Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. februāris, 2012
Drukāt

Dusmas par dusmām – tikai līdz saulrietam

241773_1120

Vakari vēl gari – turpinās sevis iepazīšanas laiks. Lai saprastu, kas esmu, ko man īsti vajag. Kā to panākt, nenodarot pāri citiem? Kā sevi sakārtot, lai veselīgāk, saskanīgāk, gudrāk?

 

Kādai sievietei, veselai un veselīgai, pēkšņi sākās galvassāpes. Un regulāri atkārtojās. Kā otrdienas pēcpusdiena – lēkme. Ceturtdienās arī – pusstundu pirms cieti noteiktās vīramātes vizītes. Sagrābj tā, ka gribot negribot jāliekas gultā. Uzreiz pēc radinieces aiziešanas sāpe atlaižas. Piecus gadus viens un tas pats! Ne meditācija līdz, ne tabletes. Vien kādā sarunā izmesta frāze: mīļā, te nevis galva pie vainas, bet tas, ka uz vīramāti dusmojies.

Kaut kur dusmām jāpaliek, īpaši jau slēptām, neapzinātām, neatzītām, nepieņemtām. Un ļoti bieži tās sakāpj galvā. Vai paslēpjas aknās.

Kā iemācīties laikus pateikt: paldies, galva, par atgādinājumu, ka es pašlaik dusmojos! Ka liec man meklēt iemeslu. Jo tikai tad, kad to apzinos, kad apjaušu, pret ko šīs emocijas vērstas, varu izlemt, ko darīt tālāk. Vai turpināt dusmoties, taču tad atklāti, jo to darīt ir vērts. Vai arī nokomandēt savas dusmas: vairs ne!

Kā iemācīties nepārvērst sakrātās dusmas naidā un rūgtumā? Kā nepiesārņot savas domas ar žulti, bet ļaut aknām attīrīt organismu, lai vieta arī priekam? Kā ieraudzīt to, ko nav iespējams mainīt, lai sadūšotos to pieņemt?

 

Saņemt labo vai palikt bešā – tam nav nekāda sakara ar pārspriešanu, kuras jūtas ir labas vai sliktas, pieļaujamas vai nepieļaujamas. Tam pat nav saistības ar to, kāda dusmu izpausme būtu pieņemama, kādu labāk apslāpēt, jo dusmas pašas par sevi nav ne pretdabiskas, ne sliktas. Svarīgāk ir saprast: kamēr dusmojos, es zaudēju, jo neiegūstu to, kas man patiesi vajadzīgs. Palieku pie mīnusa tā vietā, lai dabūtu plusu. Tāpēc – nedusmoties vairāk, nekā tam pamats!

 

Psihoterapijā ir paņēmiens – regresija un progresija. Tas ļauj iztēlē aiziet atpakaļ līdz notikumam, pie kura samezglojies kāds visu dzīvi caurvijošs pavediens, lai dotu iespēju uzlūkot seno norisi ar šodienas acīm, pārvērtēt ar tagadējo pieredzi. Lai mudinātu uz šodienu pārcelt arī gūtos secinājumus. Cilvēks, simboliski kāpdamies atpakaļ uz bērnību, var nokļūt pat vecumā, kur māte viņu vēl nēsā uz rokām. Ieraudzīt, cik māmiņa ir saspringta, ja viņas vīrs, mazulīša tēvs, atkal atrodas savos pienākumos, nevis pie ģimenes. Saplūst ar mātes sarūgtinājumu un sajust savu bērnišķīgi izmisīgo vajadzību pēc abu vecāku rokām. Ļaut prātam un ķermenim atcerēties, kā visu pasauli pārņem dusmas uz tēti par to, ka viņš nav klāt. Nepaliek vairs vietas un iespējas sajust ne mammas rūpes un mīļumu, ne to, kā viņa ucina, glāsta, skūpsta, apber ar mīļvārdiņiem…

Ieraugot sevi kā dusmu pilnu mazuli, pieaugušā prāts ļauj apjēgt: kamēr dusmojos, nespēju izjust labo, kas ar mani tajā laikā notiek! Mīļums, uzmanība, sirds siltums un fiziskā aizsargātība nesasniedz mērķi, ja atsitas pret dusmām.

Kāds neprāts – dusmojoties uz priekšnieku, es taču pat nepamanīju, ka bērni mājās vakariņas pagatavojuši. Ka orhideja uzziedējusi un kaimiņi iegādājušies mazu sunīti.

 

Viens no apustuļa Pāvila teicieniem skan: lai saule jums nenoriet dusmojot. Nevis – nedusmojieties, bet – dusmojieties ar mēru. Līdz saulrietam. Bet tad, kad dienas steiga rimusies, atrodiet laiku izvērtēšanai, kā rīkoties ar savām dusmām. Un kā atgriezties pie prieka.

Reizēm dusmoties ir labi, jo tad saņemamies un izdarām to, ko citos apstākļos nevarētu. Dusmas ir ļoti spēcīgas emocijas, jo rosina uz aktivitāti. Vienalga, vai, dusmojoties uz sevi, par spīti bezspēkam nolīdzinām nepadarīto darbu kalnu, vai, dusmojoties uz tādu, kurš dara nekrietnības, apstādinām viņu. Lai cik svētas un vajadzīgas šķistu dusmas, svarīgi sajust robežu, pie kuras iekšējā gudrība liek sev pateikt: viss, vairāk ne! Tālāk dzīvošu ar labo, kas ir ap mani. Ar labo, kas ap mani var būt.

 

Brīnišķīgi, ka februārī dienas vēl nav garas un saulriets nāk agri – var laikus beigt dusmoties. Un izlemt, kā pavadīt laiku bez dusmām. Kā justies labi. Kā neielaist aukstumu dvēselē, dusmām pretī liekot to, kas silda, ja laukā bijis putenis un svelošs vējš. Vai putenis un sals iezadzies attiecībās ar tuvajiem.

Ar fizisko sasildīšanos vien nepietiek. Bet vajag arī to. Kad īsti dziļās un sniegotās ziemās vecāki sauc savas atvases mājās, bērni parasti vēl pamanās kārtīgi izvārtīties pa kupenām. Tad mamma stāv uz sliekšņa, lai smiedamās ar zaru slotu rokās no galvas līdz kājām notīrītu mazos no piesalušajiem ledus pikučiem, bet vēlāk nokomandētu: visas slapjās drēbes nost! Un krūze karstas upeņu tējas – obligāti! Tas nekas, ka bērniem tā ne vienmēr garšo. Toties vēlāk atmiņās pārtop zināšanā par to, ko nozīmē sasildīties pa īstam. Sasildīties no otra rūpēm un mīlestības. Fiziski un simboliski – sasildīt sirdi.

 

Ziemas mēdz būt dažādas. Ir arī tādi aplami februāri, kas atrauj pumpurus un izmāna no zemes krokusus. Jo puķe zied, kad tai ziedamā temperatūra. Tad labi, ja pietiek gudrības nedusmoties uz to, kā nav – nav baltuma un gaišuma, nav īstas ziemas sajūtas. Vai gluži otrādi – nedusmoties uz to, kā par daudz. Sasnieg tā, ka kupenas ne izbrienamas, ne izbraucamas. Sniegs izvēršas par pārbaudījumu sētniekiem un ceļu darbiniekiem. Mežiniekiem un tiem, kuri aprūpē elektropārvades tīklus. Ļaudīm, kuriem istabā salst, jo aukstā laikā vajag daudz malkas vai naudas, ko par siltumu samaksāt.

Prieks var būt tikai tad, ja nav dusmu. Prieks samierināties, ka ziemā ar auto jābrauc uzmanīgāk un lēnāk. Prieks sev pajautāt, vai šodien izdevies kādu nosalušo sasildīt. Un atbildēt apstiprinoši.

Ziemā sniegs, pavasarī kūst ledus, vasara briedē ražu, rudens zeltojas nobirušās lapās. Viss savā vietā.

Ja lielās rituma lietas apkārt notiek pareizā kārtībā, vieglāk nedusmoties vai pieņemt savas dusmas. Vieglāk uzturēt siltumu dvēselē. Vieglāk turēt kārtībā savu dzīvi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+