Foto – Anda Krauze un no Ā. Lāces personīgā arhīva

Drosmīgs izrāviens
 2

Lielākā daļa Latvijas sirmgalvju savas dienas vada rimti. Nogurums no dzīves un kaites dara savu. Bet rīdziniece ĀRIJA LĀCE savos 77 gados aizvien dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Pirms nepilniem diviem gadiem viņa piekrita spert pavisam drosmīgu soli – devās uz Franciju, lai kļūtu par auklīti. 


Reklāma
Reklāma

 

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Notriektā tautumeita 6
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Lasīt citas ziņas

Savu darba mūžu Ārija pavadījusi, strādājot par pasniedzēju pedagoģijas augstskolā, inspektori rajona izglītības nodaļā, skolotāju, vēlāk gandrīz desmit gadus vadījusi bērnudārzu. Ārija smej, ka viņas dzīve, pašai negribot, sadalījusies desmit gadu ciklos. Tad pienāca 2000. gads – laiks iet pensijā. Kādu brīdi izbaudījusi pensionāra ikdienu, Ārija saprata, ka mierīga dzīve mājās viņu garlaiko. Drīz saņēma piedāvājumu auklēt kādu mazuli. Šajā ģimenē viņa nostrādāja astoņus gadus un līdz bērnudārza vecumam izaudzināja trīs atvasītes. Vēlāk pieskatīja vēl kādu citu mazuli, bet tad no paziņām saņēma piedāvājumu strādāt par auklīti latviešu ģimenē Francijā. Sākumā bija domāts, ka bērns būs jāpieskata tikai vienu mēnesi. Ārija nolēma, ka nelielas pārmaiņas viņas dzīvē nāks tikai par labu. Jo vairāk tāpēc, ka pēkšņi gāja bojā viņas meita. Ārijai gribējās būt tālāk no tā visa, no ierastās ikdienas. Piedāvājums kādu laiku padzīvot Francijā nāca gluži kā glābiņš.

CITI ŠOBRĪD LASA

2011. gada 26. janvārī Ārija sēdās lidmašīnā un viena pati lidoja uz Ženēvu Šveicē. Pārvietošanās ar lidmašīnu viņu īpaši nebiedēja. Agrāk ar gaisa kuģi viņa bija devusies gan ekskursijās, gan uz Ļeņingradu, kur savulaik mācījās Hercena institūtā. Ženēvā viņu sagaidīja ģimene, ar kuru zem viena jumta turpmāk kādu laiku nāksies dzīvot. Visi devās uz Toiri – pilsētciematiņu Francijas dienvidos, 12 kilometrus no Ženēvas, kur slējās ģimenes māja. Lai gan bija janvāris, viss zaļoja, ziedēja košumkrūmi. Tādas ziemas, kā Latvijā, tur nav. Visas ziemas garumā sniegs uzsniga tikai uz pāris stundām. Bet vasara ar stipru karstumu sākās jau aprīlī. Ārija teic – pēc Dienvidfrancijas patīkamā klimata ilgojoties joprojām. 


Svešajā zemē Ārija pieskatīja sešas nedēļas veco Annu Sofiju, gatavoja ģimenei maltīti, ja atlika laiks, reizi pa reizei uzkopa māju. Pāra vecākais bērns – meita Marija Elizabete – jau apmeklēja bērnudārzu. Mājās bija prasība runāt tikai latviski, lai gan Marija bērnudārzā pamazām apguva arī franču valodu. Meiteņu vecāki ik rītu devās ceļā uz darbu Ženēvā un Āriju atstāja mājās kopā ar mazo Annu. Pirmo pusgadu gan tālāk par mājas pagalmu viņa neesot aizgājusi. Biedējusi ne tik daudz franču mēle, kurā viņa nerunā, bet daudz vairāk svešā vide, kurā bieži vien grūti saprast, kā rīkoties. Vēlāk, kad ar jauno vietu jau nedaudz apradusi, kopā ar mazo Anniņu ratiņos devusies pastaigās arī ārpus pagalma. Māja atradās Žurā kalna pakājē. Lejup no kalna ratiņi ritēja raiti, bet pret kalnu gan nācās pacīnīties.

Ritēja laiks, un Ārija svešajā vietā sāka justies arvien drošāk. Drīz viņas abas ar Anniņu jau mēroja ceļu līdz pilsētas centram. Svētdienās tur notika ielas tirgus. Pilsētas centrā ir baznīca, un, ja bija brīva, Ārija devās turp uz dievkalpojumiem. Lai gan nesaprata ne vārda, sajūta bija ļoti patīkama – Toiri svētnamā apņēma liela vienkāršība un sirsnība. Mācītājs aprunājās ar katru, promejot visiem paspieda roku. Garīdznieka acīm nebija paslīdējusi garām arī jaunā dievkalpojumu apmeklētāja Ārija. Reiz viņš pienāca pie Ārijas un ko vaicāja. Vienīgais, ko viņa apmulsusi spēja atbildēt: “Je ne parle pas français” (“Es nerunāju franciski” – fr. val.). Šo frāzi viņai bija iemācījuši mazo meiteņu vecāki.

Toiri ir skaista, ziediem bagāta pilsētiņa. Ziedošas puķes podos rotā namus, tiltus, kanālmalu un vārtus. Īpaši sakopti bija vietējie kapi. Turp Ārija šad un tad devās veldzēt sirdi un sasmēlās arī idejas, kā pārveidot savus dzimtas kapus. Vietējie ļaudis – ļoti laipni. Drīz ar “Bonjour, Mme” Āriju sveicināja gan garāmgājēji, gan skrējēji. Ne reizi vien vietējie vēlējās sākt sarunu. Lai izvairītos no neērtas situācijas valodas nezināšanas dēļ, Ārija tad izlikās ļoti aizņemta, kārtojot mazulītei sedziņu vai darot ko citu tamlīdzīgu.

Reklāma
Reklāma

Āriju pārsteidz, cik klusa bija Toiri. Ne suņu reju, ne mašīnu un motociklu rūkoņas. Reizēm šķitis, ka ausis sāp no klusuma. Franču ģimenēm tīk diezgan noslēgta dzīve. Viena pie otras pasērst ik nedēļu nedodas. No mājām visi kopā lielākoties iziet, lai piedalītos ciemata svētkos. Septembrī Toiri notiek vīna degustācijas svētki, kad ražotāji no tuvām un tālām vietām sabrauc vienkopus. Taču kopumā kultūras dzīve Toiri ir diezgan trūcīga. Pilsētiņas centrā slejas kultūras nams, bet afišas par to, ka tajā arī kaut kas notiek, bija redzamas reti. Ārija, pieradusi pie Rīgas spraigās kultūras dzīves, alka to baudīt arī Francijā. Plašākas iespējas pavērās, kad viņa ar autobusu patstāvīgi sāka braukt uz Ženēvu.

Tur viņa filharmonijā no mazulītes auklēšanas brīvos brīžos baudīja bezgala skaistus nopietnās mūzikas koncertus. Par vienu gan viņa bija pārsteigta – vietējie filharmonijas zālē ieradās absolūti nesaposušies un ar visiem mēteļiem – gluži kā uz kino.

2011. gada vasarā Ārija Francijā izbaudīja bezgala skaistas Jāņu svinībās, ko rīkoja Latvijas vēstniecība Francijā. Latvijā Jāņus tik skaisti viņai neesot izdevies nosvinēt. Sapulcējušies ļaudis kurināja ugunskuru, gāja rotaļās, dziedāja dziesmas. Baudīja no Latvijas atsūtītu sieru, alu un speķa raušus. Pasākums notika skaistā vietā ezera krastā. Mazliet skumji Ārijai kļuva, kad ievēroja – latviešu izcelsmes jaunieši savstarpēji sarunājas franciski. Par to gan viņi saņēma aizrādījumu no vecākiem, kuri mudināja Jāņu vakarā runāt latvju mēlē.

Sākotnēji plānotā viena mēneša vietā Ārija svešajā zemē bija pavadījusi pusotru gadu. Ilgas pēc Latvijas kļuva arvien spēcīgākas. Arvien vairāk pietrūka Latvijas teātra izrāžu, koncertu, radio un grāmatu. Latvijas televīzijas kanālus vakaros pēc sešiem gan varēja redzēt. Par to bija parūpējušies meiteņu vecāki. Grāmatas latviešu valodā viņa aizņēmās no kāda Toiri dzīvojoša latvieša un lasīja pa desmit lappusēm dienā, lai sanāk ilgākam laikam. Protams, sazinājās ar ģimeni un draudzenēm Latvijā. Trūka arī vingrošanas nodarbību, kuras, dzīvojot Rīgā, Ārija regulāri apmeklēja.

Brīžiem šķitis – nav par ko domāt. Ārija teic – fiziski viņa visu varēja izturēt, bet psiholoģiski kļuva grūti. Labi, ka ar veselību viss bija kārtībā un no līdzi paņemtajiem medikamentu krājumiem izmantot nācās tikai pāris tablešu.

2012. gada maijā kopā ar ģimeni, kurā strādāja, Ārija atgriezās Latvijā. Vēl trīs vasaras mēnešus viņa ar abām māsiņām pavadīja pie meiteņu vecvecākiem Straupē. Kopš rudens ģimene atkal ir Francijā, bet bez Ārijas. Anniņa drīz būs divus gadus veca un jau apmeklē bērnudārzu. Ārijai sāp sirds par to, kā klājas viņas auklējumam, jo mazā meitene vēl nebija iemācījusies labi runāt latviski un nu jau viņai nākas apgūt arī franču valodu. Anniņas vecāki zvanījuši un stāstījuši, ka tas viņai padodoties diezgan grūti.

– Ļoti gribētos kaut uz mazu, mazu brītiņu aizbraukt pie Anniņas, apskatīties, kā viņai klājas, samīļot un tad ātri atpakaļ uz Latviju, – teic Ārija. Vai viņa nožēlo Francijā pavadīto laiku? Nevienu brīdi. Tomēr sapratusi arī, ka būt prom no mājām nav viegli. Tagad viņa atkal var doties uz savu iemīļoto Jauno Rīgas teātri, baudīt Rīgas mākslas un kultūras dzīvi un apmeklēt vingrošanas nodarbības “Veselības centrā – 4”. Bet ar to vien Ārijai nav gana. Rudenī viņa atkal sāka darba gaitas tepat Latvijā – strādā bērnudārzā par audzinātāju.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.