Monika Zīle: Dvēseļu mulsuma augļi 2
Jau kopš valstiskās neatkarības atgūšanas pirmajām dienām skandētie aicinājumi tautiski orientētajām partijām vienoties kopīgā dziesmā joprojām nav sasnieguši politikā iesaistīties gribošo dzirdi. Kā nāk vēlēšanas, tā ar lielāku vai mazāku troksni šķiļas jauni politiskie putni, kuru čiepstos daļa latviskā elektorāta sadzird sev tīkamas notis. Līdz 4. oktobrim biju pārliecināta, ka politikas labo spārnu drumstalo un šķeļ ambiciozu cilvēku vēlme būt pirmajam paša dibinātas partijas galvgalī un tas ir iemesls dzemdēt jaunus veidojumus, kuri nespēj pacelties ilgstošam lidojumam. Taču Saeimas vēlēšanu dienā, skatoties svaigi nobalsojošo ekspresintervijas televīzijā, sapratu: esmu pamatīgi alojusies, sīkpartiju perēkļos redzēdama tikai atsevišķu lieluma mānijas piemeklētu personu padēkli.
“Piedalījos, taču nebija nevienas partijas, kurai gribētos savu balsi atdot ar visu sirdi un dvēseli,” sacīja inteliģenta pusmūžniece Rīgā. No Kurzemes puses viņai piebiedrojās jauna māmiņa ar mazuli uz rokas: “Ilgi pētīju sarakstus, bet sirdi neviens neuzrunāja, tad nu – uz labu laimi…” Bija arī citas līdzīgas sentences, taču pilnīgi pietiek divu, lai satrūktos neizpratnē: hallo, cilvēki mīļie, mēs izvēlamies kandidātus valsts parlamentam vai piedalāmies “Purva bridēja” izrādē, kur izskan sadzīvē bieži citētais mūsu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa teiciens par jūtām, kas viegli pārkāpj prāta celtajam žogam?! Nē, laikam jau gan tas, gan tas – divi vienā…
Vēlēšanu rezultātu apskatā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja, ka “Saskaņai”, ja tā patiešām nolēmusi kuģot sociāldemokrātiskos ūdeņos, nākotnē nopietni jāstrādā ar savu elektorātu, skaidrojot cittautiešiem nepieciešamību atbalstīt un sargāt valstiskās vērtības. Visnotaļ pareizi, taču taisnības labad jāteic, ka šāds pienākums vēl daudz augstākā pakāpē ir labējiem politiskajiem spēkiem. Tie nekādā veidā nav skolojuši vēlētājus lietišķības virzienā, nav likuši saprast, ka uz jūtu pamata politikas katlā gatavots virums diezin vai būs baudāms. Sirds aicinājumam klausot, varam nodoties vaļaspriekam, iesaistīties interešu kopās un labdarības projektos. Politisko partiju piedāvājumu izvērtējumam nepieciešama tikai skarba pragmatisma olekts. Bez šā rīka klātbūtnes balsojot, dziļa vilšanās ir neizbēgama. Par to pēc katrām vēlēšanām skaļi sūkstās visi dvēseliskie tautieši, kuru sirds mulsums acīmredzot vēl ilgi būs trekna augsne sīkpartiju dīgstiem.
Šo vēlēšanu rezultātu izmainīt ar labiem padomiem vairs nav iespējams. Taču laika atskaite jau sākusies. Nākamie četri gadi paskries nemanot. Ja tagadējās pozīcijas saglabājusī koalīcija pirms 13. Saeimas vēlēšanām sacīkšu trasē negrib satikt svaigi izceptas partijiņas un kustībiņas, kuras atkal mulsinās uz brīnumu gaidām noskaņotas dvēseles, tad elektorāta apmācība jāsāk tūlīt. Reiz taču latvietim vajadzētu saprast – ikviens politiskais spēks ir tikai noteiktu valstisku mērķu sasniegšanu veicinošs instruments demokrātiskos apstākļos, bet nevis mīlestības objekts vai dievināms elks.
