Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Dozorcevs pārmet grāmatu tīklam cenzūru

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vladlens Dozorcevs publiski pārmetis grāmatu tīkla “Polaris” vadītājai Jeļenai Bistrovai atteikšanos pieņemt tirdzniecībā viņa grāmatas. 2009. gadā Vladlens Dozorcevs jau griezies ar saviem autobiogrāfiskiem memuāriem “Настоящее прошедшее время”, kurus autors dāvinājis arī Valsts prezidentam Valdim Zatleram.

 

“Polaris” pieņemt darbu tirdzniecībā atteicis, jo šajā grāmatu tīklā valdot noteikumi – “nekas pretkrievisks, nekas antireliģiozs”. 2011. gadā Dozorcevam nāca klajā dzejoļu krājums “Персональный код”. Literāts atkal mēģinājis vienoties ar “Polaris” grāmatnīcām, taču arī šoreiz atteikumam izmantoti tie paši vecie argumenti.

Sarunā ar mani Jeļena Bistrova apstiprina, ka viņas vadītajā grāmatu tirdzniecības tīklā tik tiešām nepārdodot nekādus izdevumus, kas ir “antikrieviski vai antireliģiozi”, taču Dozorceva sakarā šie jēdzieni neesot lietoti, bet vienīgais dzejoļu krājuma pārdošanas atteikuma iemesls esot bijis tā “antikristīgums”. Liecinieku abu domstarpībām nav. Dažus jautājumus klātienē uzdevu Vladlenam Dozorcevam.

– Kā tas sanāk, ka savā daiļradē esat kļuvis antikrievisks un antireliģiozs?

V. Dozorcevs: – Neko tamlīdzīgu neesmu un arī neesmu varējis uzrakstīt! 2009. gadā man bija pirmā tikšanās ar “Polaris”. Aiznesu savus memuārus un saņēmu atteikumu tos pārdot. Memuārus rakstīju, lai atbildētu uz visbiežāk man uzdoto un mani visvairāk kaitinošo jautājumu – kāpēc es, krievu cilvēks, esmu iemaisījies latviešu lietās, turklāt tik dziļi, ka palīdzēju organizēt Tautas fronti un pat esmu bijis LTF valdes loceklis. Lai atbildētu uz šo jautājumu, radās nepieciešamība pastāstīt par sevi, manu uzskatu veidošanos, manu ģimeni… Atbilde toreiz bija vienkārša – šo grāmatu tirgošanā neņems.

– Un kur tas pretkrieviskums?

– Nezinu. Manuprāt, tāda grāmatā nav. Nu ir pagājuši trīs gadi, un mani pierunāja mēģināt vēlreiz.

 

Aiznesu pērn izdevniecībā “Jumis” iznākušo dzejoļu krājumu “Персональный код”. Arī to tirdzniecībā nepieņemšot. Pirmkārt, tāpēc, ka tā esot mana grāmata un, pēc Jeļenas Bistrovas uzskatiem, mana personība mainījusies neesot. Otrkārt, grāmatā esot tirgotavu idejiski neapmierinošs dzejolis, jo tas varot aizskart ticīgo jūtas.

 

– Jā, Bistrovas kundze sarunā ar mani sacīja, ka viņu ļoti aizskāris dzejolis “Ave Maria”. Kad lūdzu aizskarošās rindas nolasīt, atbilde skanēja – viņai pat mute neveroties to vēlreiz atkārtot. Kā tad jūs Dievmāti tik skarbi esat aizvainojis?

– Kādu Dievmāti?! Šo dzejoli rakstot, esmu domājis nevis par Jēzus māti Mariju, bet gan pasaules tenisa pirmo zvaigzni Mariju Šarapovu. Nebūsim liekuļi, sportā reizēm viss ir kā cīņā uz dzīvību un nāvi. Sportiste kliedz bez vārdiem kā sieviete dzemdībās vai gultā ar vīrieti. Šis dzejolis ir joks. Un, jā, kā tādā jokā esmu iekļāvis arī viņas izsaucienu serves laikā.

Ir tāds izcils latviešu dzejnieks Jānis Sirmbārdis, kurš pārtulkojis šo un manu iepriekšējo dzejoļu krājumu, kurus ceru šajā rudenī izdot. Bet problēma ir nevis dzejolī, bet apstāklī, ka “Polaris” vadītājai Bistrovai nepatīk mana personība. Savukārt mani satrauc jaunas, kapitālistiskas, privātas cenzūras parādīšanās. Tas, lūk, ir dīvaini. Atklāti pateicu Bistrovas kundzei, ka viņa dzīvo un savu biznesu taisa valstī, kurai ir sava konstitūcija.

 

Mūsu Satversmes 99. un 100. pantā ir pateikts, ka cenzūra ir aizliegta, ka baznīca šķirta no valsts. Bet viņa uzskata, ka privātam veikalam neviens neko tirgot nevar uzspiest. Ko pieņemt tirdzniecībā un ko ne, tā esot īpašnieku brīva izvēle. Bet es atkārtoju vēlreiz – te ir atklāts mēģinājums izveidot jauna veida cenzūru.

 

Grāmatnīcai ir jāievēro valsts likumi. Turklāt “Polaris” ir gandrīz vienīgais grāmatu tirdzniecības tīkls krievu valodā. Es, protams, varētu piedāvāt dzejoļus Rozes grāmatnīcai vai vairumtirdzniecības bāzei, bet būtībā tieši “Polaris” kontrolē krievu grāmatu tirdzniecības tīklu Latvijā. Rīgā viņiem vien ir 14 grāmatnīcas. Visu mūžu esmu karojis ar cenzūru. Manas lugas gulēja mapē ar uzrakstu: “Teātrī uzvest nedrīkst.” Kad biju žurnāla “Daugava” galvenais redaktors, ar cenzoru karoju visus tos gadus. Viņi rakņājās visos tekstos, pat sludinājumos, bija pat īpašs štempelis – “atļauts”, “neatļauts”. Un tagad atkal parādījušies cilvēki, kas grib izveidot cenzūru. Kā jau teicu, dzejolis “Ave Maria” ir nevis par Dievmāti, bet veltīts tenisistei. Bet, ja kāds arī uzrakstītu reliģiska satura traktātu vai vēlētos izteikt savus politiskos uzskatus? Vai tas ir jācenzē? Es arī, piemēram, esmu neapmierināts ar daudz ko, kas notiek gan šeit, Latvijā, gan Krievijā. Vai man nebūtu tiesību paust savus uzskatus? Taču man nevajag nekādu palīdzību. Nedomāju arī vērsties tiesā par šo Satversmes pārkāpumu. Savā laikā Saeimā biju Cilvēktiesību komisijas loceklis, ļoti daudziem esmu palīdzējis. Bet par sevi jau cīnīties visgrūtāk. Negribu, lai manis teikto kāds uztver kā politisku atriebību vai stučīšanu. Starp citu, sarunā ar mani Bistrovas kundze izmeta frāzi, ka esot iznīcinājusi grāmatu “Da Vinči kods”. Esot tirāžu nopirkusi tirdzniecībai, pēc tam it kā “razobraļis” un visu tirāžu sadedzināja. Vai tas ir normāli? Grāmata var patikt un var nepatikt, bet kāpēc iznīcināt?

– Ko darīsit tālāk ar dzejoļu krājumu?

– Mūsu valstī ar dzejoļu krājuma izdošanu pelnīt ir bezcerīgi. Pelnīt ar dzejoļiem nav arī mans mērķis. Ja nauda būs pazaudēta, tad pazaudēta. Varbūt uzdāvināšu draugiem, manas daiļrades cienītājiem, kuru netrūkst. Varu arī pats stāvēt pie stacijas un grāmatu tirgot. Man tā nav problēma. Tirāža ir neliela – 500 eksemplāri. Tieši tik, cik Kārļa Marksa “Kapitāla” pirmais laidiens. Taču atšķirībā no Kārļa Marksa, par kuru dzīvē visu maksāja Fridrihs Engelss, es izdevu grāmatu uz sava rēķina. Jo Fridrihu Engelsu mūsdienās grūti atrast.

 

Viedoklis

Vai var uzskatīt par Satversmes pārkāpumu, ja privāts grāmatu tirdzniecības tīkls atsakās tirgot kāda autora grāmatu?

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne: “Demokrātiskā valstī vajadzētu censties dot iespēju paust visdažādākos un atšķirīgākos viedokļus un uzskatus. Ir vai nav Vladlena Dozorceva dzejā “kas antikristīgs”, var pateikt, tikai viņa dzeju izlasot. Taču šī atbildība drīzāk gulstas uz izdevēju, nevis uz tirgotāju pleciem. Starp grāmatu tīkla “Polaris” vadītāju un Vladlenu Dozorcevu pastāv privāttiesiskas attiecības. Tas nozīmē, ka grāmatu tirdzniecības tīklam ir tiesības neņemt pārdošanā literāta piedāvāto dzejoļu krājumu, lai kādi arī būtu atteikuma iemesli. Arī jebkurā citā tirgū jūs nevienam ar varu neuzspiedīsit ņemt pārdošanā savu preci. Tajā pašā laikā Vladlenam Dozorcevam ir tiesības piedāvāt savu dzejoļu krājumu jebkuram citam tirdzniecības tīklam. Likuma pārkāpumu no “Polaris” puses nesaskatu.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+