Durbes intelektuālās vēstures kolekcija 0

Pašlaik Durbē, Raiņa ielā 17, tiek restaurēta (faktiski – no jauna uzcelta) ēka, kur dzimis brīvās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Kad tā būs atjaunota, tur paredzēts iekārtot Durbes pašvaldības muzeju. Tā krājuma pamatā būs vācu valodas skolotāja, kultūrmantojuma pētnieka Reiņa Baha privāti vāktā kolekcija.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Durbē.

“Mazā 1800. gadā izdotā latviešu Bībele, ko sastādījis Johans Kristofs Baumbahs, ir sākums manai interesei par senlietu vākšanu,” atceras R. Bahs. “Tā ir brīnišķīga grāmatiņa, visi teksti īsi, latviešu cilvēkam saprotami, un pēc katra Bībeles stāstiņa trīs pamācības. Grāmatiņa beidzas ar Baumbaha sacerētu dzejolīti latviešu valodā. Viņš bijis Stendera sāncensis. It kā esot sarakstījis arī lielu latviešu vārdnīcu, 1962. gadā kāda zinātniece mēģinājusi pierādīt, ka tas viņa darbs, bet pietrūcis reālu pierādījumu.” Krājumā ir arī citas senas grāmatas.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Bet Durbes mācītāja Kristiana Deksnes atmiņas ir pirmā “manta” manā kolekcijā. Tās atveda viņa mazdēls Uve Deksne. Es tās pa gabaliņam tulkoju, Durbes avīzīte nodrukāja. Atmiņās viņš apraksta, cik steru malkas muižu laikos drīkstēja cirst, cik labības ievākts, kādas zemnieku saimniecības bijušas.”

1934. gadā Durbē beigusies mācītāju valdīšana. Bet viņu pēcteči un Kurzemes muižnieki atceras savu senču vēsturi Latvijā. Kad Uve Deksne pirms gadiem 15 ieradies Durbē, viņš gribējis vispirms palīdzēt baznīcai. Bijušajā VDR brāķēti glazētie dakstiņi, un Durbes baznīcas tornis ticis pie jauna jumta. Vēlāk šajā lietā piedalījušies Kurzemes bruņniecības pārstāvji.

 

“Baznīca ir vecākā ēka Durbē,” R. Bahs stāsta. “Un agrākajos laikos baznīcu uzturējuši muižnieki – Kaizerlingi, Bordēliusi, Grothūsi. Arī tagad viņu pēcteči no Kurzemes bruņniecības mūs atbalsta, bet ar nosacījumu, ka mēs baznīcas atjaunošanā un remontos izmantojam Latvijas preci. Redziet, baznīcas joma jumtu sedz Lodes dakstiņi!

 

Kurzemes bruņniecība dibināta pirms vairāk nekā simts gadiem, Vācijā joprojām mīt viņu dzimtas. Tās nav bagātas, bet atbalsta savējos, kas nonākuši grūtībās, taču pievērsušies arī labdarībai, lai atjaunotu ar viņu dzimtām saistīto mantojumu Kurzemē.”

Kad R. Bahs mūs ieved baznīcā, tur ieraugām vēl kādu retumu – lielisku kroņlukturi, kurā iekalts gadskaitlis “1609”.

“Tomēr pats pēdējais “grūdiens”, kad sapratu – muzejs tiešām jāveido –, bija tāds. Pirms gadiem desmit nomira matemātikas skolotāja Olga Audriņa. Viņas māja bija pilna ar vecām mantām, bet radinieku tikpat kā nekādu. Kad ieraudzīju bagātīgo mājas krājumu, sapratu – jāsavāc, varbūt kādreiz Durbē būs muzejs. Tur bija viņas mātes pirms 1909. gada austs linu dvielis ar monogrammu, tēva dienasgrāmata no tā paša laika, kā arī lauksaimnieka un amatnieka kalendāriņš. Aleksandra Vegnera Liepājas vēstures grāmata, izdota 1898. gadā.”