Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. jūnijs, 2012
Drukāt

Dvēsele priecājas, gaiss tīrāks

20120111-130301-15

Katrs atrod savu veidu, kā dzīvot zaļāk. Ar nātru vīkšķi berž traukus un grīdu. Cep mājās maizi. Atveseļo dārzu ar dabas līdzekļiem. Apkurina māju ar zemes siltumu. Rīko sakopšanas talkas savā pagastā. Gatavo sejas krēmu un vāra ziepes. Rūpējas, lai pie mājām būtu daudz putnu, izliekot ziemā barotavas, bet vasarā būrīšus.

 

Ķeguma novada Birzgales pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāja un brīvajā laikā profesionāla pirtniece Vija Arāja kopā ar domubiedriem iestādījusi divdesmit tūkstošus priežu. Ne peļņas nolūkā, vienkārši dvēselei.

 

“Ir teiciens – katram jāiestāda viens koks. Mēs to esam izdarījuši arī par tiem, kam nav tādas iespējas vai vēlēšanās. Kā citi puķes stāda, tā mēs priedes,” stāsta Vija.

Viss sācies pirms trīspadsmit gadiem. Vijas īpašumā bija lauksaimniecības zeme, ko neizmantoja. Izdomāja stādīt priedes.

“Cik sevi atceros, šis koks man vienmēr paticis, tāds latvisks un varens. Priedei ir garš mūžs, tā dzīvo divsimt un vairāk gadus. Tātad – trīsreiz ilgāk par mani. Mani mazmazbērni un viņu atvases redzēs šo mežu.Domājām – nez vai sagaidīsim, kad priedes būs lielas, bet re – jau izstiepušās trīs metrus garas.

 

Priedei ir garš mūžs, tā dzīvo divsimt un vairāk gadus. Tātad – trīsreiz ilgāk par mani. Mani mazmazbērni un viņu atvases redzēs šo mežu.

 

Pavasarī likām zemē mazītiņus, centimetru garus stādus. Augustā braucām ravēt. Zāle priedītes pārauga, to vajadzēja izraustīt, katru kociņu apčubināt. Daždien iestādījām trīs tūkstošus skujenīšu. To darījām kopā ar bērniem. Divi manējie un viņam tikpat. Tagad bērni jau lieli, bet paveiktais, domāju, viņiem ir nozīmīgs. Zina, ka jebkurš koks ir svēts, jāsargā. Lieki nenocirtīs, mežu nepiegružos.

Sākumā apmežojām trīs hektārus. Pēc tam vēl divus – rakstījām SAPARD projektu, saņēmām finansiālo atbalstu no Eiropas. Pirms vairākiem gadiem notika koku sēšanas akcija Skābeklis, katrs varēja saņemt bezmaksas sēklas. Gājām uz pastu, ja kāds sēkliņas nebija paņēmis, pieteicāmies. Iesējām dārzā, bet, kad paaugās, vedām uz mūsu mežu.

Pēdējā laikā pārstādām mazas priedītes – izrokam no ceļmalām un grāvjiem. Tas ir kā savdabīgs vaļasprieks. Veselīgs – esam svaigā gaisā, izkustamies, paveicam ko svētīgu.

Priežu veselīgums noder arī pirtī. Ņemu zarus, protams, no pašas stādītajiem kokiem, uzleju vārošu ūdeni, lai skujas kļūst mīkstākas. Viss sāk smaržot. Noklāju lāvu. Guļot uz šāda paklāja un ieelpojot aromātu, organisms attīrās.

Bieži vien aizbraucu pie mūsu priedēm tāpat vien. Tur katru mēnesi ir citādi skaisti. Pavasarī koki atkal paaugušies, izskatās kā pirkstus izstiepuši. Izstaigājos, izbrienos, atbrīvojos no negatīvās enerģijas un saņemu spēku.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+