Dubultā realitāte. Vija Celmiņa. 0
Līdz 22. jūnijam mākslas muzejā “Rīgas birža” aplūkojama latviešu izcelsmes ASV mākslinieces Vijas Celmiņas izstāde “Dubultā realitāte”
Skatīšanās process ir ļoti aizraujoša lieta, kurā cilvēki nepārtraukti praktizējas visa mūža garumā. Redzēt saules gaismu dienā un redzēt sapņus naktī, šķiet, ir tik pašsaprotami un banāli, ka mēs pat nefiksējam, kur un kāpēc skatāmies, ko uztveram, ko nepamanām un ko iztēlojamies un piefantazējam klāt. Ir lietas, kuras mēs paši nekad neesam redzējuši, bet, skatoties uz attēlu, ticam, ka kaut kur eksistē tā pasaule, ko mums rāda nelielais, ar tipogrāfijas krāsu apdrukātais papīra gabaliņš. Mums pietiek ar nobružātu, melnbaltu bildi, lai uzburtu tik vitālu un detalizētu vīziju, ka vienā sastingušā kadrā var ietilpt visa dzīve. Tāpēc nav pārsteigums, ka mēs daudz uzmanīgāk skatāmies uz momentfoto nekā uz mūžīgi mainīgo skatu aiz loga. Savukārt atbildi uz jautājumu: “Ko darīt, lai saglabātu vērīgu attieksmi pret reālo pasauli?” var meklēt amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas izstādē “Dubultā realitāte” mākslas muzejā “Rīgas Birža”.
Pasaules slavenu mākslinieku izstādes Rīgā vienmēr ir liels notikums ‒ vēl jo vairāk, ja māksliniekam ir kāda īpaša saikne ar mūsu zemi. Domāju, ka līdz šim pie mums tikai ļoti šauram mākslas mīļotāju lokam bija zināma tāda amerikāņu māksliniece kā Vija Celmiņa. Toties lielākā daļa amerikāņu publikas, kas redzēja viņas darbus visprestižākajos muzejos, neapšaubāmi zināja, ka šī māksliniece 1938. gadā ir dzimusi Latvijā. Varbūt viņiem tas ir tikai biogrāfisks fakts, bet mums tas neapšaubāmi dubulto prieku un baudu, ko gūstam no šīs brīnišķīgās izstādes.
Vija Celmiņa pieder pie tās amerikāņu mākslinieku paaudzes, kas uznāca uz skatuves pēc krāsām aptraipītā abstraktā ekspresionisma uzplaukuma, nomainot kaislīgo žestikulāciju pie audekla pret vēsi nosvērtu un meditatīvu ieskatīšanos realitātē. Profesijas individuāla izvēle ‒ tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem, ar ko cilvēks sastopas dzīvē. Taču Vijai Celmiņai, šķiet, nebija tādu brīžu, kad viņa būtu nonākusi krustcelēs, kur jāpieņem izšķirošais lēmums. Jau kopš bērnības viņa mīlēja zīmēt, un tāpēc ne vecākiem, ne klasesbiedriem, ne viņai pašai nebija šaubu par mākslinieces nākotni. Iestājoties Kalifornijas Universitātē Losandželosā, viņa dabiski viegli iekļāvās jauno mākslinieku vidū, tomēr allaž centās palikt ārpus jebkādām apvienībām. Vienīgais lēmums, ko māksliniece, šķiet, nožēloja, bija pārāk vēla pārcelšanās uz Ņujorku, ‒ tikai 1981. gadā. Tomēr nesastaptie cilvēki, nenotikušās sarunas un neizmantotās iespējas nevar nodarīt pāri tādai personībai, kura iet savu ceļu. Un Vija Celmiņa noteikti ir viena no tām.
“Dubulto realitāti” var droši nosaukt par retrospektīvu izstādi, jo izstādītie darbi dod priekšstatu par nelineārām izmaiņām mākslinieces radošajā darbā piecdesmit gadu garumā. Kāpēc nelineārām? Tāpēc, ka Vija Celmiņa nemitīgi atgriežas pie iemīļotajām tēmām, lai nemitīgi atklātu jaunas nianses. Neskatoties uz to, ka izstāde ir pārpildīta ar zvaigžņoto debesu attēlojumiem, būtu maldīgi domāt, ka viņas mākslu skar kaut kāda sentimentāla vai romantiska “infekcija”. Epiteti un salīdzinājumi, ko bieži izmanto, runājot par zvaigznēm, jūru, okeāna un kosmosa bezgalību, mākoņiem vai mīlestību, ir absolūti sveši vārdi viņas mākslā, tāpat kā jebkādas spekulācijas par Dieva klātbūtni NASA uzņemto zvaigznāju attēlos.
Vijas Celmiņas darbi nestāsta stāstus, bet sniedz kaut ko daudz interesantāku – mākslu bez vārdiem. Kam gan vārdi, ja debesīs ir zvaigznes? Un, ja izstādē ir kāda mīlestība, tad tā ir mīlestība pret realitāti. Pret to realitāti, kurā mēs visi esam klātesoši katru mirkli un kurai paskrējām garām, nepamanot sīko detaļu nepaslēpto skaistumu. Mīlestība pret vienu materiālo pasauli, kura mums dota, un to otro, ko veido pats mākslinieks. Tā nav iluzorā pasaule, kas atveras aiz gleznas rāmja kā aiz loga. Glezna pati ir realitāte, ko mākslinieks uzmanīgi pārrada no jauna, izmantojot dažādu mākslas līdzekļu arsenālu. Līnija ir realitāte ar savu formu, biezumu un faktūru, bet divas līnijas ‒ tā jau ir neliela pasaule. Glezniecība, ko māksliniece apguvusi universitātē, nekad neierobežoja viņu pievērsties tēlniecībai un grafiskām tehnikām, izkopjot tās pašmācības ceļā līdz perfekcijai. Un, protams, visos Vijas Celmiņas darbos atspoguļojas mīlestība pret telpu. Telpa, kurā atdzīvojas ne tikai no “nedzīvas” fotogrāfijas pārnesti priekšmeti, okeāns vai tuksnesis, bet arī pati bezgalība. Tā ir tā mākslinieces radītā telpa, kas ļauj runāt un salīdzināt jau divas pilnvērtīgas realitātes.
Pasaulē nav divu vienādu objektu, viss ir mazliet atšķirīgs, neprecīzs. Bet cilvēka radītajā pasaulē notiek savādāk. Mūsu tieksme veidot kopijas jau sen būtu veiksmīgi noslēgusies, ja katram mūsu radītajam priekšmetam nebūtu lemts ienākt materiālajā pasaulē. Bet, lai to pamanītu, mums jāskatās uzmanīgi. Jāvēro, kādas ir tikko atvērušās zieda lapiņas, jāpiefiksē, kā izskatās akmeņi zem kājām. Un, ja pēkšņi divi akmeņi izskatās identiski, jūs nedrīkstat paiet garām. Jo varbūt paši priekšmeti aicina mūs paskatīties vērīgāk nekā parasti. Bet varbūt tā ir Vijas Celmiņas meistarīgi un rūpīgi izveidotā ironiskā provokācija, lai liktu paklupt cilvēka augstprātīgajai pārliecībai, ka visi akmeņi, viļņi vai zvaigznes ir vienādi.
Viedokļi
Ausma Vītola, ekonomiste: “Apskatot šīs latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces darbus tepat Rīgā, izjūtu patīkamu satraukumu un lepnumu. Uzlūkojot šos šedevrus, saskatāma tendence, ka māksliniecei ir bijusi tuva astronomijas tematika – galaktikas, zvaigznes. Darbi izstaro mieru.”
Elvīra Akuma, skolotāja: “Šis ir viens no gaidītākajiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada notikumiem. Priecē latviešu panākumi ārvalstīs. Šī noteikti ir viena no izstādēm, ko vēlams apskatīt vairākkārt, jo ne katru dienu ir iespēja baudīt pasaules līmeņa mākslu. Fascinē darbu tīrība un tai pašā laikā vienkāršība.”
Teodors Potne, inženieris: “Celmiņas izstāde ļauj mums ielūkoties pasaules noslēpumainākajos objektos – zvaigznēs, okeānā, zirnekļa tīklā. Mākslinieces darbi caurstrāvo relatīvu mieru un dziļu filozofiju. Video intervija, kuru iespējams aplūkot izstādes nostūrī, ļauj mums sīkāk izprast mākslinieces domas, morāli un darbu dziļumu. Mākslinieces darbi stāv pāri ikdienišķām problēmām, tajos ir zināms pārpasaulīgums.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
