Uldis Šmits: Abramoviča jahtai ir pretraķešu sistēma, Latvijas valstij – nav 3
Nesen valdība nolēma atvēlēt valsts pretgaisa aizsardzības un izlūkošanas spēju attīstībai 158 miljonus eiro. Summa paredzēta astoņiem gadiem. Iepriekš ministrs Vējonis bija atzinis, ka šobrīd Latvijai nav tehnisku iespēju identificēt zemu lidojošus lidaparātus, piemēram, helikopterus, kuri varētu šķērsot mūsu gaisa robežu no austrumiem. Šī atziņa kārtējo reizi apliecina Latvijas atpalicību. Pareizāk, grūti izskaidrojamu nolaidību.
Pretgaisa aizsardzības caurumu aizlāpīšanai – par citiem valsts aizsardzības caurumiem šeit nemaz nav runa – atlicinātā summa, iespējams, izskatās iespaidīga. Tā gan aptuveni atbilst, sacīsim, turīgāku Eiropas futbola klubu pāris darījumiem, pērkot un pārdodot spēlētājus. Vai kāda miljardiera jahtas cenai – pirms dažiem gadiem Rīgā piestāja viens no Romanam Abramovičam piederošajiem peldlīdzekļiem (ne tiem lielākajiem), kas, kā tika ziņots, esot aprīkots arī ar pretraķešu aizsardzības sistēmu. Latvijas valsts nav aprīkota…
Rodas jautājumi – vai varam gaidīt astoņus gadus un kur ņemt naudu? Varbūt ir pārsteidzīgi vilkt paralēles ar pirmās brīvvalsts laikiem, taču arī toreiz politiķus un armijniekus nodarbināja līdzīgi jautājumi. Vēsturnieks Edgars Andersons grāmatā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture” ir rakstījis, ka “Armijas štāba priekšnieka ģen. Aleksandra Kalēja ierosmē 1934. gada 20. janvārī nodibināja Kara aviācijas fondu, kas guva lielu atsaucību iedzīvotājos” un līdz “1937. gadam tauta šim fondam saziedoja pavisam 5 520 640 Ls”. Vēlāk 1939. gadā šī nauda tika ieskaitīta Ulmaņa autoritārās valdības izveidotā plašākā Valsts aizsardzības fondā, kas “līdzekļus ieguva no valsts, nekustamas mantas īpašnieku, darba devēju, importieru un dzelzceļu iemaksām, fonda mantas ienākumiem un labprātīgiem ziedojumiem”. Tā kā Rīgas pils galu galā pieņēma lēmumu nepretoties PSRS agresijai, minētie pūliņi izrādījās veltīgi, taču tie bija pierādījuši pilsoņu atsaucību un nostāju. Grūti spriest par tamlīdzīgu pasākumu lietderību mūsdienās, bet šī pieredze nāk prātā, lasot, ka ukraiņi ziedo naudu un pat pārtiku savai armijai, kuru Ukrainas korumpētās varas aprindas bija materiāli un morāli novedušas līdz kliņķim. Daži Latvijas plašsaziņas līdzekļi pretenciozi apgalvo, ka valdība “tērēs naudu, lai bruņotos”, kaut gan esam vēl tālu no saistībām, kādas uzņēmāmies, stājoties Ziemeļatlantijas aliansē (zināmie 2% no IKP), un gaisa telpas uzraudzība un aizsardzība ir tikpat elementārs pienākums kā muitas vai policijas uzturēšana. Turklāt mūsu pieticīgās militārās jomas sakārtošana, valstiski pieejot, varētu sniegt noteiktu ieguldījumu arī citu novārtā atstāto un brīvā tirgus vējiem pamesto nozaru, tajā skaitā zinātnes, attīstībai.
Tiesa, vēl svarīgāka par Latvijas aizsardzībai atvēlēto naudu ir Latvijas pilsoņu kopuma attieksme pret pasaulē notiekošo, kad ikviens gribot negribot tiek ierauts karadarbībā, kurā pirmais ienaidnieka nolūkotais mērķis ir mūsu uzskati un domāšanas veids. Un kurā lielāka loma var būt intelektuāļiem, nevis ģenerāļiem. Bet atbildība tomēr būs jāuzņemas politiskajiem vadītājiem. Mūsu pašu ievēlētajiem.
