Viedokļi

Uldis Šmits: Draudi iz pagātnes 16


Kims Čenuns
Kims Čenuns
Foto – AFP/LETA

Mūsu uztverē Ziemeļkoreja politiski atrodas staļinisma ērā, bet ģeogrāfiski otrā pasaules malā. Tomēr no turienes palaista ballistiska raķete var Eiropu sasniegt – tādu secinājumu speciālisti izdarīja pēc novembra beigās veiktā Phenjanas kārtējā izmēģinājuma.

Par to izteicās arī Francijas aizsardzības ministre Floransa Parlī, piebilstot, ka krīze jārisina sarunu ceļā, taču starptautiskajai sabiedrībai tas jādara no spēka pozīcijām, ko varētu nodrošināt vienota pieeja. Respektīvi, būtu jāpanāk, lai Ziemeļkorejai jau vairākkārt noteiktās ANO sankcijas strikti piemērotu “visi bez izņēmuma, tajā skaitā Ķīna un Krievija”. Bet diez vai tas notiks, turklāt trūkst īsti iedarbīgu diplomātisko līdzekļu. Piemēram, Vācija, viena no rietumvalstīm, kurai Phenjanā ir vēstniecība, samazinājusi tās personālu, lai tādā veidā izdarītu zināmu spiedienu, tomēr vēstnieks nav atsaukts un palicis sakaru kanāla uzturēšanai. Gan jāšaubās, vai to iespējams piepildīt ar kaut cik jēdzīgu saturu. Taču sakaru kanālu uztur arī ar ķīlniekus sagrābušu teroristu.

Reakcija ir novēlota, jo vienmēr gribējies domāt, ka Phenjanas režīms nopietnus draudus radīt nespēs vai neuzdrīkstēsies. Valsts, kas saucas Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, bet kura nav ne demokrātiska, ne republika un kurā tauta ir nospiesta vergu stāvoklī, ķērās pie kodolprogrammas izstrādes jau pagājušā gadsimta vidū. Protams, ar Maskavas un vēlāk Pekinas lietpratēju un piegādāto materiālo resursu palīdzību, lai atbilstoši tālaika lozungam pakļautu “mierīgo atomu” Korejas laimīgās dzīves cēlāju vajadzībām. Septiņdesmitajos gados KTDR pievienojās Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai, kur drīz ieviesās aizdomas, ka korejiešu komunistu programma nemaz tik miermīlīga nav un to būtu vērts pārbaudīt speciālai inspekcijai. Ko Phenjana nepieļāva un 1994. gadā izstājās no organizācijas. KTDR valdošā diktatoru dinastija jau nojauta, ka atombumba būs viņu totalitārā režīma izdzīvošanas garants. Šī nojauta šķietami apstiprinājās, jo daži tirāni, kam kodolbozes nebija, ņēma pavisam sliktu galu. Savukārt Ukraina, kas atteicās no kodolarsenāla apmaiņā pret lielvalstu sniegtajiem un pat dokumentos parakstītajiem teritoriālās neaizskaramības solījumiem, tika piekrāpta – galvenā solītāja Krievija, sekojot savām vēstures tradīcijām, samīdīja vienošanos kājām, anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un izraisīja karu Donbasā.

Ziemeļkorejiešiem atlika secināt, ka labākā garantija ir atombumba un paļāvība uz vecajiem sabiedrotajiem, kuri palīdzēja atombumbu radīt un, kā apgalvo nenovīdīgi nelabvēļi Rietumos, līdz pat pēdējam laikam pilnveidot. Ja arī oficiālās Maskavas pārstāvji mēdz dēvēt Phenjanas izlēcienus par provokāciju, Kimam Čenunam nav nekāda pamata turēt ļaunu prātu uz Kremli, kura propagandas TV raidījumos viņš tiek slavēts.

Kodolšantāžas politika tādējādi kļūst sazarotāka. Tiesa, Kima prioritārais mērķis nav Eiropa, tā ir daža laba cita tēmēklī, bet ej nu zini. Tā katrā ziņā ir vāji aizsargāta. Tagad būtu īstā reize atcerēties strīdus par amerikāņu ierosināto Eiropā izvietojamo pretraķešu aizsardzības sistēmu. Nācās gadiem ilgi klāstīt, ka šis vairogs neskādēs, militāristu terminoloģijā izsakoties, Krievijas “stratēģiskās atturēšanas potenciālam” un ka tas nepieciešams tādu ārpus eiroatlantiskās telpas esošu neprognozējamu valstu kā Irāna agresivitātes dēļ. Taču iebilda ne tikai Maskava, bet arī vairāki Eiropas politiķi (ieskaitot aprindas, kas bremzēja Baltijas valstu aizsardzības plānu izstrādāšanu). Līdz pērn NATO Varšavas samitā tomēr tika paziņots, ka pretraķešu sistēma Eiropā “sasniegusi sākotnējo operacionālo gatavību”.

Vēl jāsasniedz arī gatavība atzīt pret Eiropu vērsto draudu patieso izcelsmi un kopsakarību.

LA.lv