Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Drošības noteikumi brīvībai 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Uz mana rakstāmgalda blakus stāv divas vēsturnieka Timotija Snaidera grāmatas: 550 lappušu biezā “Asinszemes” – kopsavilkums par divdesmitā gadsimta cerībām, ilūzijām un drupām un pavisam plānā “Par tirāniju” – brīdinājums par to, cik bīstama var izrādīties dzīvošana jaunās ilūzijās. Uzreiz jāsaka, “Asinszemes” ir grūti lasīt – prāts atsakās ņemt pretī to, kas ar Eiropu, tātad ar visiem mūsu priekšgājējiem, ir noticis pagājušajā un ar mums var atgadīties šajā gadsimtā. Ja negribam piedzīvot kaut kā līdzīga atkārtošanos, vēstures analīze ir jāuzņem sevī kā rūgtas, bet iedarbīgas zāles. Tas, ka visas tirānijas sākas apmēram vienādi, daudziem šodien var izrādīties šokējošs atklājums. Nav brīnums, ka mūsdienu politiķi ar noslieci uz tirāniju tik ļoti vairās runāt par vēsturi vai to idealizē. Miljoni upuru, viņuprāt, ir sīkums salīdzinājumā ar politiskajiem ieguvumiem un mūsdienās notiekošais nav jāuztver kā brīdinājums. Bet Snaiders saka: “Nevainīga nav pat nozīmīte uzvalka atlokā.”

Snaiders divdesmitā gadsimta vēsturi ir savilcis kopā divdesmit mācībās – sava veida brīvības lietošanas drošības noteikumos. Pēdējais un visīsākais skan šādi: “Ja neviens no mums nav gatavs mirt par brīvību, tad mēs visi mirsim tirānijā.” Ejot cauri biezajiem divdesmitā gadsimta Eiropas vēstures pelnu, kaulu un asiņu slāņiem, vēsturnieks ir pamanījis kādu parādību, ar kuru pavisam it kā nevainīgi sākas visas tirānijas, proti, nogaidošo pakļaušanos, ko mēs taču katrs arī esam piedzīvojuši un piedzīvojam gan ģimenē, gan savās darba vietās. “Priekšlaicīga pakļāvība jau pašā sākumā nozīmē instinktīvi, bez domāšanas pielāgoties jaunajai situācijai,” saka T. Snaiders. Tieši tā sākas visas okupācijas.

Iespējams, tie, kas nemitīgi aicina dažādās jomās pielāgoties situācijai (un tādu nav mazums), paši nemaz neapzinās, kādu ļaunumu nodara brīvībai. Bez ideāliem brīvība nav iespējama, bet ideālus nevar uzturēt personību ziņā noplicināta sabiedrība. Lielas personības nepielāgojas apstākļiem, tāpēc jau tās ir lielas. Ja, piemēram, Kārlis Zāle būtu piekāpīgs, mums nebūtu tāda Brīvības pieminekļa. Ja būtu pārsvaru guvuši tie tā laika politiķi, kas 1918. gadā šaubījās un aicināja nogaidīt, mums nebūtu arī pašas brīvības.

Par ko šodien ir bažas? Par to, ka tik daudzi Eiropas un Latvijas politiķi labticīgi vai arī par samaksu bezatbildīgi izturas pret nesamērīgi dārgi pirkto brīvību un drupina Eiropu, it kā nezinātu – pa vienam žagari ir daudz vieglāk salaužami nekā tad, ja tie ir cieši sasieti vienā buntē. Ko darīt? Atvērt grāmatu “Par tirāniju”.

LA.lv