Foto – Timurs Subhankulovs

Droši kā tankā. Vai zārkā? Saruna ar režisoru Mihailu Gruzdovu 1

Nākamajā svētdienā, 22. martā, Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos Leldes Stumbres kara laika traģikomēdija “Droši kā tankā”, kuras režisors ir Mihails Gruzdovs.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

– Izrādes nosaukums tā vien vedina vaicāt – vai tankā tiešām ir tik droši?

M. Gruzdovs: – Tāpat kā zārkā. Pēc Staļina rīkojuma Otrā pasaules kara laikā tanka rezerves izeju aizmūrēja. Lai tankisti nevarētu mēģināt glābties. Lai cīnās līdz galam. Kā toreiz teica “russkije ņezdajutsa” (krievi nepadodas).

CITI ŠOBRĪD LASA

– Idejas aizmetnis piederot armijas vīram Ziedonim Ločmelim, kurš filmā “Džimlai rūdi rallallā!” trenēja jaunkareivjus pensionārus un “Spēlmaņu naktī” kļuva par Gada aktieri otrā plāna lomā, balvu saņemot uz Dailes teātra skatuves.

– Ziedonis Ločmelis ir ļoti interesanta personība, karavīrs vairāk nekā 20 gadu garumā. Pēc skata kā vilks vientuļnieks, bet dzīvo pilnu krūti. Viņam ir ļoti laba skola, kurā māca ieroču meistarībā, pats ar savām rokām spēj sameistarot vai visus ieročus, labs aktieris, labi rak­sta. Visu, kam ķeras klāt, dara ļoti talantīgi. Izrādē viņš mums ir konsultants, māca aktieriem, kā turēt automātu, kauties… Gandrīz kā filmā (pasmaida). Kad Ziedonis Ločmelis man atnesa stāstu, tur bija apmēram trīs lapiņas. Izlasīju, un man ļoti iepatikās ideja, kuru lūdzu Leldei Stumbrei izvērst lugā teātrim. Visa darbība notiek pamestā tankā ceļmalā. Ir Otrā pasaules kara beigas, 7. vai 8. maijs, kas 1945. gadā bija ļoti silts. Uzplaukuši ķirši un ābeles smaržo ziedos kā baltas, skaistas kupenas. Un cilvēkiem ir cerība – beidzies karš un sāksies jauna, skaista dzīve, kas turpināsies mūžīgi. Bet nupat mana vienpa­dsmitgadīgā meita Marta Marija, kas mācās ceturtajā klasē, pārnāk no skolas un saka – tēti, manai draudzenei ir radinieki Austrālijā, mēs ar draudzenēm nolēmām – brauksim visi turp. Meitenes iebakstījušas ar pirkstu kartē – Austrālija – tas taču ir tālu! Bet te, mājās, nav droši. Bērni taču skatās televīziju, redz pasaulē notiekošo. Un pat mazs ķipars intuitīvi jūt elementāras fiziskas bailes… Kad pirms pusotra gada Ukrainā tikko bija sākusies Maidana kustība, neviens nespēja aptvert, ka 21. gadsimtā notiks tāda traģēdija un īsts murgs. Bet impēriskā politiskā domāšana, kāda reiz radusies pirms simt gadiem, tāda palikusi joprojām. Vara, bauda pazemot citus, naida kurināšana – viss tas pats. Bet karš – tā ir legāla atļauja nogalināt.