Durvis pavērtas 0
Durvis pavērtas… Kam? 273 347, balsojot par divvalodību Latvijā, pavēra durvis turpmākajam. Šis skaitlis vēsta par nopietnu Latvijas kā nacionālas valsts apdraudējumu.
“Patlaban būtu loģiski izvēlēties ceļu turpmākai valsts drošības stiprināšanai, jo ļaunums valstiskai stabilitātei jau ir nodarīts liels un politiskie provokatori sola, ka nerimsies un jau pēc pāris gadiem tricinās Latvijas valsts pamatu atkal,” brīdina Voldemārs Krustiņš (“LA” 21.02.2012.).
Politiskā gaisotne pēc referenduma kļuvusi bīstamāka. Nešķiedīsim latus pētījumiem, cik nobalsoja “par” aiz ilgām pēc pagātnes, cik ir tādu, kam Staļins un Ļeņins tikpat dziļi iegūluši sirdī kā laimīga un pēkšņi pazudusi mīlestība, cik balsoja aiz muļķības, cik avantūrista un viņa piepalīgu sakūdīti. Rīkosimies! Piedāvāsim izvēli! Ja tik ļoti nepatīkama šī zeme, lūdzu, sniegsim palīdzīgu roku. Latvijai ir praktiska pieredze ar aizceļojošiem vāciešiem, arī tagad samaksāsim par vispēdējo būdiņu. Un samaksāsim ne vien par nekustamo īpašumu, vēl piedāvāsim segt pārcelšanās izdevumus un pabalstus jaunai dzīvei. Kā jau solījis, aizbraucējiem uz Krieviju dāsnu devumu sniegtu V. Putins. Kanāda katru gadu uzņemot ap 300 000 ieceļotāju, lūk, varbūt tur veidot citu Daugavpili, Rēzekni, pat jaunu Ņurīgu Kanādā, kā reiz Ņujorku ASV. Nespiedīsim neapmierinātos nīkt Latvijā.
Pirmais soli izvēlē – aizceļot vai palikt – jāsper mums: naturalizācijas dienests visus sarūgtinātos, pazemotos un pieviltos varētu aicināt reģistrēties, pieteikt savas materiālās prasības, lai varam aprēķināt, cik tas piedāvājums Latvijai izmaksātu un cik būtu jāaizņemas bankās. Pie mums palikušajiem – vislielākā pretimnākšana.
Beigsim vaimanāt par divām informācijas telpām, bet darīsim, lai tā nebūtu. Latvijas radio un televīzijai jākļūst pieejamiem visnomaļākajā nostūrī, pierobežu ieskaitot. “Latvijas radio 1” un “LTV 1” jāveido katru dienu pāris minūšu asprātīgi, tādi kā reklāmas raidījumi, palīdzot apgūt latviešu mēli, it īpaši izrunu.
Jāsagrauj krievvalodīgās impēriskās informācijas telpa. Tas jādara bez liekas kavēšanās, ietekmīgi. Radio un TV jāiekārdina klausītāji un skatītāji ar latviskām zināšanām. Un akla tuvredzība būtu, ja šajā, var sacīt, izglītošanas dialogā neiesaistītu drukāto vārdu. Joprojām diemžēl nav parādījusies avīze, kurā katru dienu būtu pāris lappušu krievvalodīgajai auditorijai, kas grib iemācīties latviski, un jo īpaši saturīgi materiāli jaunajai, mūsu valodu neprotošai un mazprotošai paaudzei. Tad avīzi lasītu ne vien latvieši, tie izlasīto iedotu saviem kaimiņiem cittautiešiem. Informācijas telpa kļūtu kopīga.
Valodas dzīvo un mirst. Sanskrita, vēdu, sengrieķu sen mirušas, indoeiropiešu pirmvalodām vistuvākās baltu valodas arī visas mirušas, izņemot lietuviešu un latviešu. Tajās tāds senatnīgums, kādu neatrast nevienā citā indoeiropiešu valodā, krievu un vācu ieskaitot, bet angļu valoda vēsturiskā mērauklā ir kā nupat piedzimis zīdainītis.
Valodas jāsargā. Jo īpaši tās, kas atnākušas no tik tālas senatnes kā mūsējā un ir no pasaules visvecākajām dzīvajām valodām. Tai tūkstošiem un gadu simtiem dziļas saknes joprojām veido kuplu lapotni. Sargājot senču atstāto mantojumu šodienas bābeliskajā laikmetā, apzinoties tās vietējo apdraudētību, lieti noderētu ieviest administratīvo sodu, ja aiz nezināšanas vai nekaunības latviešu valodu apsaukā par “suņu valodu”.
Durvis pavērtas latviskas Latvijas nostiprināšanas virzienā.
