Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. jūnijs, 2013
Drukāt

Dumjība un muļķība nodara vairāk ļaunuma nekā zagšana

Foto - LETAFoto - LETA

Ek, vasaras pilnbrieds! Pateiksimies Jāņutēvam un Jāņumātei par mums, latviešiem, kārtējo reizi parādīto godu no viņu puses, taču, kad šīs visai okultās personas ir aizgājušas pār gadskārtu un atgriezīsies tikai pēc 365 dienām, atkal iestājusies pēdējā laikā raksturīgā sūrā un nebaltā ikdiena.

Bula laikā, Latviju apciemojušā svelmē vajadzētu izlaisties šūpuļkrēslā, ēst zemenes, gurķoties un lobīt žāvētas reņģes, avīzēs derētu apskatīt vien meičiņu bildes peldkostīmos un izlasīt par gatavošanos Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. Taču Tas Kungs nav sūtījis miera balodi uz mūsu zemi, nav lējis pāri svētītu debesu rasu, lai te valdītu saticība un priekpilns optimisms. Cilvēki ir redzējuši savādas zīmes un liecības, kas liek būt domīgiem par valsts un nācijas nākotni. Tā pirmā nelabā zīme ir, ka aizvien retākā vietā Māras zemes pakalnos degušas jāņugunis, un arī daudzviet viensētās Zāļu vakarā bijis tumšs un kluss, bez dzīvas dvēseles, bez ugunskura. Toties dedzis nepavisam tur, kur vajadzēja uguņot, – simboliski nosvilusi Rīgas pils, sarkanais gailis apdraudējis muzejus, kur glabājas nacionālās vērtības, un nodarījis lielus materiāla posta darbus. Pažarnieki cauru nakti heroiski cīnījušies ugunij pretī, taču ko varēts līdzēt, ja viņu uzpariktes un braucamtehniku esot vai aiz pavadas jāaizvelk līdz glābšanas darbu vietai. Ministri plāta rokas un uz degšanu noraugās kā no Pētertorņa augstumiem – nu jā, novecojusi dzēšanas aparatūra, nekā nevar darīt. Citi ministri jau vairākas dienas jautrodamies ziņo, ka gaidāma elektroenerģijas sadārdzināšanās, un arī tur neko nav iespējams mainīt – patērētājs lai tik maksā ragā.

Esat ievērojuši, cik tas kaut kā stipri iegājis modē, ka atbildīgas amatpersonas manīgi piemeklēs vienu vai otru attaisnojumu neizdarībai, nevarēšanai un nemākulībai, gaudīsies uz Mēnesi, ka nav iedalīta nauda, un žēlosies par to visai sabiedrībai, itin kā būtu nevis rīcībspējīga valdība, bet miegapūžņu miga.

Es, protams, nepiekrītu, ka valdībai pienāktos atbildēt par katru upē noslīkušo vai jāņugunīs apdegušo, taču vairāk gribasspēka gan tā varētu izrādīt pret visiem latviskās pašapziņas grauzējiem, kas pat vasaras karstumā nav iesnaudušies pie datortaustiņu klaviatūras, un pret tiem padevībā zīžļātājiem, ka “latvieši tak nemāk pārvaldīt savu valsti”. Tā vien šķiet, ka “augšā” jo bieži vērojamā dumjība un muļķība šai valstij nodara vairāk ļaunuma nekā plaši izslavētā zagšana, blēdības un korupcija. Uz atlikušo termiņu Valda Dombrovska valdībai vajadzētu atmest novalkāto Reformu un tiesiskuma koalīcijas pavārdu un uztaustīt zemi kā nacionālā mugurkaula un strādīgo bišu vairākumam – un tad gan jau gaidāms nopelnu pareizs vērtējums Saeimas vēlēšanās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+