Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Dubļi galvās 16

Foto – Evija Trifanova/LETA

Kas zina, cik liela, taču kopumā visai prāva Latvijas sabiedrības daļa tā arī neko nav sapratusi par to, kas jau četrus gadus norisinās Ukrainā. Pietiekami bieži nākas dzirdēt diplomātisku un neitrālu viedokli – “nu ko gan tur var saprast”, “vienai pusei tāda, otrai šāda patiesība”, “paši ukraiņi arī labie!”. Un viss, mēs esam tālu, un tur notiekošais uz mums neattiecas. Izklausās šaušalīgi, jo apliecina pilnīgu neizpratni un neinformētību par Ukrainu. Iespējams, šīs sabiedrības daļas viedoklis tapis ar Krievijas mediju – galvenokārt TV kanālu – gādību, un atbrīvoties no krievu “žurnālistu” galvās iedēstītajiem dubļiem nemaz nav tik viegli. Pavisam skumji arī tādēļ, ka šāda uztvere par būtiskiem notikumiem apliecina nacionālo mediju vājumu. Lai nu ko – Latvijas medijiem nav jālīdzinās Krievijas propagandistiem, taču pastrādāts ir gaužām vāji. Prāva daļa mūsu auditorijas neizprot elementārus faktus, ka krievu tanki un cita kara tehnika atrodas Ukrainas teritorijā un nevis ukraiņu Krievijā. Vai Latvijas iedzīvotāji zina, kura karadarbībā iesaistītā puse ir atbildīga par uguns pārtraukšanas pārkāpšanu? Nē, nezina, un atbildība par šo neziņu gulstas arī uz Latvijas galvenajiem medijiem. Mēģināsim saprast, kādēļ tā, un palīdzēsim ar atbildi – pietrūkst izpratnes par to, cik nopietni vajadzētu izturēties pret Krievijas agresiju Ukrainā. Reportieru sagatavotajiem materiāliem no Ukrainas būtu jābūt ikdienai un ne jau tādēļ, ka tur katru dienu norisinātos globālas kaujas, bet tādēļ, ka uzskatām šo karu par nozīmīgu, kam liels iespaids arī uz Latviju. Mums nav svarīgi, vai Portugāles televīzijas žurnālisti strādā Ukrainā bez pārtraukuma, jo Latvijai par notikumu nozīmīgumu ir jābūt savam atšķirīgam viedoklim. Var jautāt, vai Latvijas medijiem šajā karā vajadzētu nostāties vienas puses, proti, upura jeb Ukrainas pusē, vai arī iegalvot sev un auditorijai, ka esam pilnīgi neitrāli un mums nav sava viedokļa gluži vienkārši tādēļ, ka demokrātiskai presei tāds nevar būt. Izklausās briesmīgi, jo apliecina principu trūkumu un nespēju atšķirt labu no ļauna. Uzdosim nākamo jautājumu – ja Latvija piedzīvotu šādu iebrukumu, vai arī tad Latvijas lielākais medijs sabiedriskā TV un radio atturētos saukt iebrucējus par agresoriem? Šķiet, nevienu reizi sabiedriskajā medijā nav pausta tieša un nepārprotami humāna attieksme – nosaucot Ukrainā iebrukušo Krieviju par agresorvalsti.

Tas pats par krievu iebrukumu Gruzijā 2008. gadā. Var Piecu dienu kara desmitajā gadadienā sagatavotajā sižetā norādīt, ka “tiek atzīts, ka konfliktu aizsāka tā brīža Gruzijas prezidenta rīkojums nosūtīt uz Dienvidosetiju gruzīnu spēkus” (šādu “izcilu” atziņu izdarīja ES komisija Šveices diplomātes Heidi Tagliavini vadībā), bet var norādīt, ka šo melīgo slēdzienu ir kritizējuši plaši pazīstami, tostarp Krievijas, eksperti. Viņi pārliecinoši pierādījuši, ka Krievija bija veikusi pamatīgu sagatavošanos iebrukumam Gruzijā, turklāt karš iesākās ar divu gruzīnu ciemu sagraušanu. Vienkārši – visu nosaka žurnālistu attieksme.

Nobeigumā bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko atgādinājums būt drosmīgiem un atbalstīt tos, kas pakļauti agresijai. Tad iespējams cerēt uz palīdzību, ja pašiem atgadīsies šāda liksta. 2008. gada augustā V. Juščenko kopā ar Baltijas valstu un Polijas līderiem drosmīgi ieradās Tbilisi, lai apturētu krievu iebrukumu.

LA.lv