Egils Līcītis: Modri jāseko līdzi Satversmes preambulas pieņemšanai 16
Juristu, zinātņu un sabiedrisko darbinieku konference Universitātes aulā tikpat kā vienprātīgi atzina, ka tiesībnieka Egila Levita preambulā rakstītais ir augstas uzslavas cienīgs. Vienas no pēdējām autoritātēm, kas vēl nav nobeigtas uz nacionālā tirgus laukuma, vieni no pēdējiem latviešu eifeļa torņiem, kuri nav nogāzti (D. Īvāns, M. Zālīte, M. Kūle u. c.), atzīmēja priekšvārda nevainojamo tīrību, sapasību ar atmodas ideāliem un vēlēja Levita tekstu izkaldināt granītcietu, lai Latvijas pretinieki pret to izlauztu zobus. Šie kangari un svešām varām, ietekmēm zābakpucētāji jau ir klāt, lai strādātu nekrietnības. Preambulas dokumentu viņi nopēdojuši kā sumpurņi no latviešu pasakām, un, kolīdz ķēdes palaidīs vaļīgāk, gaudas celsies skaļākas, zobu griešana ņerkstošāka un demagoģija – durošāka. Mūsu autoritātes savlaicīgi pamanījušas un brīdina par noziedzīgām darbībām pret valsti, kas nesaņem pretsparu un atspēkojumu. Konference uzsvēra, cik sazēlis ir pseidozinātniskums, runāja par kreisi nenormālām idejām, kuru autori iztēlojas sevi par pasaules nabu. Lielai daļai māniju apsēsto ļautiņu īstā vieta būtu dabas zinātņu muzejā kā retiem putniem – ūnikumiem, nevis pašreizējās darbavietās par augstskolu mācībspēkiem, universitāšu pētniecēm un antifašistiem, tomēr ultraliberālo elementu skaļās aktivitātes līdztekus ar Kremļa lienošo maigo varu ir tik ilgstoši skalojušas valsts pamatus un pilinājušas nāvekli Latvijai, ka ir pēdējais laiks nacionālas valsts aizstāvju asai pretreakcijai, lai sumpurņi iežmiegtu asti kājstarpē.
Pret uzkultajiem netīrajiem ūdeņiem ir jāuzceļ aizsargdambis, un Satversmes priekšvārds būs taisni tas valnis, kas nepieciešams. Ne velti politiķi saņēma sabiedrības pārstāvju ieteikumu preambulas pieņemšanu pabeigt līdz Latvijas dzimšanas dienai 18. novembrī. Taču dažu “latvisku” partiju “atturēšanās” un izvairīgums pilsoņiem liek neatslābināt modrību. Universitātē, kad bija uzstājušies nācijas morālie līderi – cik zemu nolaidās Lielās aulas griesti, tribīnē kāpjot pelēkiem partijniekiem. Izņemot Dzintara kungu un prof. Čepāni, sīkie gariņi Seržants ar Demiteru par preambulu stostījās bailīgi, nedroši, trīcoši. Nedz zatlerietis, nedz zaļais nerunāja “no sirds asinīm” un neizrādīja gara spēku, kāds tikko bija piestrāvojis Aulu. Nav jau viņi kultūras un politikas Lāčplēši, bet rutīnā izkurtējuši politiķīši, kādiem pilna Saeima un kuri klab, neko nepasakot, no viņiem saproti, ko gribi. Sazin vells, vai viņi atklāsies, sagaidījuši zīmi no debesīm, sponsoriem, – un arī par priekšvārda pieņemšanu RP un ZZS vēl ilgi lauzīšot savus deputātiskos paurus. Reformisti domes sēdē kasīja kules par “vērtībām, ideāliem”, kaut tie ir turpat Levita tekstā acupriekšā pat ēzeļiem skaidri un gaiši. Kādas šai partijai vairs vērtības – vienīgi, kā neaptaisīties kārtējoreiz uz līdzenas vietas, taču ZZS gan nelon piepulcēties kangariem, bet atcerēties principu nr. 1 politikā – dots devējam atdosies vēlēšanās. Par preambulu jādabū 67 saeimiešu balsis.
