Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. jūnijs, 2016
Drukāt

Dūdu un bungu pavēlnieks Kaspars Bārbals (1)

Foto - Gatis InndrēvicsFoto - Gatis Inndrēvics

Kaspars Bārbals

Tas, ko daru, ir mans veids, kā pārmantot tradicionālo kultūru, saka Kaspars Bārbals –  dūdu un bungu grupas “Auļi” muzikālais direktors, dūdinieks, studijas “Lauska” skaņu režisors un daudzu tautas mūzikas albumu producents. 4. jūnijā “Auļi” piesaka savu jaunāko, senlatviešu gadskārtām veltītu albumu –  “Gadalokos”. Tā materiāls vienīgo reizi visā pilnībā izskanēs albuma atklāšanas koncertā 4. jūnijā Vidzemes koncertzālē Cēsīs.

Kaspars ir viens no tiem, kas pie mūzikas radīšanas, dūdām (arī bungām, kokles, stabulēm) nonācis pats saviem spēkiem un ir viens no laimīgajiem, kuri atraduši savu ceļu. Viņš smej – nespējot iedomāties, ka varētu darīt ko citu. “Patiesībā man nav nekādu muzikālu “sakņu”. Līdz 18 gadiem vispār nespēlēju neko, bet jutu, ka gribu būt mūzikā. Tajā laikā gan neticēju, kas tas varētu būt reāli – nebija ne izglītības, ne zināšanu. Pat iedzīvojos pamatīgās problēmās, izvēloties profesiju. Profesiju izvēles testi man paredzēja lidotāja vai šofera karjeru, bet nokļuvu radioelektronikas inženieros. Jau toreiz sapratu, ka kļūda ir pamatā – skaļruņus man patika nevis būvēt, bet klausīties! Izmēģināju arī vadības zinības un sapratu – arī tas manā gadījumā ir pilnīgi “garām”. Šobrīd saprotu, ka visa šī pieredze, strādājot studijā un esot “Auļos”, protams, pa drusciņai noder.”

 

Iedvesma no folkloras mantojuma

Dienas gaišā un nereti arī tumšā daļa paiet, darbojoties kultūras menedžmenta centra “Lauska” izveidotajā skaņu ierakstu studijā, kur “Auļu” galvenais vīrs ir saimnieks pār ierakstu pults pogu simtiem un skaņu līknēm. Viņa ieskaņoti pie klausītājiem nonākusi liela daļa izdevniecības “Lauska” ierakstu. No kopumā 65 “Lauskas” izdotiem albumiem – pamatā tie ir folkloras vai mūsdienu tautas mūzikas ieraksti – ap 40 esot Kaspara darbs. Pats gan neesot skaitījis.

Vēl nesen līdzās “pamatdarbam” “Auļu” sastāvā Kaspara dūdas dārdēja arī skarbās folkmetāla grupas “Skyforger” rindās, tomēr jau divus gadus viņa un “Debesu kalēju” ceļi esot šķīrušies. “Laikam mazliet piekusu no roka un tam piedienošā dzīves ritma,” pasmīn dūdu vīrs. “Varbūt reizē arī mazliet pazaudēju šīs grupas perspektīvas sajūtu un izslimoju jaunības maksimālismu, kam piestāv skaļāki saukļi. Visvairāk laikam kaitināja tas, ka koncertos man nebija daudz spēlējamu partiju – nospēlē savas četras taktis un stāvi,” stāsta Kaspars, jokojot – “”Auļos” varu spēlēt visu laiku, lietderības koeficients ir ievērojami lielāks.”

Pēdējos gados Kaspara stihija – pēc iespējas “dzīvāks”, akustiskāks jeb, kā saka viņš pats – patiesāks ierakstu skanējums. “Man patīk doties izbraukuma ierakstos, kad aparatūru ņemu līdzi. Folkloras kopu, mūsdienu tautas mūzika grupu ierakstus viņš esot ievācis visos Latvijas novados. “Šobrīd izdošanas procesā ir piecu suitu folkloras kopu kopējais albums, kurā apvienojušās “Suitu sievas”, “Maģie suiti”, “Suitu vīri”, “Gudenieku suiti” un, par ko man vislielākais prieks – arī suitu dūdinieki. Pēdējās un slavenākās dūdu melodijas ir tieši no Alsungas puses, un ir lieliski, ka tieši tur atdzīvojas tādi ansambļi,” priecājas Kaspars. Viņš ir pārliecināts – folkloras kopu lielākā vērtība nav vokālajās kvalitātēs, bet patiesumā. “Tas ir tas, kas iedvesmo. Ierakstot šādas tradicionālās grupas, es reizē iegūstu pieeju milzīgam tradicionālā materiāla daudzumam, un tas arī ir mans dabiskais folkloras pārmantošanas ceļš. Protams, tev kaut ko var nodziedāt vecmāmiņa, bet tu vari arī vienkārši satikt daudzus cilvēkus, kuri kopj un praktizē šo tradicionālās kultūras daļu. Mani ir dota liela privilēģija sastapt šos cilvēkus, dzirdēt viņu viedokļus.”

 

Dejas rakstu skola

Kaspars iemēģināji radošos spēkus ne tikai ierakstos un koncertos, bet arī kino – viņa radītais skaņu celiņš papildina Laura un Raita Ābeļu dokumentālās filmas “Kurši” stāstu. Tas fiksēts arī pērn iznākušajā albumā “Kurši”. Šobrīd Kaspars aicināts radīt skaņu celiņu arī filmas turpinājumam, kas vēstīs par baltu ciltīm un pirmizrādi piedzīvos Latvijas simtgades svētkos. “Tas, ko kino dara brāļi Ābeles, ir pietiekami interesanti un kvalitatīvi. Līdz ar to pašam ir vēlēšanās izdarīt ļoti labi. Pateicoties “Kuršiem”, tapusi arī mūzika jauna veida datorspēlei, kuras stāstu veido eposs par Lāčplēsi. Šobrīd tapusi mūzika pirmajam līmenim. Redzēs, vai šī lieta aizies arī tālāk.”

Vēl kāds radošā darba lauciņš Kasparam kopīgs ar draudzeni – Dagmāra Leja ir deju grupas “Dzirnas” un Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansambļa “Vektors” pasniedzēja. Tātad – deja, tikai katram no savas radošā darba puses. Dagmāras veidotā horeogrāfija vērojama “Auļu” jaunākā albuma dziesmas “Salniņa” videoklipā. Abi kopā – Dagmāra kā laukuma deju vadītāja, Kaspars – “Auļu” sastāvā – piedalās deju izvedumā “No zobena saule lēca”. Starp citu, to šajos saulgriežos varēs piedzīvot brīvdabā, Dikļu pilī (21. VI), bet pēcāk, rudenī, – Rīgā.

Šobrīd abi kopā gatavojas arī 2018. gada lielo Deju svētku lieluzvedumam. “Daugavas stadionā četru daļu uzveduma pirmajā daļā būs arī “Auļi”, muzikālais materiāls jau skaidrs. Strādājot ar dejotājiem, parādās cits skats uz mūziku. Tikai tad, kad tava mūzika jāsaskaņo ar deju soļiem, viņu soļos tu pamani, ka kaut kas reizēm pašam nav līdz galam atrisināts. Šī saistība, kas “Auļiem” un dejotājiem izveidojusies pēdējo sešu gadu laikā jaunrades procesā, ir ļoti palīdzējis mums kompozīciju veidošanas jomā.”

Nav noslēpums, ka koncertos, vērojot “Auļu” uzstāšanos, mierā nostāvēt grūti, un, šķiet, arī paši vīri apguvuši dejas soļus. Kaspars smejas un nepiekrīt – viss, kas notiekot uz skatuves, rodoties, iepriekš nesarunājot. “Esam pat domājuši, varbūt vajadzētu iestudēt kaut kādas kustības, deju soļus, tomēr vienmēr esam nonākuši pie domas, ka tas būtu pārāk samāksloti.”

 

Gada lokos uzzied leduspuķes

“Auļu” dūdu meldijas un bungu ritmus Kaspars notvēris jaunā ierakstā – šonedēļ klajā nāk “Auļu” jaunākā blīvplate ar skanīgo nosaukumu – “Gadalokos”. Pēc skaita piektais dūdu un bungu grupas albums (sekojot “Sendzirdēju” (2005), “Auļos…” (2007), “Etnotranss” (2010) un jubilejas versiju izlasei “Dižducis” (2013)), albums veltīts latviešu gadskārtām. Šoreiz vienkopus klausāmas teju visu (deviņu no desmit) grupas dalībnieku radītas instrumentālas kompozīcijas, skaitā 16. Tās papildina divas dziesmu versijas kopā ar vokālu (“Salniņa” un “Pieguļā”), piedaloties Kasparam Zemītim, Julgī Staltei un citiem viesmāksliniekiem.

Caur Meteņiem, Sala laikam, Ūsiņdienai, Jāņiem “Auļu” mūzika met lokus, izsoļo, izdejo un, protams, izauļo caur latviešu nozīmīgākajiem laika pieturas punktiem. No niansētām noskaņu dziesmām līdz karstasinīgiem ritmiem, ko, nezinot izpildītāju, varētu noturēt par kādas dienvidzemes deju “grūvu” – bungu aranžējumos savu zīmogu atstājis arī sitaminstrumentu meistars Artis Orubs.

Albuma vīziju kopā tur Tukuma pilskalnā nesen atrasta vīriešu rota – astoņu staru zīme ar 16 simetriskiem caurumiņiem, kas pēc arhitektes Ināras Heinrihsones pieņēmuma kalpojusi kā modelis senlatviešu kalendāra laikskaitei. “Iespējams, tā bijusi kas līdzīgs senlatviešu gadskārtu perfokartei. Šķita, tā ir piemērota mūsu mūzikas idejai, jo apvieno kaut ko nesen atrastu, bet reizē – senu. Man tā saslēdzās kopā ar to, ko darām mēs – “Auļi” nav tradicionāla tautas mūzika, bet doma, sajūta par senajām melodijām un spēles manieri, ko attīstām tālāk.”

Protams, neviens no “Auļu” mūziķiem ikdienā nedzīvojot pēc senā kalendāra, smejas Kaspars, piebilstot – tomēr ir aizraujoši paskatīties uz mūsdienām caur šādu skatījumu. Turpat puse jaunākā albuma kompozīciju balstītas senajās melodijās. “Pārējās izdomājuši paši puiši, domājot par gadskārtu svētkiem. Mazliet raibāks ir šis albums, jo šoreiz te redzams katra mūziķa iedvesmas lidojums. Mūsu pamatidejas uzstādījumā nekas nav mainījies, joprojām skan dūdas un bungas. Reizē mēģinām atrast jaunus veidus, kā to pasniegt.””

“Gadalokos” līdzšinējo čehu meistara darinātajām dūdām pievienojušās arī spāņu meistara būvētie instrumenti. “Galīcijā ir senas dūdu darināšanas tradīcijas, sameklējām meistaru, kura ģimene ar to nodarbojas vairākās paaudzēs. Izrādījās, ka viņš darina arī bungas, atšķirīgas no tām, pie kurām esam pieraduši, ar savdabīgām, mazliet “grabošām” stīgām apakšā. No tām izveidojām veselu komplektu, radot skaņu, kas mūsu izpratnē veido unikālu – baltu tautu – mūzikas skaņu, ko nevar sajaukt ar popa, roka, afrikāņu vai Latīņamerikas mūzikas bungu skanējumu. Savādi, bet tieši spāņu bungām bija šī radniecīgā sajūta.”

Jaunajā platē Kaspara radītas ir četras kompozīcijas, un gandrīz visas no tām – ziemīgās (“Sala laiks”, “Metenis”, un “Kaladū”), arī viņa radītajā kompozīcijā “Ziedu laiks” izmantota melodija no Ziemassvētku rotaļas. “Laikam man ir tuvs kaut kāds ziemas kods. Studijā rakstīju folkloras kopu “Savieši”, un viņi šo melodiju izmantoja albumā par dziju krāsošanu ar ziediem. Man tas kaut kā saslēdzās ar ziedu laiku. Edgars Kārklis (“Auļu” dalībnieks, etnomūziķis) mierināja – ziemā taču uzdzied leduspuķes!”

 

Paraut visus gaisā!

Kaspars nenoliedz, tieši latviešu tautasdziesmu motīvi “Auļu” mūzikā ļāvuši grupai tapt pamanītai starp līdzīgām Eiropā, kur viņu sniegums pēdējos gados kļuvis par pieprasītu kultūras “eksportpreci”. “Latviešu tautasdziesmas, no kā iedvesmojamies, ir tas, kas mūs izceļ starp citiem. Domāju, daudzi latviešu mūziķi to ir sapratuši un tieši tāpēc izmanto tautas mūziku. Eiropā dūdu ansambļu tur ir pārpārēm, bet visi spēlē klasisko viduslaiku repertuāru, kas vairāk vai mazāk visām grupām vienāds. Kad parādāmies mēs, cilvēki ir pārsteigti, jo esam atšķirīgi.”

Nule Kaspars kopā ar “Auļiem” atgriezies no Beļģijas, kur divu nedēļu laikā sniedza 28 (!) koncertus. “Īpašas izglītības programmas ietvaros apceļojām skolas un stāstījām par Latviju, par to, ko darām mēs, un, protams, rādījām arī, kā tas skan. Mūsu rekords ir pieci koncerti dienā!” par iespēju, kas iegūta pasaules mūzikas lielmesā “Womex”, stāsta Kaspars.

Pēc Jāņiem, kad “Auļus” sastapsim gan Druvienas “Skroderdienās”, gan Rīgā, Dzegužkalnā, puiši sēdīsies lidmašīnā, lai dotos uz festivālu Itālijā. Šovasar Kasparu un “Auļus” pirmoreiz gaidīs arī “Rain Forest” festivālā Malaizijā – vietā, kur aug pasaulē vecākie lietusmeži un rotājas skaistākie koraļļu rifi. “Šo iespēju gaidījām četrus gadus. Speciāli pārbūvējam bungas, lai varētu tās transportēt īpašās kastēs – kopā 320 kilogrami. Kamēr tās ceļos uz Āziju, šeit, Latvijā, spēlēsim speciāli uzbūvēto otru bungu komplektu.”

Kaspars atzīst, “Auļu” galvenais mērķis pašlaik esot nest Latvijas vārdu aiz mūsu zemes robežām. “Nav noslēpums, ka Latvijā mums ir sava klausītāju auditorija un tā pamazāk aug, tomēr mūsu mūzika ir specifiska. Esam samierinājušies ar to, ka to tikpat kā nespēlē mūsu komercradio. Patīkami, ka “Auļu” mūzika vismaz skan valsts raidstacijās. Vai esam īpašs veiksmes stāsts ārzemēs? Nezinu. Jā, daži sapņi ir piepildījušies, mums bijusi lieliska iespēja uzstāties liela mēroga festivālos Spānijā, Francijā, kur šādu mūziku klausās tūkstošiem cilvēku. Svarīgi ir tas, ka esam atraduši savu valodu, kuru cenšamies saglabāt, protams, pilnveidojot. Šāds mērķtiecīgums attaisnojas, jo pacietība mēdz atspēlēties ilgtermiņā. Esam īsts piemērs tam, ka nekad nezini, vai rīt nepiepildīsies pirms četriem gadiem sarunātais. Ja esi atradis savu rokrakstu, mēģini tajā palikt. Protams, ļoti svarīgi ir noturēt grupas sastāvu, nemainīt iekšējo vidi. Tas dod stabilitātes sajūtu, un kopīgais mērķis dod papildu spēku.”

Jaunā albuma kompozīcijas vienīgo reizi pilnā apjomā izskanēšot 4. jūnijā Cēsīs. “Mana pirmā reize, kad dzirdēju dūdas dzīvajā, bija tieši Cēsu pilsdrupās. Toreiz tas viss palika tik spēcīgā iespaidā, ka joprojām velk uz Cēsu pusi. Cēsīs dzīvoja arī dūdu meistars Māris Jansons, pie kura būvējām dūdas, un tur centrējās jauno laiku dūdu kustība. Īpašie koncerta viesi būs Rūta un Valdis Muktupāveli. Valdis ir ne tikai kokļu, bet arī dūdu mūzikas pētnieks, un viņa teorijā balstām arī savu mūziku. Tieši Valdis ierakstīja mūsu pirmā diska vāciņā tādu ieskicējumu nākotnē, ka dūdu mūzika varētu attīstīties arī šodien. Mūsu mērķis ir notikums. Ja izdosies ievilkt klausītāju “Auļu” mūzikas dramaturģijā un beigās parausim visus gaisā, tad būs izdevies!”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Smieklīgi ap sirdi kļūst, kad dzirdu viņus skanam. Tāda īru popmūzika ar paprastu sišanu Zambezi stilā. Latviski tas nav, ar archeoloģiju un senatnes pētniecību tam nav nemazākā sakara, ar baltiskiem ritmiem un pantmēriem, kā muzikālo ritmu pamatu, arī. Kas tas ir? Neizglītotu visās jomās cilvēku pašdarbība degradējot latvisko dzīvesziņu, to piesāŗnojot ar mēsliem un dezorientējot cilvēkus, kas to ņem par pilnu. Un vēl tas 19.gs. beigu timpāns no kādas vācu baznīcas krājumiem starp viduslaiku bungu atdarinājumiem jaunlatviešu Lāčplēškoknešu mitoloģijas stilā – tas pieliek vainagojumu šim jokam.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+