. gadā, kad sabruka Padomju Savienība. Mainās gadskaitļi kalendārā, bet Krievija mainīties nespēj. Arī par to rakstīja Dostojevskis, kuram rūpēja valsts liktenis…

Režija, scenogrāfija, kostīmi, mūzika: Vladislavs Nastavševs.

Lomās: Arturs Krūzkops, Dita Lūriņa, Ģirts Liuziniks, Jānis Vimba, Līga Zeļģe, Kaspars Dumburs, Anta Aizupe, Imants Strads.

Nākamās izrādes: 23. aprīlī, 2. un 8. maijā.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+