Guna Roze
Guna Roze
Foto: Matīss Markovskis

Dvēsele aiz durvīm 6

Pašai grūti noticēt, ka šoreiz ne vārda nerakstīšu par valodu. Gribas izkliegt sāpi par citu strauji atmirstošu kultūrvēsturisko vērtību – arhitektūru. Jo ikviena celtne – sākot no vienkārša zvejnieku namiņa līdz cēlai katedrālei – ir laika un nacionālās individualitātes piemineklis. Bet attieksme pret pieminekļiem ir attieksme pret nākotni.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas un gaisa piļu solīšanas laiks. Domājot par nākotni, ir vērts atskatīties uz savas pilsētas vai pagasta galvu attieksmi pret pieminekļiem (lasīt – nākotni), jo tieši viņu varā ir ielikt komatu teikumā “nojaukt nedrīkst saglabāt”. Visu cieņu Kuldīgas rātei! Ne bez klapatošanās Kuldīgas vecpilsēta ieguvusi valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statusu, un pašvaldība, sadarbojoties ar arhitektiem, izstrādājusi striktus noteikumus privātīpašniekiem par apbūves detaļām, faktūrām, proporcijām, konstrukcijām un tehniski pareiziem risinājumiem vecpilsētas ēku saglabāšanai. Jo otras Kuldīgas Latvijai nav.

Otru ordeņa vērto piemēru iepazinu, tiekoties ar lasītājiem Pļaviņās. Todien neslēpti apbrīnoju pašvaldības tālredzību, mūzikas skolu un jauniešu iniciatīvu centru ierīkojot divās senās akmens mūra ēkās gluži līdzās Daugavai, tieši plūdu riska zonā, kur slapjākā pavasarī ūdens skalojas līdz palodzēm. Ēkas aizkustinoši skaistas un restaurētas ar cienījamu, vēsturi respektējošu eksterjeru un interjeru. Ar dvēseli. Bet savulaik še bijusi totāla postaža un ticis lemts: būt vai nebūt. Jo “būt” ir dārgi, “nebūt” – nepiedodami.

CITI ŠOBRĪD LASA

Diemžēl visbiežāk mēri un pagastveči saimnieko tā, it kā viņu galvenā funkcija būtu veidot klonus – citu citai līdzīgus miestus un pilsētas, kā hotdogus benzīntankos. Iebrauc apdzīvotā vietā X vai Y, apgriezies ap savu asi un redzi sintētisku, bezdvēselisku bruģi, vienādas sporta jaunbūves, benzīntankus, lielveikalus un skolas. Un ir pilnīgi vienalga, kur atrodies, jo sejas nav, ir tikai izdevīgi organizēts būvtirgus. Tepat, Tukumā, gandrīz nācies aiziet ar sirdi, vienudien ieraugot, ka viena no skaistākajām vēsturiskā centra senajām celtnēm, ko rādīju visiem saviem viesiem, ir nojaukta. Jo nelietderīga esot – klapatas vien ar tādu šķūni. Nuja, vietā taču var uzraut kādu mūsdienīgu skārdeni, kam jumts draud uzgāzties dzīviem cilvēkiem… Mierīgu sirdi var atļaut arī šarmantu koka ēku fasādes pusi izrotāt ar plastikāta logiem un notekcaurulēm.

Kamēr būvējam (nē – uzslienam) jaunas, apstulbinoši dārgas un tikpat sliktas kvalitātes ēkas, vecās un pamatīgās iet bojā. Muižas, pilis, staļļi, senie ceļmalu krogi. Piemēram – unikāls pasaules mēroga arhitektūras piemineklis – Līvbērzes muiža jeb Līvesmuiža, par ko rakstīja žurnāls “Ilustrētā Vēsture”, jo ēkā saglabājušies seni sienu zīmējumi, kas būtu jāglābj. Šodien vēl nav sabrukusi muižas kungu māja, kas veidota gan no koka, gan mūra ar unikālu – pakāpienveida otro stāvu. Vēl nesenajā padomju laikā ēka bija pilna dzīvības, tajā atradušies 18 dzīvokļi. Tagad – pat stārķu ģimene pametusi savu ligzdu ēkas parkā. Šajā gadījumā, iespējams, jau ir par vēlu saglābt glābjamo. Bet vakar, aizvakar vēl nebija…

Cienīgi izturoties pret senču mantojumu, šādas ēkas varētu dzīvot otru mūžu, pārtopot par izstāžu zālēm, mūzikas skolām, radošajiem centriem vai bērnudārziem. Ja patiešām nesaprātīgi dārgi ir pārbūvēt, vecajos mūros var ierīkot dārzu, vasaras kafejnīcu vai bērnu spēļu laukumu. Londonas pašā centrā ir sena katedrāle, pareizāk sakot – vien sienas. Tajās iekopts vienkāršs, bet romantisks dārzs – maza miera oāze miljonu metropolē. Svētnīca, lūk, patiešām īsta svētnīca! Feisbukā redzēju bildes, kā Tukuma Mūzikas skolas pedagogi viesojas Francijas mazpilsētas Šenevjēras mūzikas skolā, kas, spriežot pēc bildēm, mitinās senā industriālā akmens mūra ēkā. Rakstīju sajūsmas komentārus, ka, redz, tas ir piemērs, kā var! Pretī saņēmu atbildi, ka citur, lūk, ceļot jaunas mūzikas skolas. Jā, ceļ gan. Mūsu kaimiņi – Saldus – arī uzcēla, bet… Pirms diviem gadiem, kad Saldū notika Kurzemes Dzejas dienas, jaunās Mūzikas un mākslas skolas pedagogi negribīgi atzina, ka vietas nu ir gana, vien dvēsele palikusi aiz durvīm.