Sports
Ziemas sports

Māja par kopējamā aparāta cenu, 17 eiro pensija – kā dzīvo olimpiskais čempions Jānis Ķipurs 16

foto no J. Ķipura arhīva

Laimīgs sportists un vīrs ar lielu taisnīguma sajūtu – tāds ir olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs, kuram 3. janvārī apritēja 60. Nu jau vairākus gadus viņš sportam seko no malas, bobsleju komentē TV tiešraidēs un naudu pelna, dodot vecām koka mājām iespēju sākt otru mūžu.

Tiesneši sarāja

Viena no īpašībām, kas visspilgtāk raksturo Jāni Ķipuru, ir drosme. Bobslejs pats par sevi ir īstu vīru sporta veids, bet Kurmenes puisis savulaik nebaidījās nostāties pret autoritatīvo PSRS izlases galveno treneri Rolandu Upatnieku. 1988. gadā viņš bija to 25 populāro personu vidū, kas parakstīja aicinājumu atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas darbību, riskējot izsaukt uz sevi pastāvošās varas uguņus, bet barikāžu laikā kopā ar citiem bobslejistiem sargāja Ministru padomi. “Man ir stipri izteikta taisnīguma sajūta, nekad neesmu baidījies iet pret straumi. Ja esmu pārliecināts, ka tas ir pareizi, tad neuztraucos par to, ko citi saka, bet cīnos un esmu gatavs ziedoties mērķa labad,” viņš noteic, piebilstot, ka to nekad nav nožēlojis.

Savus nospiedumus raksturā noteikti veidoja tas, ka Ķipurs audzis gandrīz bez tēva. “Cik vien sevi atceros, vienmēr centos būt patstāvīgs un pats par sevi rūpēties. Man ir jaunāka māsa. Tīņa vecumā, redzot, cik mammai ir grūti, apņēmos, ka, sasniedzis 18 gadus, no viņas neņemšu ne kapeikas. Tā arī notika,” nosaka olimpiskais čempions. Uz tēvu ļaunu prātu netur, pēdējā laikā attiecības atjaunojušās.

Ķipurs pats izaudzinājis četrus bērnus, bet atzīst, ka sporta gaitu dēļ prom no mājām mēdzis būt pat pusgadu, tāpēc ikdienas smagums gūlies uz sievas pleciem. “Esot mājās, centos maksimāli būt kopā ar bērniem, visu ko organizējām, braucām, sportojām,” viņš piebilst. Abi dēli kādu laiku trenējušies BMX riteņbraukšanā, jaunākais dēls Mārtiņš savā vecuma grupā pat izcīnījis sesto vietu Eiropas čempionātā. “Bobslejā viņi nav trenējušies, bet vecākais puika Jānis ar mani ir veicis dažus braucienus Siguldas trasē. Kad viņam bija 15 vai 16 gadi, senioru grupā piedalījos Latvijas čempionātā. Kādā treniņā man nebija stūmēja, sarunāju, lai nāk talkā. Nepilngadīgas personas nedrīkst braukt, bet tie bija oficiāli treniņi ar tiesnešiem. Dēlu startā citiem īpaši nerādīju, ātri uzmaucu galvā lielo ķiveri, un neviens neievēroja, cik viņš jauns. Beigās gan uzzināja un mani sarāja. Puikam tas bija kārtīgs piedzīvojums, bet laikam jau neiepatikās, jo turpinājuma nebija.”

Eksotiski viesi

Šķiet, tas bija 2000. gads, kad Jānis Ķipurs viesojās Vecumnieku vidusskolas sportistu salidojumā. Vecumniekos viņš nomācījās pusotru gadu, līdz pārcēlās uz Murjāņu sporta internātskolu. Arī es esmu no Vecumniekiem un toreiz, būdams 11. klases skolnieks, piedalījos basketbola turnīrā. Vienam no pretiniekiem emocijas ņēma virsroku, un dabūju kārtīgu labo āķi. Uzacs pušu. Kamēr skolotājs mēģināja ar leikoplastu salīmēt, Ķipurs paņēma savu kartīti, parakstīja un pasniedza man kā nelielu mierinājumu. Tā man joprojām mājās stāv grāmatplauktā.

Kopš 90. gadu sākuma viņš dzīvo gleznainā vietā Cēsu pusē – ielejā netālu no Rakšupītes ietekas Gaujā. Divarpus mēnešus gadā saule mājā neiespīdot, tās atgriešanās svētki esot ap 10. februāri. “Par mazo Šveici to gluži nenosauksi,” viņš nepiekrīt manam salīdzinājumam. “Bet jauks nostūris, mežs riņķī, upīte, kurā vasarā nopeldos. Ir ābeles, ogu krūmi, bišu saimes, neliels dārziņš.”

Jānis pasmejas, ka pie mājas ticis par viena no Šveices atvesta lietota kopējamā aparāta cenu. Toreiz tā bija deficīta prece, ar kuru varēja labi nopelnīt. Mājas uzfrišināšana prasīja lielu darbu, un tas viņam galvassāpes nekad nav radījis, jaunībā izmācījies par krāsotāju apmetēju un ar ķelli rokās arī kādu brīdi pastrādājis.

Turpat kaimiņos atrodas Rakšu zoo, kur mīt kamieļi, alpakas, lamas. “Te ir vesels atpūtas komplekss, un vasarā ļoti daudz tūristu. Liels trobelis man ne visai patīk. Kad māju nopirku, nekā tāda te nebija. Toties eksotika. Ir bijis, ka ēdu brokastis un pa logu lūr lama. Reizēm tās izsprūk no aploka, atskrien uz manu dārzu un ātri vien notīra visu, kas tajā aug. Varu skraidīt un vicināties, bet nav jēgas, pie cilvēkiem pieradušas un nebaidās, tādēļ ņemu raķešu pistoli. Kaimiņi ielāgojuši – ja sāk šaudīties, tad fiksi skrien pie manis un meklē kustoņus. Agrāk tā bija vairākas reizes nedēļā, tagad lielāks žogs uzbūvēts, un nu tie ir reti ciemiņi.”

17 eiro pensija

Jānis Ķipurs strādājis par treneri Šveices, ASV, Kanādas un Francijas bobsleja izlasēs. Vasarās desmit gadi veltīti Cēsu BMX klubam, kur audzēkņu vidū bija pašreiz Latvijā spēcīgākā BMX braucēja Vineta Pētersone, viens no labākajiem vīru konkurencē Helvijs Babris, spicākie kalnu riteņbraucēji Mārtiņš Blūms un Arnis Pētersons. “Es ar viņiem lepojos,” uzsver Jānis.

Nu jau labu laiku viņš ar sporta pasauli nav saistīts un nodarbojas ar biznesu – jauc vecas un neatjaunojamas koka ēkas, atlasa dzīvotspējīgo kokmateri­ālu, tīra, atnaglo, apstrādā un eksportē uz Šveici. “Tur tas ir diezgan populāri, īpaši kalnu ciematos, kūrortos. Izmanto gan iekšējā, gan ārējā apdarē. Pats savas saimniecības ēkas uzcēlu pilnībā no veciem kokmateriāliem, man patīk, un arī citi, kas redz, izsakās ļoti atzinīgi, bet vispār Latvijā tie vēl nav īpaši populāri,” atzīst Jānis Ķipurs. Trenera darbā atgriezties negribot, bet viņa pieredzi un zināšanas bobslejā varam novērtēt ziemā, kad Jānis komentē sacensības TV. Turklāt tā, ka šķiet – vēl vakar vai aizvakar pats traucies virāžās. “Trasēs pavadīta lielākā daļa mūža, un tas jau nekur nepazūd,” norāda Ķipurs. Sapņos gan viņš ar bobu nebraucot.

Jāni Ķipuru var uzskatīt par laimīgu sportistu, jo augstāko virsotni viņš sasniedza olimpiskajās spēlēs, 1988. gadā Kalgari izcīnot zeltu divniekos un bronzu četriniekos. Pasaules čempionātā lielākais panākums ir trešā vieta 1989. gadā. Viņš gan piebilst, ka agrāk olimpiskajās spēlēs tika sadalītas arī pasaules čempionātu medaļas un apbalvošana notika divas reizes, tāpēc statistikā būtu jāieraksta vēl viens zelts un bronza. “Vienīgais, ko neesmu izcīnījis, ir Latvijas zelts,” atceras Ķipurs.

Balle par godu 60. jubilejai neesot paredzēta. “Man nepatīk lielas svinēšanas. Ja pieteiksies kādi ciemiņi – labi, uzņemšu, atzīmēsim. Jaunībā dzimšanas dienas vienmēr svinēju kopā ar jauno gadu. Man nav lielu plānu vai traku ideju, ko vēlos realizēt. Mēģinu iekārtot savu apkārtni, lai būtu patīkami un ērti. Gribas sakarīgi nodzīvot vecumdienas, pensiju sagaidīt.” Runājot par pēdējo, viņš pasmejas – pensijā pienākšoties 17 eiro. “Tā man sarēķināja. Neesmu interesējies, vai par ārzemēs nostrādātajiem gadiem kaut kas pienāksies. Šveicē pirmo laiku, kā izrādās, esmu strādājis ne visai legāli – nebiju reģistrēts attiecīgajos dienestos. Vai nav uztraukuma, kā izdzīvošu? Kustos, pelnu. Esmu pieradis pats sev visu sagādāt.”

Prognoze: Prūsim ir labs plāns

Jānis Ķipurs: “Sekoju līdzi mūsu bobslejistu startiem un viņus vērtēju ar profesionālu aci – gan tuvplānā, gan stratēģiski. Sezonu Ziemeļamerikā puiši iesāka diezgan piesardzīgi, bet Eiropas trasēs uzrādīja rezultātus tuvāk tiem, ko mēs gaidām. Ticu, ka viņu trenerim Sandim Prūsim ir labs sagatavošanās plāns olimpiskajām spēlēm un visstiprākās kārtis tiks liktas galdā Phjončhanā. Lai izdodas!”

 

Vizītkarte. Jānis Ķipurs

* Dzimis 1958. gada 3. janvārī.

* Bobsleja pilots no 1980. līdz 1992. gadam.

* Lielākie sasniegumi: olimpiskais čempions divniekā un bronzas laureāts četriniekā (1988) bronza pasaules čempionātā (1989), Eiropas čempions (1984) un vicečempions (1987), Pasaules kausa ieguvējs divniekā (1988).

* Latvijas karognesējs ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Albērvilā (1992).

* Bobsleja treneris: Šveices izlasē (1993 – 1994, 1997 – 1988, 2000 – 2006, 2013), ASV izlasē (1995 – 1996), Francijas izlasē (1999 – 2000), Kanādas izlasē (2007 – 2008). BMX treneris Cēsīs (1996 – 2006).

* Izglītība: Murjāņu sporta internātskola, Rīgas 10. tehniskā skola.

* Ģimene: šķīries, bērni Jānis (33), dvīņi Mārtiņš un Anna (28), audžumeita Jana (43), mazmeita Aivija (4).

Vaļasprieki: fotografēšana, makšķerēšana.

LA.lv