×
Mobilā versija
-5.3°C
Vitauts, Smuidra, Smuidris
Pirmdiena, 19. februāris, 2018
19. novembris, 2017
Drukāt

“Durvis iedziedas putna balsī”. Ilonas Anitas Ķepales dzeja (2)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Ilona Anita Ķepale

Baušķeniece Ilona Anita Ķepale uzskata, ka daudzas lietas viņas dzīvē notikušas it kā nejauši, taču tās ļāvušas satikt un iepazīt interesantus cilvēkus. Dzejniece savulaik absolvējusi Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, strādā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, brīvajā laikā aizraujas ar ceļošanu, kas kļuvusi par vaļasprieku pēc kādas dēlu dāvanas. Kopš tā laika Ilona ceļo tik bieži, cik vien iespējams. Tāpat viņa enerģiju veltī dzimtaskoka pētīšanai, kas būtu svētīga nodarbe ikvienam Latvijas iedzīvotājam.

Par īpašu nejaušību autore uzskata savu dalību Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīcā, ko vadīja Ronalds Briedis un Māris Salējs. Tas esot bijis īsts apvērsums Ilonas uztverē par to, kā notiek dzejas tapšana. Protams, dzeja joprojām nav galamērķis, bet gan drīzāk meklējumi un maldīšanās, jo Ilona seko sava skolotāja Ronalda Brieža metaforiskajam ieteikumam: “Kā kļūt par labu dzejnieku?” – “Ik rītu tukšā dūšā jāmēģina apēst trīs olīvas.” Ilona cenšas sekot līdzi arī šādai dzīves formulai: svarīgākais ir palikt interesantam pašam sev. Savas dzejas būtību viņa raksturo šādi: ir svarīgi saprast, ko cilvēkam iesākt, esot krustcelēs, ja neviens no iespējamiem ceļiem nesola neko labu.

– Kā dzeja ir mainījusi jūsu dzīvi? Dalība meistardarbnīcās vienmēr prasa pastiprinātu prāta darbu, liek lasīt un interesēties, konstruēt un meklēt iedvesmas atbalsta punktus, pat ja agrāk varēja to darīt pēc noskaņojuma…

I. A. Ķepale: – Meistardarbnīcu laiks bija ļoti interesants, jo to vadītāji rūpējas, lai dzejas teorija būtu saistoša. Savukārt dzejas vingrinājumi tika analizēti un mums neļāva noiet no pareizā ceļa. Tas atgādināja orientēšanās spēli mežainā apvidū, kur aiz katra līkuma atstātas norādes. Spēj tik tās izlasīt un trenējies, lai tās varētu izpildīt. Grūtāka ir dzīve pēc tam, kad norādes vairs netiek atstātas, jāķepurojas pašai! Svarīgākais, ko esmu sapratusi, – dzejoļa naratīvam jābūt saistošam arī pēc “obligātā atvilktnē nogulēšanas perioda”. Un vēl – ja nespēj uzrakstīt negaidīti un koši, tad mēģini nerakstīt!

– Kāds ir jūsu topošā dzejas krājuma vadmotīvs? Šķiet, tas varētu būt kas vairāk par atrašanos krustcelēs.

– Vai ir iespējams atrast savu salu? Ko nākas upurēt, lai izdzīvotu pēc vētras? Vai iespējams atgriezties bērnībā brīžos, kad tas ļoti nepieciešams?

– Vai jūsu dzejai ir kāds būtisks sakars ar ceļojuma rituālu? Ja tie nav ceļojuma apraksti, tad noteikti ceļojuma procesā rastie impulsi. Kura valsts vai vieta visspēcīgāk iedvesmojusi uzrakstīt dzejoli?

– Jā, dzeju varētu gan salīdzināt ar ceļojumu. Ceļojumu uzsākot, nekad nevari zināt, kādus cilvēkus sastapsi, ko pieredzēsi. Tāpat ir ar dzejoli – līdz pašām beigām nevari zināt, kurp tas aizvedīs. Un tur jau ir tā burvība! Mani iedvesmas avoti ceļojot – Sāremā saleniece zilā ņieburā, rozā kastaņziedu vīraks Parīzes pavasara ainavā, stilizētas sārtas magones, beļģiem pieminot Pirmā pasaules kara simtgadi…

– Kāpēc 21. gadsimtā dzeja joprojām ir tik daudziem svarīga?

– Neesmu pārliecināta, vai dzeju lasa ļoti daudzi, jo tā tomēr ir elitāra nodarbe tieši tādēļ, ka pieprasa laiku. Dzeja ir visīsākais un visblīvākais literatūras žanrs. Varbūt 21. gadsimta lasītājam tas der, lai gan steiga ir dzejas baudīšanas ienaidnieks. Bet tas jau nav vienīgais paradokss uz šīs pasaules… Dzeja ir tik vilinoša tādēļ, ka tā aizved uz pasauli, kur lasītājs nekad nav bijis, un ik reizi tā būs mazliet cita pasaule.

 

DZEJAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ja “vēja plūsma” būtu literatūrzinātnisks termins, tad tieši Ilonas Anitas Ķepales dzejā tas ir neapšaubāmi jūtams – izteiksmes vieglumā, tēlu plūdumā, noskaņā. Dažreiz šis vējš nedaudz aizķeras aiz fonētiskiem izaicinājumiem, kas liek saprast, ka dzejā ir apzināti strādāts ar valodas skaniskajām iespējām. Cēlums un kraujas mala sapnī.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzejoļus no Ilonas Anitas Ķepales topošā dzejas krājuma (redaktors – Ronalds Briedis).

 

***

Sena vasaras diena pār plecu atskatās

kā silts pusdienas vējš dzirdina zirgus

zīžaini purni dzer smilgu jūru

kņaziene strogonova stāv muižas ceļa galā

un oši dod ēnu

dārznieks no ieplīsuša trauka aplaista rūtas

zeme izžuvusi purina putekļus

tekalē irbes

pār miežu lauku

veļas viļņi zaļām mugurām

aukle ved bērnus

balsis aizskan līdz mežam

un atgriežas atbalss

debesīs mākoņi

dvēseļu atspīdumi

mīļā atgriezies

bērni iegriež vilciņu

un tas dzied spalgā balsī:

atgriezies atgriezies at

griezies

un apsīkst

 

***

Krūmi pārupē kustina locekļus

un mēģina panākt tuvāk

vārs pavasars

grīļojas stiebros

 

Mēs pārceļamies

suņa galva uz sienas

pie kuras stāvēja gulta

gandrīz nolaiza vaigu

 

Elvīra vaicā

vai ņemsim līdzi

bada pannu

izņemtos logus

tauriņa spārnus un savas šaubas

Elvīra saka

ka nevarēs gulēt

 

suņa ēna ir izdomāta

kā viss pārējais

 

***

Pils mūri plaisā

sargi pieprasa jaunas meitenes

katru reizi

ekskursanti

pagriež galvas

no augšas

sauc mūrnieki uz

manīgi vējš pie

plok

un dzirdams top

caur zīda plēku

pils mūrī elpo kāds

 

***

Kāpnes

pakalpīgi uzlasa soļus

un aizvijas traktiera dūmos

ar ierastu kustību padilis kotika kažoks

noslīd uz krēsla atzveltnes

nodzinkst lombarda pērles

apvijot bālo kaklu

lēts besarābijas vīns

irbeņu asinis

tumst glāzē un sastērķelē rīkles muskuļus

uz brīdi sašūpo dzīvi

un apņem plecus

mijkrēšļa sērsna un ielas sārņi

traucē saskatīt tevi

bet man liekas

tu esi skaista

un dziesma kas pata

fōnā smeldz par to

ka tu sen

jau sen vairs neesi

 

 

***

Izklaidīgs kambarsulainis

aizdedz sveces

un raugās lai krusti uz durvīm

tiek vilkti ar zilu krītu

viņš zina

ka kņazieni iepriecina sudrabs

baltā gaisma un

pilnmēness

viņš zina

ka šalle ir ģērbkambarī

un kamejas pie spoguļa

kristāls

cik nu tā palicis

bufetē

porcelāns lejā

aitas izlaistas aplokos

un koki pils parkā aplikuši parūkas

bet kur

kur palikuši ļaudis

 

***

Mantojumā saņēmu svītriņas uz mūra sienas

un vecmodīgu balles tērpu

 

varbūt viņa ir tepat

vien mainījusies par putnu kas dejo zālē

varbūt viņa šūpojas ābeles zarā aiz gala istabas

līdz vienreiz aizķeras aiz gaismas

un sabirst gaišā ņirbēšanā

vai tu jūti sāpes

kad nolīsti zemē

 

viss pāriet

pāri iet

viegla dūmaka

un durvis iedziedas putna balsī

dārzā uzplaukst caurspīdīgi ziedi

tavi sudraba mati

 

***

Es savedu ar provinces mācītāju tos

kuri ir patiesi

un māku atburt rozi tiem

kuri manī klausās

es pārceļu pāri upei vislielāko plūdu laikā tos

kuri man nepiekrīt un sievietes

reizēm

es paredzu pagātni tiem

kuri stāv krastmalā

un tulkoju sapņus tiem

kuri apstājas ēnā

un tas

kas šeit rakstīts

nav izdomāti vārdi

bet tikai tava klātbūtne

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. mums nav dzejas. Dzeja, tā ir gudrība.

Draugiem Facebook Twitter Google+